Likteņa taciņas
Vai esi domājis par to, cik mēs pasaulē viens ar otru esam saistīti? Mums tikai liekas, ka tam svešajam nav nekāda sakara ar mani, bet dzīve rāda, ka tomēr ir. Vajag tikai kādam notikumam notikt, lai kāda cilvēka dvēseli un dienas ritmu mainītu vai apgrieztu kājām gaisā līdz nepazīšanai. Sākumā tas šķiet “bardaks”, bet ja skatāmies no plašāka skata punkta, visam ir sava kārtība un nozīme. Reizēm vajag tikai redzēt vai dzirdēt kādu notikumu it kā no mūsu prāta noteiktās tālienes, lai tas ietekmētu un mainītu dzīves pagriezienus.
Mans nu jau kādus vairākus gadus mirušais vectēvs man dzīves noslēgumā rakstīja daudz vēstules. Viņš man sūtīja savus zinātniskos memuārus ar domu, ka es kā žurnālistiku studējošs cilvēks kādreiz tos publicēšu savos rakstos. Godīgo sakot, iespējams, tikai Pēteris Kļava izprastu viņa domu zinātniskā perspektīvā, bet viņa dzīves pārdomas es šeit noteikti varu ierakstīt.
“Ja mana likteņa taciņa nebūtu savedusi mani kopā ar Levuku un es Levuku nebūtu atvedis uz Brodiem – Juris nebūtu saticis Dzintru, Edgars Natāliju.. Varēja pastāvēt kāda likteņa ironija, ka tikai viens no viņiem satiktos. Bet tas būtu viens procents no varbūtības. Jurim būtu Annīte, Dzintrai Pēterītis, Edgaram Ieviņa un Natālijai Jānītis. Būtu dzimuši Ieviņa, Jānītis, bet ne, Dacīt, Tu, ne Marita, Mārītis – vai Tu saproti, ko tas nozīmē? Dažu no Jums šajā pasaulē nemaz nebūtu. Vai tas nav sižets īstai žurnālistei, lai atvērtu sirdis ne tikai kādam, kurš nesaprot lietu kārtību, bet visai sabiedrībai? Tādu likteņa taciņu, posmiņu mūsu sabiedrībā ir tik daudz, cik šajā pasaulītē pašu cilvēku. Ir kam šādas tiešas patiesības nevar tieši teikt, jo tie var no sirds gudrības atrauties vēl tālāk.”
Kad padomāju, cik katra cilvēka dzīve ir liela vērtība šajā visumā, tad gribās pateikties katram, kurš manā dzīvē ir pieskāries mana dzīves ceļa takai, lai vai kāds tas pieskāriens konkrētajā brīdī nebūtu. Es esmu tā, kas esmu, pateicoties visam, kas ar mani ir noticis un caur cilvēku darbībām mēs tādā veidā arī veidojamies. Nejaušību nav. Ir gudrs visums ar visām visgudrākajām darbībām. Nebaidies savā dzīvē redzēt cilvēkus, kas tevi mīl, kas tevi sāpina, kas tevi iepriecina, kas iet garām ignorējot, kas pagaida, kas neapstājas, kas mūk, kas pie tevis tiecās, kas aprunā, kas atbalsta, kas pamet, kas iemīlas, kas palīdz, kas izmanto, kas pakļaujas, kas uzdodas par galveno, kas dievina… – un tā tālāk un joprojām…Tas viss veido tevi labākajā versijā, kas tu vari būt. Un tam visam ir milzīga nozīme dvēselei. Tikai vēro un ļaujies, jo gan tas, kas tevi iepriecina, gan tas kas tevi sāpina – tas viss ir tieši tik daudz vajadzīgs, cik ir paredzēts.
Lai Tev mīestības pilna šī diena!