Es zinu Tavus darbus!
Man pēdējā laikā ļoti patīk teiciens - izlem un dari! Kad esi nonācis kaut kādā punktā – parasti kritiskā, tad ir jāpieņem lēmums. Stingrs un nelokāms. Jo, kad sāc šaubīties, tad visa pasaule kļūst šaubīga un lēmumam pazūd virziens. Un otrādi – kad esi skaidri izvirzījis sev mērķi, ar sirdi to pilnībā saskaņojis ar dvēseli, pasaule kā sadodas rokās un ved tevi uz turieni, kur vēlies nonākt.
Es savā dzīvē esmu pieņēmusi daudz lēmumus. Tādus, kas mani virza un tādus, kurus neesmu pieņēmusi līdz galam. Tas mani arvien metis ir atpakaļ tajā, no kā esmu vēlējusies sevi pasargāt. Šaubas ir ļoti liela problēma - tā saēd patiesību, tā apstādina virzību, tā neizdara secinājumus, tās nekur nevirza. Šaubas ir kā sapuvis ābols, kas pūdē to, kas ir apkārt. To virziens ir nekuriene, tās nenes pārmaiņas, bet gan patur stagnāciju, kura parasti rada vēl lielāku haosu un vēl lielāku nekārtību.
Mēs paliekam attiecībās, no kurām sen nekas pāri vairs nav palicis, mēs darām lietas, kas mums sen vairs baudu nesagādā, mēs ejam pa takām, kuras nerāda ceļu, mēs runājam vārdus, kuriem sen vairs nav nozīmes, mēs darām lietas, kas sen mums nav devušas iespēju attīstīties. Mēs dzeram tos pašus dzērienus, ēdam tos pašus ēdienus, mēs dzīvojam, lai tādi paši kā vakar, būtu arī šodien un arī rīt. Jo tā ir stabili un droši. Šķietami stabili un šķietami droši. Patiesībā tā ir ārkārtīgi liela nemīlestība un necieņa pret sevi un arī pret apkārtējiem. Mēs to visu darām, jo ir bail. Bail darīt, mainīt, bail no citu nosodījuma, bail no iespēju trūkuma, bail no noraidījuma, bail no vientulības, bail no neveiksmēm, bail no visa kā. Katram savu baiļu stāstiņš. Paliekot šaubu ēnā, mēs kļūstam pelēki un nelaimīgi, bet tāpat, tas pelēkums mums ir gana labs, jo galvenais ir sevi pasargāt no bailēm.
Manas šaubas gandrīz vienmēr nāk kopā ar bailēm. Tās ir labākās draudzenes, kas viena otru stutē un atbalsta it visā. Tās abas kā tādas kodes saēd lēnām vilnas džemperus, jakas un baltās blūzes. Iedomājos, nez kā būtu, ja dabā koks pēkšņi sāktu šaubīties, nomest lapas vai nenomest, sākt ziedēt puķēm vai neziedēt, plūst upē straumei vai tomēr neplūst. Dabai ir savi likumi, tie ir nešaubīgi. Tajā vienmēr ir virziens uz augšanu vai izpostīšanu – bet ir.
“Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts! Un tādēļ, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes. “ - Atkl 3:14-22
Ja nolem savā dzīvē nebūt remdens - kā tautā saka ņe ribo, ņe mjaso, tad zini, ka dzīvē pagrieziena punkti sakārtosies. Mazi bērni arī nešaubās, viņi sāk šaubīties, kad viņiem to iemāca pieaugušie, kuri viņu vietā izdara secinājumus, pieņem lēmumus, atņem drosmi pašiem uzņemties atbildību, izdara viņu vietā, aizstāv, kur pašiem jāaizstāvās, jārisina jautājumi, kuros pašiem jāatrod mainīgie. Šaubas neļauj cilvēkam skaidri iet pa savu dzīves taku - tās veido cilvēka dzīves līkločus kā nu tām ienāk prātā. Stipri un izlēmīgi cilvēki iet tur, kur viņi vēlas iet, nevis tur kur viņus ved citi. Jo ejot tur, kur vēlies iet, pati dzīve dara visu, lai nokļūtu tur, kur vajag nokļūt.
Neviens jau nezina, kur katram ir jāiet, bet, manuprāt, cilvēks tad pats jūt, ka tā ir vieta, kur sirds rod mieru, dzīve iegulst mīlestībā, kur dvēsele realizē savu potenciālu. Lai to sajustu, ir jāsajūt sevi galvenokārt. Tas nav viegls ceļš, jo tas mēdz mocīt, veidot, burzīt, skrāpēt un ko tik vēl ar cilvēku nedarīt. Galvenais izlemt un virzīties. Labāk apbružāts, bet galā, nekā visu laiku nomocīts mūžīgā pusceļā.
Parasti cilvēks galējos lēmumus pieņem kaut kādā dzīves bedrē esam vai, ja ir iedzīts stūrī. Ka nu nav vairs kur īsti sprukt. Reizēm tas ir krietni par vēlu kaut ko mainīt. Ir reizes, ka konkrētā lietā vairs mainīt nevar neko. Šaubas, kas mocījušas iepriekš, beidzot kaut kur ir rezultējušās. Laicīgi konstatēta slimība ķermenī ārstējama ātrāk, bet ilgi ielaista slimība bieži noved pie nāves. Ja sāp kāja vai kas cits, jāiet ir pie ārsta. Ja sāp dvēsele, tā ir jāārstē, ja sāp gars, tam jāatrod īstā nodarbe. Nedrīkst sevi atstāt novārtā baiļu “ārstu” uzraudzībā. Bailes ir ārsts, kurš pacientam saka, ka jums vairs te nekas nepalīdzēs. Jūs, cienītais, mirstat. Brīnumi mēdz notikt, ka cienītais tomēr vēl nenomirst.
Dzīve ne vienmēr te apstājas, jo mums ik katru sekundi, katru minūti ir iespēja radīt no jauna savus ceļus. Šoreiz drosmīgākus. Es jautāju sev, vai es tiešām mūža galā gribu palikt šajā vietā, nepiedzīvot iespējas, neaugt, palikt kādā sevis vai citu uzspiestā kaktā, palikt kādā netīši vai tīši nokļuvušā bedrē, iesprūdušās emocijās un sliktos paradumos? Reizēm mazais divu burtu salikums “nē” ļoti ilgi nāk konkrētā jautājumā, lai es sāktu rīkoties par labu sev. Esi drosmīgs iet pie sevis. Nešaubies. Ja arī šaubies, ej tam garām.
Mīlestībā, draugi:)