Ko Tu šeit dari?
Es arvien vairāk saprotu, ka cilvēks šeit nav nejaušības dēļ. Es nedomāju, ka mūsu piedzimšana šeit ir kaut kas nenoteikts, randomā izvēlēta programma bez mērķa un satura. Jo vairāk par to domā un interesējies, jo vairāk paliek neatbildētu jautājumu.
Ko mēs šajā pasaulē darām? Uz ko tiecamies? Pie kā turamies? No kā mūkam? Ko mīlam? Ko ienīstam? Kapēc to daram? Vai tas notiek neatkarīgi no mums pašiem? Kas ir tas, kas mūs regulē domāt konkrētas domas, kas riņķo mūsu galvā kā ziemassvētku karuselis? Vai ir iespējams to apstādināt? Kas to lai vispār patiesībā zina? Šie ir tikai daži no eksistences jautājumiem, ko cilvēks sev var uzdot.
Man ļoti gribētos ticēt, ka mūsu uzdevums šajā pasaulē patiešām ir mazliet saistīts ar mūsu iekšējās pasaules uzlabošanu, jo tādā veidā mēs varam uzlabot ārējo, fizisko pasauli. Kas maina realitāti, ko piedzīvojam? Vai mēs paši to mainām vai arī pasaule mūs ietekmē, eksistē un apkārtējie notikumi ietekmē to, kā mēs darbojamies? Laikam jau lielākā daļa mēs tā darām, jo tikai gudrie zina, ka viss sākas no mūsu pašu apziņas, kas mainoties, maina apkārtējo vidi. Tur nav jāmeklē baigie zinātniskie pierādījumi, jo pat tāda vienkārša lieta, kā laipns vārds otram, var radīt laipnu attieksmi un otrādi.
Mēs visi tiecamies pēc laimes, bet jautājums, kas tad ir laime? Tāds ļoti gaistošs jēdziens, kas te vienu brīdi ir, vienu nav. Mūs ilgstoši laimīgus nedarīs fiziskie labumi (mantas, izklaides, baudas), jo šis viss nemitīgi jāpapildina no jauna un no jauna, tas ir vieglākais un tajā pašā laikā visnestabilākais, nenoturīgākais un patiesībā pats maldinošākais laimes objekts. Manuprāt, laimes sajūta tomēr saistīta ar savu iekšējo vērtību, morāles un ētikas jautājumiem.
Nevienam jau labprātīgi negribas skatīties savās vērtībās, morālē, attieksmēs. Nu, negribas, jo tur paveras tāds diezgan neglīts skats un sāc apzināties, ka nekur jau baigi tālu neesi ticis savā attīstībā. Jo viens no galvenajiem dzīves izaicinājumiem ir un paliek mācīties patiesās cilvēciskās vērtības - mīlestību pret sevi, otru, citiem, dabu, notikumiem, sāpēm, nesmukumiem, ļaunumu, netaisnību utt. Mācīties pazemību, mācīties laipnību, mācīties neaprunāt citus, mācīties otram nesist pa ceļiem, jo pašam vajag kādu labumu, mācīties palīdzēt, mācīties nenovērsties, mācīties un mācīties... Tas ir galvenais, kas mums būtu kā cilvēkam jāapgūst paralēli tam virspusējajam darbam, ko ikdienā daram, lai nopelnītu naudu savām fiziskajām vajadzībām.
Tāda attieksme pret sevi ir ieiešana citā apziņas līmenī - ka es saprotu, ka man ir dzīvē jāiemācās ne tikai klapēt ātrāk pa klaviatūras taustiņiem un mācēt arvien apgūt jaunas iemaņas savas algas paaugstināšanā, bet apgūt reāli basic lietas, kas mainīs gan mūs pašus, gan pasauli ap mums. Tur arī būs tā īstā laime. Ilgstoša un noturīga, patiešām īsta. Un to mēs varam pieredzēt caur dzimšanu šajā pasaulē. Jo ārpus šīs pasaules, kaut kur visumā tas viss eksistē un ir, tikai mēs ar savu aizspriedumaino un pārāk primitīvo apziņu nespējam tam piekļūt. Un tāpēc tik bakstāmies pa nepareizajām nātrēm.
Nebaidies no visa, kas it kā šķiet slikts, jo bez tā nezināsi, kas ir labs un otrādi. Tie ir tādi dzīves mirkļu mozaikas gabali, kas ir jāliek pašam kopā. Augstākā dzīves gudrība, ko katrai dvēselei ir jāapgūst. Nav un nebūs laimīgā ikdiena bez abu medaļas pušu izpētes, īpaši jau tās it kā nepareizās. Ir jāaptver laimes sajūta riebumā un nelaimē, jo tā māca ieraudzīt, kas ir laime. Jo laime pati par sevi nav laime, ja tajā neeksistē nelaime.
Sevi un īsto sevis esenci nevar atklāt, nepiedzīvojot grūtus brīžus, grūtas situācijas, spriedzi, jo malka arī deg tikai tad, kad tai pieliek uguni. Nav slikts vai labs, nav balts vai melns, nav augša vai apakša. Viss ir viens. Vienots savā vienotībā. Ja saproti, kā viss darbojas, Tu esi brīvs. Brīvs no tā, kas traucē sasniegt iekšējo pilnību un būt mierā ar visu. Tas iet pāri visam. Bet to nespēj saprast aprobežots prāts. Nespēj un nespēs ne šajā, ne citās dzīvēs, ja vien nepārslēgsies uz iepriekš minēto - skaties un mācies patiesās vērtības.
Tieksimies uz iekšēju pilnību!
"Nāc ikvienam bērnam pretim un izjūti viņa vajadzības, tā, lai neviens šajā pasaulē nejustos vientuļš, atstumts un nelaimīgs. Dziedini ar savu vārdu, mierini ar saviem glāstiem un iedrošini ar darbiem un ticību. " Vissvētākā Jaunava Marija