Vajag iet tālāk. Un no jauna.
Elles aiza nemaz tik ellīga nebija. Teiksim tā, ja es būtu iegājusi tajā takā “svaigām kājām”, es būtu meklējusi vēl kādu papildus maršrutu. Jo izskrēju to 1 stundā un 40 min. Vidējais laiks, kas norādīts takas informācijā, ir 3 stundas.
Labi, ka iepriekšējā dienā biju nostaigājusi visu savu bateriju un līdz ar to tas mazais gājieniņš bija tieši laikā. Tā kā tā ir komerciāla taka, ieejas Biļete šeit maksāja 11 eur. Bez ieejas biļetes te iekļūt nevar.
Šajā takā es sajutu kalnu varenību. Jā, kalni ir vareni. Ļoti. Un to, cik daba aiz katra pagrieziena kalnos ir mainīga. Skaists, bet tiešām diezgan īss maršruts. Tajā gāja gan pensionāri, gan bērni. Laikam man patīk takas, kuras nav komerciālas. Kur nestaigā liela cilvēku plūsma kā pa šoseju. Man patīk maršruti, kur brīžiem esi viens kā pirksts. Gala punktā te bija neliels ūdenskritums, bet ar ļoti majestātisku skatu. Man tur savas domas raisījās, ko tas simbolizē.
Ir viena lieta, kas šajā visā ceļojumā nav atstrādāta un diez vai būs – telefona batereja. Katru dienu nākot mājās, tā ir 1% vai nulle. Power bank man nav un diez vai es to pirkšu. Vakar bija pirmā diena, kad man bija vienalga. Zināju, ka kaut kā jau es mājās nokļūšu. Savi pāris eiro skaidrā naudā autobusa biļetei man bija palikuši un zināju, kurp doties. Arvien skaidrāk apzinos, cik cilvēks tomēr droši jūtas mājās un savā komforta zonā. Es no tās eju visu laiku ārā. Nav ko sēdēt vienā zināmā punktā. Tā iemesla pēc, es katru reizi mājās eju pa citu ceļu, apmeklēju dažādas vietas, pludmales, virzienus, takas, jo tikai tā var pieredzēt ko jaunu un atklāt sevī ļoti daudz nezināmā.
Vēl viena lieta, kas mani ļoti pozitīvi uzjautrina un piedod skaistu enerģiju, ir spāņu vīriešu uzmanība. Ko tik es neesmu pa šīm dienām dzirdējusi – eņģelis nāk, guapa, beautiful, come with me, visādi bezmaksas piedāvājumi, pusdienas, vakariņas, pagulēt kopā pludmalē, you are princess, aizvest ekskursijā, būt pavadonim, es varot atnākt ciemos uz viesnīcu un tā tālāk un joprojām. Teides pilsētiņā pēc lielā kāpiena vispār es nezināju, kā tai pilsētai iziet cauri, jo man pīpināja gandrīz no katras mašīnas. Vispār, es sajūtu tādu ļoti lielu cieņu no vīriešu puses – viņi pret sievieti ir ārkārtīgi pieklājīgi un rūpīgi, draudzīgi un, manuprāt, viņi vienkārši mīl sievieti par viņas esību. Es eju un tik smaidu. Ir interesanti. Un jautri.
Visskaistākie brīži man pagaidām šķiet tie, kad eju promenādi no Las Americas uz māju pusi. Palmas, okeāns, vakara saule, kafejnīcas, dzīvā mūzika… Tur es vienkārši izkūstu – saulrietam tuvojoties, redzi, ka cilvēki pošas skaisti vakariņām, kāds vēl sērfo, kāds vēl tikai nāk no pludmales, kāds iemīlējies pārītis sēž zālītē un ēd picas, vējš matos, saule kļūst arvien sarkanāka… Ak, Dieniņ, tas viss ir tik skaisti, ka mājās es eju vismaz stundu. Apstājos tik daudz reizes gan, lai ko nofilmētu (ja telefons vēl dzīvs) vai, lai ieelpotu okeāna viļņus un vienkārši uzņemtu šo mirkli sevī. Es iemīlos katru reizi tajā mirklī un dzīvē.
Lai skaista šī diena, mīļie! Izsapņojiet savu sapni! Tas ir tepat!