Lielais balons un ceļš
Dienas paskrien ātri. Bet galvenās manas sajūtas ir tādas, ka ceļot vienatnē ir ārkārtīgi forši. Jā, uznāk brīžiem ilgas pēc mīļajiem, pēc draugiem, pēc kompānijas, kurā pačalot, bet tās sajūtas es izdzīvoju un eju tālāk. Kā man viens draugs atsūtīja ziņā, ka ceļošana vienatnē ir liels pakāpiens ceļā pie sevis. Tur neviens patiesībā nemaz nevar būt blakus. Un es tam pilnībā piekrītu!
Es 11. jūnijā gribēju iet Elles taku. Netiku. Labi, tad 13. datumā. Ciet. Tad es nodomāju, labi, ja mani nelaiž akurāt, kur gribu, tad iešu citur tur, kur gribu. Devos uz Los Gigantes. Tā ir vieta, kura Tenerifē noteikti ir jāredz! Vislabāk, ja pie reizes var izstaigāt kādu skaistu kalnu taku.
Atradu Santiago ceļu - 8 km uz vienu pusi, 8 atpakaļ. No rīta savācos - nu tik iešu uz to 473 autobusu un, ziniet, dzīvē pierādās viena liela patiesība - ja no kaut kā rausties, tad tas raustiens noteikti piepildīsies. Tas ir mērfija likums! Tas visu laiku tevi trigerēs, lai Tu palaistu to baili vaļā. Es katru reizi maldos tieši uz to autobusu. To, no kura pirmajā reizē neizkāpu laikā. Un tur es arī mentāli iesprūdu. Jo viņš skrien visām pilsētām cauri kā vējš. Manuprāt, viņš paskrien garām arī kā vējš pieturai, kurā es to gaidu. Ap to vienu pieturu visu laiku ir jezga. Melnais caurums, aiza. Vadātājs. Dantes elles loki. No tā ir jāizkāpj.
Tā es tikusi kaut kā līdz tam autobusam, braucu uz Los Gigantes. Ir vēl viena problema – autobusā kondicionieris ir ieslēgts uz tik zemiem grādiem un lielu pūtienu, ka te jāsaka gandrīz kā filmā – te tak meningītu var dabūt. Es regulāri sēžu satinusies dvielī, jo man ir reāli auksti. Tas laikam domāts, lai visi, kas no karstuma iekāpj autobusā, atžirgst uz sitienu.
Savu taku es uzsāku labi, nopirku ūdeni, kaut kādu sāļo kliņģeri, riekstiņus ar rozīnēm un kāpju kalnā. Te daudz bija banānu plantācijas, kas arī skaitās Porto de Santiago banānu plantācijas. Šis maršruts ved iekšā salā, neiet gar Los Gigantes krasta skaisto klinšaino malu. Okeāna skats te ir ļoti minimāls. Ņemot vērā, ka esmu atlidojusi ar vienu mugursomu, man nav speciālie kalnos iešanas apavi, bet šis reljefs atļauj iet ar parastām botām.
Man vispār ir sajūta, ka tajā brīdī, kad es uzņemu kursu, tas vilciens iet ar jaudu un to nevar apstādināt. Kā es to sapratu? Kad nokāpjot lejā, jutu, ka arī manas domas, mans gājiens, ātrums – viss, apstājas un ir tāda izpūsta balona sajūta. Bet, kamēr tas tiek pūst pilns, tad vispār neko apkārt neredzi, tikai kāp augšā. Maksimāli iet uz priekšu, konkrētā mērķa virzienā.
Nav svarīgi, vai tas ir kāpiens tajā dienā kalnā, vai tas ir kāpiens lejā, vai tas ir gājiens pēc piena uz veikalu. Mērķis un nodoms ir tas, kas mani ved. Pusceļā es nevaru apstāties. Ja arī apstājos, tad tikai, lai ievilktu elpu un turpinātu iesākto. To es tikai šodien sapratu, ka es daru tā visu laiku. Ja izdomāju kaut ko un tas saskan ar manu iekšējo pasauli, tad viss, es uz to eju. Kā es tur nokļūšu, kā es tur uzkāpšu, tas jau ir tikai tehniskas dabas jautājums. Ir mērķis un aiziet!
Šodien es beidzot eju uz to Elles taku - Barranco del Infiern. Šo maršrutu man ieteica Jūlija, kuru satiku tajā dienā, kad izkāpu ārā nepareizajā pieturā. Nu, skatīsim, kas tad te par puzli veidosies.
Lai skaista un super iedvesmojoša jums šī diena!