Saknes sevī
Šodien mans ieraksts pieskaries ļoti dziļai tēmai - Mīlestībai, bet nedaudz citādākā veidā, kā pierasts to redzēt un saprast. Mīlestību mēs varam piedzīvot visapkārt - sākot no zieda, līdz mīļotā cilvēka ieelpai. Mēs piedzīvojam mīlestību vispirms sevī. Ieraugot mīlestību sevī, mēs ieraugam to arī otrā, bet ne otrādi.
Cilvēki meklē lietas ārpus sevis, bet nekad tā arī neatklāj to, ka īstākā un patiesākā mīlestība ir atrodama tikai sevī - sevis iepazīšanā, spējā skatīties sevī no visiem rakursiem, nemūkot no savas būtības, esības un dvēseles. Jo tad kad Tu mūc no sevis, pasaule mūk no Tevis.
Tikai ieraugot to, kas ir sevī, Tu vari ieraudzīt, kas ir otrā. Skatīties sevī un ieraudzīt to, kas tev nepatīk, saprast to ar katru savu šūnu - tikai tā Tu pieredzēsi īsto gaismu. Tikai tur būs īstais ceļš uz to vietu, kurā gribi nonākt. Nav nekā ārpus tā. Viss pārējais ir šķietama ilūzija, kas liek tev skriet uz riņķi kā cirka zirgam pa arēnu. Kad Tu ieraugi sevi, mainās viss. Absolūti. Un, kad Tu satiec sevi, Tu satiec arī otru. Kad tie ieraugot katrs sevi individuāli, ierauga otru, viņi kopā rada, kopā maina pasauli, kopā atklāj Dievu, dod viens otram un citiem. Un viss notiek dabīgi, Dieva pieskārieniem balstīti.
Kad kopā esot un arī atsevišķi, tu visu skaidri redzi un skaidri saproti. Tevī nav maldu, tevī nav šaubu. Tu zini, kas Tu esi un kas ir otrs. Tu nedzīvo ilūzijās. Tu vienmēr esi atklāts un godīgs. Tu nelišķo un nepieprasi no otra neko un negaidi neko. Jo Tu zini, kas ir labi. Ka viss ir labi - patiesi labi. Un arī otrs to zina.
Kopā esi gatavs nomirt vienā minūtē un kopā esi gatavs dzimt. Tu nekad nejūties vientuļš, pamests un nesaprasts, jo spēks ir Tevī pašā nejusties vientuļam un nesaprastam. Tu neesi viens pat viens esot. Tevī nav šaubu un neviens Tevī tās neievieš. Pasaule stāv no Tevis atstatus, nevienam nav daļas gar Tevi un Tev nav daļas gar pasauli.
Tev nav svarīgi, cik otrs sver, kāda izmēra bikses valkā, jo bikses ir tikai fasāde, dvēseli nevar ietērpt nekāda izmēra drēbēs. Viņi stāv viens otram līdzās un zina, kas otru varētu sāpināt un kas patiesi iepriecināt. Nevienam nevajag izlikties labākam kā viņš ir, jo viņš ir tāds kāds viņš ir - bez atlikuma un mākslīgi pievienotās vērtības. Un tu šo ieraugi ne tikai sevī, bet katrā dzīvā būtnē.
Viņi kopā mīl dabu un visu dzīvo radību, ko radījis Dievs priekš viņiem. Viņi kopā iet un viņi kopā krīt. Viņi palīdz otram ar visu savu dvēseli, paužot rūpes, izdzīvojot raizes un asaras. Viņi nenovēršas no tā, kas viņiem nepatīk, bet dara visu neiespējamo, lai nepatīkamais aiziet.
Viņi kopā ir kā vējs un saule, kur katram sava misija, bet kopā sausē plūdos noplūdušus laukus. Tie ir kā ūdens un uguns, kas kopā dzēš un silda vienlaicīgi. Viņi zina, kas viņi savā spēkā ir un zina, kā vienam ar otru būt.
Viņi ir kā zeme un gaiss, kas ļauj pasaulei pulsēt mīlestībā un radībā. Viņi kopā ir kā ūdens viļņi okeānā, kas veldzē un met gaisā vienlaicīgi. Viņi ir gaisma, kas dziedē, tumsa, kas atpūtina.
Viņi kopā ir piepildīts trauks, kuru paši viņi piepilda un paši no tā dzer. Tā ir milzīga pasaule, kurā ir viss. Viņi neko neņem no ārpasaules - viņi smeļ tikai no savas akas, ko viņiem ir atklājis un sargā Dievs.
Viņi kopā un katrs atsevišķi ir Dievs visā izpausmē.