Forši ir dzīvot līdzsvarā
Ir reizes, kad notiek ļoti daudz un citās reizēs nenotiek nekas. Tad kāds man jautā - klau, Dace, vai tas ir klusums pirms vētras vai vienkārši sakritība? Manuprāt, Visumā nav tukšuma. Vismaz man tā liekas, ka nav. Jo kustība tajā ir nemitīga. Arī nekustība ir kaut kas liels.
Man reizēm grūti ir tikt galā ar to, ka ir liels klusums, tukšums, miers un vienmuļība. Bet tas ir tā, ka tas nāk vienmēr nāk pēc lieliem projektiem, notikumiem, pasākumiem, ceļojumiem, jebkā, kas prasījis daudz enerģijas, mobilizēšanos, izturēšanu, saņemšanos, vai tieši pretēji, max gāzi uz priekšu pēc labām emocijām.
Ir brīži, kad es izrauju cauri vienlaicīgi 5 grāmatas, uzrakstu kaudzi teksta, sakārtoju lietas, vienlaicīgi novadu vairākus projektus – nu tā uzkuļu, ka uz tās enerģijas var aizlidot pa gaisu. Tieši tā – aizlidot. Tad lēnām vai ar “švunku” laižos lejā uz spilventiņa atpūsties. Tas ir atkarīgs gan no iekšējās enerģijas, gan no notikumiem apkārt, gan no mēness fāzēm, gan no vajadzības kaut ko radīt vai tieši otrādi, nespēt radīt, jo finālā nepietiek enerģijas.
Es redzu, kā mainās lietas cilvēka dzīvē, kad tas ir pilns enerģijas, spēka un iedvesmas un kā notiek, kad tas ir noskrējies, izpumpējies, piekusis. Ilgi nedrīkst vilkt pēdējo sadaļu, jo agri vai vēlu tā aizved pie veselības pasliktināšanās vai strīdiem ar apkārtējiem. Pat dabā ir četri gadalaiki, kur atbilstoši dabas procesiem notiek tas, kam jānotiek. Arī cilvēks ir dabas “projekts”, kam jāievēro savi pavasari un savas ziemas. Ziema ir jāiemīl. Un arī vecais labais, tumšais rudens. Skrējiens nav mūžīgs un miers arī nav mūžīgs. Tā vienkārši dabā nepastāv.
Redzu pēc saviem līdzcilvēkiem vai arī svešiem, bet aktīviem cilvēkiem, kur viņu brauciens uz priekšu ir ar max ātrumu. Un tad zini, ka būs pauze. Tā ir. Īpaši tas skaidri redzams cilvēka dzimšanas brīdī, ne ieņemšanas vai augšanas. Ja redzi, ka kādam viss iet uz max ātrumu, zini, ka tas ir noslēgums pēc radīšanas, pēc augšanas. Tā ir apelsīnu raža, kas tiek vākta. Ka koks bijis iestādīts kaut kad sen, tikai paši augļi nāk tad, ka nāk. Procesu, kurā notiek radīšana, būtībā neviens neredz. Tikai pats radītājs lēnām, reizēm pat mokoši iet uz priekšu, kamēr nokļūst līdz punktam – "darīts".
Es pati ar sevi runājos un zinu, ka skrējiens nekad nav mūžīgs un arī dīkstāve nav mūžīga. Bet radīšana gan ir mūžīga. Jo tā veido gan dīkstāves, gan skrējienus.
Tā uz katra stūra cilvēks rada. Radīt var plūstoši. Es vēl mācos radīt plūstoši. Man iet ātri un tad lēni un atkal augšā un tad lejā. Jo tas, ko paši uzradām sev un citiem, veido dzīvi gan sev, gan citiem. Forši būtu dzīvot līdzsvarā, to arī jāmācās.