Gšmučī vai tomēr kaut kas vairāk
Turcija – ļoti labs variants latviešu cilvēkam uzbaudīt silto klimatu un viesmīlību turku gaumē. Ir ļoti daudz stereotipu par šo zemi, kura asociējas ar lēto pakaļdarinājumu tirgu, kaulēšanos un nekā nedarīšanu pie baseina. Paši ilgi "lauzāmies" tur braukt, bet, kad sākām, teikšu tā - es labprāt tur brauktu kaut vai katru gadu.
Pirmo reizi aizbraucām uz Turciju 2015. gadā, pašās augusta beigās. Augusta beigās ietrāpīt Turcijā tiešām ir liels izaicinājums, jo karstums tad ir pamatīgs - dienas laikā temperatūras stabiņš var uzkāpt līdz pat 48C. Naktī nenokritas zem 32C. Pa dienu izturēt ārā diezgan nereāli, vismaz 3 stundas vajag atpūsties viesnīcas numuriņā.
Interesantas bija sajūtas un novērojumi, kā ir dzīvot viesnīcā, kur viss iekļauts, jo Turcija ir ļoti populāra tieši ar “viss iekļauts” piedāvājumu. Pagriezies, kur gribi, visi dzērieni, ēdieni pieejami uz katra viesnīcas stūra. Ir bauda tā padzīvot nedēļu, tomēr pēc tam mājās ir lielas problēmas ar lieko svaru, jo no šādām viesnīcām vienmēr atgriežamies ar vismaz +2-3kg.
Ir liela, jo liela māksla baudīt to, ko tev dod un mācēt neņemt par daudz. Tāda ir cilvēka psiholoģija, ja reiz tev viss ir pieejams, negausībā var iedzīvoties ļoti ātri.
Ja pirmo reizi uz šādu viesnīcu aizbrauc, noteikti nekas nesanāk no pieticības mācībstundas, ir ļoti jāmāk sevi kontrolēt vai aizstāt ēšanas un dzeršanas lietas ar citām aktivitātēm. To mēs mācāmies gadiem. Ja reiz dodies uz “viss iekļauts” viesnīcu, apzinies, ka būs ļoti jādomā, kā pavadīsi katru dienu. Ja esi ar mieru pēc tam staigāt ar uzaugušu vēdera riepu, ok, no problem, bet man personīgi tas ļoti apgrūtina.
Otra lieta – alkohols. Nu, arī tas ir liels kārdinājums pat īstam nedzērājam, ja viesnīcā ir pieejami tonnām visādi garšīgi kokteiļi. Turcijas viesnīcās cilvēki reāli daudz lieto alkoholu, no rīta līdz vakaram, jo arī tas ir pieejams pilnīgi neierobežoti. Ziniet, kas, manuprāt, ir mega liela cilvēka garīgā izaugsme – kad esot tādā viesnīcā, tu apēd tik, cik tev patiešām vajag un māki atteikties no visa tā, kas tev nav vajadzīgs. Tas nāk ar gadiem, ar apziņu, ka ķermenis ir ļoti saistīts ar cilvēka garīgo pašsajūtu. Katra pārēšanās vai piedzeršanās ļoti ietekmē cilvēka dzīves ikdienu un ilgtermiņā “nokauj” organismu. Es gadiem ejot, izjūtu katru šādu pārēšanos kā īstas fiziskas un garīgas mocības.
(Pie baseina vari dabūt kaut vai pašu nelabo dzērienu:)
Esam daudz staigājuši arī pa mazajām bodītēm, tirgojoties par kaulējoties par preces cenām, kas no sākotnējās cenas līdz reālam pirkumam var atšķirties pat desmit reizes. Jo turki Eiropas cilvēkus redz kā naudas maisus un, ja vēl runā krieviski, tad preci par normālu cenu tev neredzēt kā savas ausis. Un paši turki to saprot, ka vai nu spēlējam šo spēli vai arī saknē neturpinām.
Pašā pārdošanas procesā ir ļoti interesanti vērot, kā viņi mēģina tūristu apvārdot, kā dara
visu, lai Tu nedomātu par savu naudu, bet gan par preci, ko vari iegūt savā īpašumā. Noticēt, ka tas, ko pērc, ir zelta vērtē. Pacienās gan ar tēju, gan turku saldumiem un vēl dabūsi 100% lielu preces atlaidi. Daudziem šis process nepatīk, jo, lai nopirktu vienkāršu T kreklu, ko lielveikalā vari dabūt bez piepūles, šeit tas prasa lielu enerģiju. Labi, bez “Gšmučī” vai kāda tur cita pakaļdarinājuma birkas pa lētu naudu, bet šā kā tā, enerģiju paņem.
Lai vai kā, Turcija ir ļoti viesmīlīga valsts, mums tur dzīvo draugi, kas mūs vienmēr ļoti laipni sagaida, ļoti rūpējas par to, lai mums būtu viss labākais. Turki grib, lai mēs iepazīstam viņu kultūru ne no tūrisma puses, kur tiek cilvēki autobusiem vesti uz sāls ezeriem, bagiju ekskursijām un pa dārgu naudu vizināti ar ūdens močiem, bet gan sajustu viņu ikdienu tādās vietās, kur ikdienas tūrists savu mūžu kāju nav spēris. Tādas vietas ir un noteikti prasa uzdrīkstēšanos izkāpt ārpus tūroperatora piedāvātajām ekskursijām. Tas ir tāpat kā pašam beidzot nopirkt aviobiļeti un pašam plānot savu ceļojuma maršrutu, paļauties uz savu izvēli, savu ceļošanas māku, nevis aizbraukt jau uz visu gatavu.
Turpinājums kādā citā iedvesmas brīdī:)