Nedot sev atlaides.
Kādu laiku atpakaļ man bija blogs, kurā rakstīju tikai par sportu, veselīgu ēšanu un motivāciju. Šobrīd par to mazāk rakstu, tomēr ikdienas dzīvē šī tēma man joprojām ir aktuāla.
Man nesen kāds no šīs vides uzdeva jautājumu – “Dace, ko Tev deva riteņbraukšana?” Es varu atbildēt, ka riteņbraukšana man deva ārkārtīgi daudz it visā – gan pozitīvas emocijas, gan pieredzi, gan spēju izdzīvot ekstremālos apstākļos, gan tikt galā ar savu motivāciju, mērķu uzstādīšanu, gan disciplīnu, gan spēju noticēt sev un nepadoties, kā arī darīt vairāk nekā pašai šķiet varu.
Karjera riteņbraukšanā man iemācīja celties, kad man bija slinkums, nepadoties, kad visas cerības izskatījās zudušas vējā, rast sevī spēku, kad esi bezspēkā, par uzvaru priecāties tikai īsu mirkli un turpināt trenēties nākamajiem startiem. Tā iemācīja analizēt gan to, kas izdevās, gan to, kas neizdevās. Tā iemācīja man sev noticēt.
Te varētu sarakstīt lērumu ieguvumu, kas man deva daudzu gadu nodošanās hobijam, kas atnesa beigās man daudz uzvaras. Tas bija laiks, kad, protams, man interesēja būt pirmajai, jo es redzēju, ka es varu būt pirmā. Es arī daudz par to rakstīju savā blogā, ko nozīmē būt pirmajai sportā un kāpēc sportists uz to tiecas. Varu teikt, ka brīdī, kad savā mīļajā Siguldas trasē pirmo reizi vinnēju MTB distancē sieviešu konkurencē, tā bija vienīgā un visīstākā pārliecība, ka es to spēju, ka viss ir iespējams, ka tikai pats vari noteikt, izdarīt, sasniegt, lai uzkāptu uz augstākā pakāpiena. Protams, ļoti svarīga ir komanda, kura tev tajā brīdī ir apkārt, kas atbalsta un palīdz turp nokļūt, jo viens finālā tāpat neesi “racējs”. Tomēr, individuālajos sporta veidos viss lielais darbs tomēr ir jāizdara pašam. Kā saka, pedāļi jānomin vien pašam līdz finiša taisnei.
Sports ir virzība. Es ar tādu apziņu par sportu piedzimu. Tā tas ir joprojām. Sports ir mana ikdiena, kur es sevi joprojām izaicinu, joprojām mēģinu kaut ko jaunu un joprojām sevi “izvelku” agrā rīta stundā no gultas skrējienam -8 grādos, kad vēl ļoti nāk miegs. Kustība ir veids, kā es risinu savus psihes jautājumus, sports ir veids, kā es sevi uzturu labā fiziskā formā, sports ir veids, kā es gūstu pozitīvas emocijas, prieku un laimes sajūtu. Es nezinu citu labāku veidu, kā sevi sakārtot emocionāli, kā vien kustībā esot.
Rīta rosme, kad lielākā Rīgas iedzīvotāju daļa vēl guļ, man palīdz sagatavoties dienai - tā palīdz man saslēgties ar sevi pirms darbs un apkārtējo jautājumu risināšana pārņem pasauli. Tā ir mana rīta meditācija, kurā es iekustinu savas smadzenes, savas locītavas, sirdsdarbību utt. Man reizēm ir nereāli grūti saņemties iziet ziemā tumsā un aukstumā kaut kur vēl skriet. Bet es zinu, ko man tas dod šai konkrētai dienai un ko tas man dos manas dzīves ilgtermiņā. Fiziskas aktivitātes ved uz izaugsmi. Ja nezini kā izkāpt no problēmas, tad sports iedod kaut kādu risinājumu. Nē, tas neatnāk un nepasaka, tagad tev nav vairs jāiet uz darbu, jo nauda pastkastītē tev būs katru dienu tāpat vien, jo esi sācis skriet. Bet tas palīdz ieraudzīt ceļu, lai darbs tev sagādā prieku, lai tas, ko dari, ir vienmēr ar mērķi un vērtību, virzību un izaugsmi.
Es nesaku, ka visiem ir jāskrien, bet es saku, ka visiem ir jākustas. Fiziskas aktivitātes treniņu formā, kur pulss paaugstinās, kur muskuļi tiek noslogoti, kur sevi ir jāpiespiež vairāk kaut ko paveikt. Izaugsme sākas tikai aiz tās robežas, kur šķiet pašam, ka ir viegli.
Mana baba (vecmamma) 40 gadus nosēdēja uz dīvāna, cik atceros no savas dzīves, varbūt 2-3 reizes viņa izgāja ārā pasēdēt uz soliņa. Pasēdēt, nevis kaut vai pastaigāties. Viņa nekur negāja, neko nedarīja. Tikai sēdēja un dzīvoja mājās. Labi, viņa nodzīvoja 93 gadus, bet neko neredzot, neko nepiedzīvojot. Es atceros viņu tikai ar to, ka viņa sēdēja uz dīvāna un stāstīja stāstus par savas dzīves jaunību. Jo, sanāk, ka tur bija ko atcerēties, jo tad bija reāla un fiziska dzīves kustība.
Dzīvot vajag katru dienu - kustēties, iet darīt, piedzīvot, jo dzīve nav statiska līnija, kurā sēdēt un gaidīt savu pēdējo stundiņu. Fiziskas aktivitātes ir viens stabils veids, kā piepildīt dzīvi ar notikumiem, īpaši, kad satiec citus cilvēkus, piedzīvo uzvaras, zaudējumus, priekus, vilšanos. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti un cilvēks, kurš nesportojot, ir iemācījies sportot, var noteikti apgalvot, ka viņa dzīve, veselība, gars un dvēsele, sāk piedzīvot daudz vairāk pozitīvu emociju.
Man ir bijuši brīži, kad arī sportojot, sāk kaut kas sāpēt tā, ka jāmeklē speciālistu palīdzība. Tad ilgāku laiku nevaru sportot tā, kā esmu radusi, jo ķermenis grib atpūtu vai kaut kādu citu faktoru ietekmē man pieteicis fiasko. Finālā, izejot dažādas atjaunošanās cilpas, tāpat sevi esmu no tā visa izvilkusi ar sportu, tikai mierīgāku un citādāku kā man ierasts.
Sevi nedrīkst visu laiku žēlot un dot atlaides. Jo atlaides “sabojā tirgu ilgtermiņā”. Tieši tāpat arī savā izaugsmē – atlaides sev dot var tikai reizi pa reizei, nevis otrādi. Jo tad, kad sāc dot sev atlaides, finālā arī pats būsi viena liela atlaide. Sports un kustības ir par to, lai iemācies pats sev būt vērtība visos līmeņos un sevi nepiečakarētu. Vīrs un vārds, kā tautā saka! Lai iemācies cienīt un novērtēt savu ķermeni un garu. Lai uzsvars ir uz sava ķermeņa un gara vērtēšanu, nevis citiem, ko apspriest. Tas ir kompleksi, bet ļoti vērtīgi pašam priekš sevis. Jo grozi kā gribi, neviens tavā vietā neko neizdarīs – nedz uzvaras sasniegs, nedz veselību iedos, nedz foršu dzīvi nodzīvos.
Esiet fiziski aktīvi, draugi, katru dienu!
Lai forša šī diena!