No kā jāatsakās?
Ir mirklis šeit un tagad. Nav citu brīžu. Tu pacelies pāri visam, negribot sev piekarināt nedz birkas, nedz kādus sasniegumus, dvēsele ir dvēsele bez tā visa. Tās ir ego programmas, kas mūs it kā dzen uz priekšu, bet reti, kad aizved pie mums pašiem. Tās ved pa dzīves ceļu, pa panākumiem, ordeņiem, skaistiem uzvalkiem un aizved mūs prom no paša dvēseles.
Jo skrienot pēc panākumiem, mēs aizskrienam prom no savas īstenās būtības - dvēseles. Mēs skatāmies uz tiem, kas atkāpušies no spožuma ar tādu kā smīnu, domādami, ka viņi atteikušies no dzīves, atteikušies no visādiem spožiem fiziskajiem labumiem, atteikušies no slavas un vēlmes kaut kur skaisti paspīdēt. Bet patiesībā, viņu tuvojušies ir savam Dievam un savai dvēselei un ieraudzījuši to, no kā visu laiku ir bijis attālinājies.
Cilvēkam ļoti vajag izaugsmi, panākumus, sakārtotus un arī salocītus papīrus makā, lai viņš justos novērtēts. Ja kaut daļu noņem no šī visa nost, atsedzas viņa nedrošība, bailes, izmisums, nespēja saprast, kas viņš tāds ir un kam vispār vajadzīgs. Turēties pie šī visa tik mainīgā un nedrošā šķiet ļoti droši, bet kā tikko kaut kas no iepriekš nosauktā zūd vai mainās, momentā zūd pamats zem kājām. Cik nav pašnāvību izdarījuši cilvēki, kas zaudējuši darbus, titulus un ģimenes. Jo bez tā viņiem nekā cita nav bijis. Nav iekšējā spēja saredzēt dzīves kopumu, nav dievišķa pamata, ticības, pārliecības par sevi, nav iekšējās mīlestības ne pret sevi, ne pret pasauli. Turēties pie tik slidenām lietām kā karjera, nauda, panākumi, skaista mašīna, skaists partneris, mantu kalni, ģimenes, tiekšanos uz veiksmi, nozīmē turēties pie slīkoša salmiņa. Grūti reizēm ir saprast to, bet tā visa ir reāla ilūzija, kas nav mūsu patiesais laimes avots. Jo viss šis ir mainīgs kā gadalaiki.
Kas ir patiesais laimes avots? Katram tas ir savs, lai cik tas neizklausītos banāli. Tomēr viens gan ir nemainīgs - augstākā dievišķā mīlestība. Bet, lai līdz tam nonāktu, ir jānoiet no skatuves. Jā, no pasaules prožektoru skatuves, no komercijas, medijiem, panākumiem, idejai par to, kā sasniegt mērķus utt. Jānoiet savas tumšākās un bēdīgākās puses pagrabā, jānosit ar sišanu savu ego nost, jā ar sišanu jānosit. Ja pats nesitīsi, sitīs apkārtējie. Jo vairāk tevi kaitina, dusmo, “iznes” cauri citi, jo skaidrāk apzinies, ka tev jāsit savs ego nost. Ir jānoguļas dzīves priekšā un jābūt gatavam sajusties kā neredzamam smilšu graudam, kā nevienam cilvēkam nevajadzīgam, kā apsmietam, kā nopeltam, kā tukšai vietai. Tikai tad Tu vari ieraudzīt to, ko sauc par otru medaļas pusi - dievišķu mīlestību pret sevi un dievu, pasauli. Kad sev noplēsīsi visas tapetes, ko dzīves laikā esi sev salīmējis virsū, ko salīmējuši citi, tad ieraudzīsi savu kodolu - mīlestības pilnu dievišķu dvēseli.
Pārcelies pāri savām vēlmēm, savām iegribām, saviem untumiem, savām neveiksmēm, saviem sasniegumiem, saviem komplimentiem, savam skaistumam, savam neglītumam, savām skumjām vai priekiem. Apstājies. Apstājies un vēreiz uz mirkli apstājies, lai ieklausītos klusumā, kurš patiesībā pasaka daudz vairāk kā jebkuri skaļi lozungi. Atrodi sevī to avotu un dzīves krāsas nomainīsies pavisam.
Lai Tev brīnišķīga šī skaistā diena:)