Sabrukusī dvēseles māja
Esmu satikusi daudz gudrus un labus cilvēkus dzīvē, kuri sirdī nav tikuši pāri aizvainojumiem, sāpēm, neuzticas citiem, veidojot savu tāda kā troņa statusu, kur neviens, izņemot dažus izredzētos, nemaz netiek klāt. Man pašai ir bijuši patiesi daudz notikumu dzīvē, kuri mani mežonīgi sāpinājuši un finālā nocietinājuši, jo patiešām ir nenormālas bailes tikt atkal sāpinātam. Katram no mums tādi ir bijuši. Tad vairs pat nepamani, kad tev pietuvojas labs cilvēks vai laba dzīves situācija, kura tev var palīdzēt atkal ieiet gaismā. Jo esi kā tāds aklais, kas vicinās ar savu nūju sev pa perimetru un nelaiž tuvumā nevienu. Turklāt, pats vēl sāpini pamatīgi arī citus. Tas ir ļoti grūts stāvoklis - iziet no savām bēdām un ļaut pasaulei, cilvēkiem un notikumiem atkal tev pieskarties, jo bailes mūsu prātā un sirdī ir bieži vien stiprākas par mīlestību.
Cilvēks māca cilvēku, katrs cilvēks mūsu ceļā ir skolotājs. Mēs nevaram aizmukt no visiem, ja gribam augt. Mēs nevaram iesēsties istabā pie grāmatām un cerēt, ka šeit es “izmācīšu” sevi neskaust, nenīst, nemelot, nekrāpt, nemīlēt, nekliegt, nedusmoties utt. Atliek tikai iziet “ielās” un satikt pirmo garāmgājēju, kad viņš ar vienu teikumu vai pat acu skatienu var izšaut no tevis visu grāmatu salasīto gudrību pa visām vīlēm ārā.
Katrs cilvēks pieskaras mūsu dvēselei kā tāds zīmogs, kas uzspiež savu nospiedumu. Jautājums ir tikai, kā mēs to nospiedumu mazgājam? Vai to atstājam un visu laiku skatāmies uz to, kā tādu atgādinājumu tam, cik ļoti otrs mūs aizvainojis vai sāpinājis un neļaujam atvērt nākamās iespēju durvis. Jo reiz jau rakstīju, ka visu laiku domājot par to, kā mūs kāds sāpinājis vai arī iespējams sāpinās, nav iespējams ieraudzīt tagadnes mirkļa burvību. Man ir notikumi, kuros arī es joprojām peldos un katru reizi, kad tajos ieeju, es sajūtu pilnīgi kā tādu izmisumu un bezizeju, no kura šķiet nav izejas.
Kā rīkoties? Kā panākt to, ka tu par sāpīgo domā labu? Kā nogalināt sevī šo skumju un naida pūķi? Jo nav jēgas no kāda novērsties, ja tavā sirdī palicis ir naids, aizvainojums un sāpes. Tā ir dzīvā iekšējā elle, kas ļoti atņem esošo enerģiju. Jo, kur ir cilvēka domas, tur ir viņa enerģija. Es šādos brīžos ļoti izteikti jūtu, kā man samazinās dzīvesprieks un enerģijas apjoms. Protams, ka es to nevēlos, atdot savu dzīves enerģiju situācijai, kura sen ir pagājusi vai vispār vēl nav notikusi. Tā mēs regulāri pašrocīgi aizsūtam no sevis prom spēku, lai tā vietā to izmantotu tagadnes notikumu radīšanai. Te arī skaidri parādās tā piedošanas tēma, jo patiesībā tieši tam, kurš tics sāpināts, tā ir vissvarīgākā, lai iegūtu iekšējo mieru. Nē, tas nenozīmē, ka ļauj atkal sevi iznīcināt, bet tieši otrādi, tu neiznīcini pats sevi.
Ar laiku es iemācījos koncentrēties tieši šim mirklim, saskaitīt kaudzi pateicības par to, kur esmu šodien, kas ar mani notiek, kādi cilvēki man ir apkārt un konkrētais pagātnes sāpīgais notikums uz mirkli izšķīst. Nevis paslaucīt to kā nebijušu, bet pieņemt kā tādu svarīgu notikumu, kas bijuši vitāli nepieciešami manai izaugsmei. Tā es šķīdinu tos katru reizi, kamēr tie paliek arvien blāvāki un blāvāki un sirdī iestājas tāds kā miers attiecībā gan uz konkrēto cilvēku, gan notikumu. Tad arī parādās skaidra bilde, kāpēc tas notikums vispār notika. Jo kamēr esam naidā un sāpēs, skaidra bilde nav un nebūs. Tāda ir dzīve, bez tā nevar. Tāds ir Visums, visur ir jāiet cauri ar mīlestību.
Mīlestībā, Dace