Pieturas un pagriezieni. Autobusu diena.
Rīts man sākās ar to, ka ejot ārā, kāds kaķis pie durvīm bija normāli nokārtojies. Es to uztveru, ka tas ir pozitīvs sveiciens ciemiņiem Tenerifē. Mazums, viņi te tā dara! Kaut kas jau šodien jāpadara ir.
Es sev izrādās esmu baigi labs ceļojuma kompanjons - nav jāstrīdas, diezgan precīzi izpildu sevis uzliktos uzdevumus, kāpju pareizās pieturās iekšā, bet ārā izkāpt tā īsti ne visai sanāk. Garlaicīgi man nav. Diena sākās ar to, ka es gribēju iet tepat lejā pie okeāna, bet pa ceļam ir autobusa pietura, un te svētdienas rītā ir vienīgā vieta, kur pulcējusies tauta. Nu, lai iet, es arī kaut kur aizbraukšu.
Es no tā autobusa jau no rīta izkāpu ātrāk kā vajadzēja, jo tajā bija tik auksti, ka es labāk eju gabalu tālāk. Ejot garām ekskursiju pārdevējiem saņēmu piedāvājumu doties kādā ekskursijā. Tā vispār man būs bez maksas. Prasu, kāpēc? Nu tāpēc, ka smuka. Nezinu, kādā ekskursijas kategorijā ietilpst mans skaistums, bet es atteicos.
Pludmalē kā jau pludmalē visu ko var redzēt. Es izvēlējos sauļošanās krēslu vietu, kur skaidri gaiši rakstīts, ka masāžas veikt nedrīkst, ka augļus un bulciņas, kas nav pirkti kafejnīcā, tirgot un pirkt nedrīkst. Te tas nestrādā. Visi dara visu.
Šis kolorītais cilvēks parunājās ar mani ne jau, lai tirgotu brilles. Prasa, ko es guļot viena pati. Single taču esot? Protams, ka ne single. "Nemelo, Lady Gaga, tu izskaties 100% single." Manis pieminētie mani 3 bērni arī viņam likās tīrākie lady gagas meli. Un vispār, vai tad es negribot satikties ar viņu, viņš plkst. 22 būšot atpakaļ! Es tā sāku smieties, ka viņš pats apjuka un devās tālāk medīt citus lomus.
Bizīšu pinējas visu laiku meklē sev klientus. Viņa pienāk pie blakus esošā vīrieša un saka - es tev uzpīšu, kādas gribi? Viņš iebaksta ar pirkstu reklāmas lapā - gribot tādas. Nekādu problēmu. Puisis noņem cepuri, bet matu tak viņam nav. Ilgi viņa nedomāja, apsēja savu dziju viņam ap galvu un uzpina vienu bizi. Visiem bija jautri!
Braucu mājās. Autobuss iet pa malu tālajā braucienā gar manu ciematiņu. Jādomā, kur kāpt ārā. Atkal ir ļoti auksts, ka apsedzos ar dvieli. Kamēr es ņemos ar to dvieli un pieturām, iekšēji Jūtu, ka briest kāds asāks pagrieziens. Protams, secinu, ka nu baigi ātri tas autobuss nesās kalnā augšā un līdz manam ciematam tādus ātrumus varētu sasniegt tikai kāds no policijas mūkošais. Google maps skaidri rāda, ka atā mājas. Esmu palaidusi garām vajadzīgo pieturu.
Tā sākās mans monologs. Tur es sapratu, ka tomēr tas ceļojuma kompanjons arī kļūdās. Mazliet jau paspēju pārmest sev to un šito, bet tad es atcerējos vienu labu lietu, ko es daru šādos brīžos:
- Nomierinos un esmu šeit un tagad mirklī.
- Atceros, ka NEKAS un vēlreiz NEKAS nenotiek tāpat vien. Arī tas, ka kaut kāds feilers notiek.
- Paļaujos uz iekšējo sajūtu un iekšējā sajūta saka, ej līdz nākamajai pieturai, tālāk ne.
Stāvu nekurienē pieturā, nebrauc īsti ne mašīnas, ne staigā cilvēki. Domāju, varbūt kādu auto apstādināt? Nu, nē. Tik traki arī vēl nav - saule vēl augstu. Taksi? Nē, būs dārgi. Kājām iet? Jēzenēs - nē. Dīvaini, bet es gaidu, kas notiks. Kaut kam taču ir jānotiek.
Un tur viņa nāk. Kā filmās! No nekurienes izlien Jūlija, kas taisnā gājienā nāk pie manis un saka Hola. Esperando el autobús? (Sveika, vai autobusu gaidi? ) Jēziņ, spāniski es nevarēšu baigi parunāt. Runāsim angliski. Pēc akcenta jūtu, ka mūsu gals. Izrādās no Ukrainas. Atbrauca uz Tenerifi pirms pusotra gada. Protams, man ieslēdzās žurnālista gars un nu iet jautājumi vaļā, ka pat aizmirstu, ka autobusu gaidu.
Viņa atbrauca bez jebkādām spāņu valodas zināšanām, mācījās valsts valodu kursos, apmeklēja privātās mācības, strādāja par masieri un manikīri, nopelnīt varot maksimāli 1200-1500 eur. Vairs nevarot vairāk. Tā kā viņa dzimusi un augusi Baltkrievijā, viņas esošie izglītības diplomi, autovadītāja apliecība un jebkas, kas apliecina viņas profesionalitāti, te nevienam neinteresē. Visu prasa vietējā valodā un mācies no jauna. Kā sacīt jāsaka Manjana.
Viņa man pastāsta daudz par vietām, ko es varu apskatīt, apmaināmies kontaktiem un es atkal lecu ārā no autobusa, jo paldies Dievam, Jūlija pamanīja, ka es netaisos atkal kāpt ārā. Šis jau patiešām būtu nereāls gājiens. Trīs lietas labas lietas šoreiz ar autobusiem izpalika. Telefonā batereja 3%.
Pie mājas vārtiņiem jutos kā varone. Pat paspēju nopeldēties!