Mežone un Pirmatnīgais
Šodien es paturpināšu rakstu par aiziešanu vienam pasaulē. Tā ir tēma, kuru es pati esmu izdzīvojusi, skatījusies no malas, kā citi aiziet. Viens aiziet un atgriežas jau citā enerģijā, cits vairs neatnāk vai tomēr grib atnākt, bet nāve viņu tajā tukšumā un vientulībā noķer pirms laika.
Ir tāda filma un grāmata par meiteni ASV, kas viena pati nogāja 1500 km pa Klusā okeāna piekrastes kalnu taku - “Mežone”. Man ļoti, ļoti patika šī grāmata, daudz labāka par uzņemto filmu. Es lasīju to tieši tad, kad manī bija liels tukšums pēc riteņbraukšanas karjeras beigām un es nekādi nevarēju “savākties” ar to, ko darīt tālāk. Manī uzjundīja doma, ka es arī varētu kaut kur tā doties un pat ar draudzeni nolēmām braukt uz Korsiku un iziet GR 20 kalnu taku, tomēr es tad nobijos. Es nebiju tam gatava. Tomēr es noteikti tuvojos tam, ka es to maršrutu kādreiz iziešu, droši tik, ka kopā ar kādu.
Tātad, atgriežoties pie mežones - viņai bija izvēle palikt savā depresijā, bez īsta darba un naudas, kas bija viņas nelabvēlīgo dzīves izvēļu sekas vai tomēr kaut ko sevī mainīt. Caur ļoti lielām grūtībām, viņa nogāja šo garo ceļu un iznāca cits cilvēks pasaulei. Tas arī ir tas, kas ir jāizdara – jāiznāk citam, daudz labākam, noderīgākam pasaulei un sabiedrībai.
Cilvēkam vajag kaut ko darīt ar sevi, lai izkāptu no “meslu bedres”, lai cik lielā viņš nesēdētu. Viņam sev ir jāpalīdz. Jo tas ir viņa ceļš - būt tajā bezdibenī, lai no tā iznāktu.
Es vienmēr saku to - ja esi ļoti sūdīgā situācijā, tad zini, te ir tas punkts, no kura sākas tava izaugsme. Nevis sūdzies, cik te viss slikti un kāds es nelaimīgais, bet gan ieraugi to melno punktiņu, no kura sāc zīmēt vajadzīgās līnijas. Ir ar visām maņām jāsajūt tas savs iekšējais aicinājums, kas konkrētā brīdī ir jādara, bet bez kaut kādas ilūzijas un spītības, kura aizved cilvēku nebūtībā. Jo ir tādi, kas sajūt pirmo impulsu pārmaiņām, bet aiziet kaut kādā spītīgā vājprātā, aizsūtot prom ikvienu, kas ceļā pagadās un noslēdzoties vēl vairāk. Tā patiesībā ir ieiešana vēl lielākā bedrē nekā iepriekš sēdēji.
Tāds ir otrs mana šī ieraksta varonis stāstā “Pirmatnībā”, kur puisis, kurš nācis no arī destruktīvas ģimenes, devās viens uz Aļasku. Šeit atšķirībā no mežones, viņam nebija plāna noiet kādu maršrutu ar domu atjēgties, viņš gāja tajā virzienā, no kura atpakaļ ceļa vairs nebija. Diemžēl nāve viņa domas un dzīvi apsteidza ātrāk kā pats bija cerējis. Finālā viņš bija kaut kādā meža vidū vecā pamestā busiņā ar augu grāmatu rokās, izmisumā lasot, ka tulīt viņš Mirs, jo ir apēdis indīgas ogas. Sajauca nosaukumus. Skatītājs jau sen redzēja un paredzēja, ka tas viss labi nebeigsies, tomēr akls cilvēks ir akls.
Viņš it kā iet tajā savā retrītā, bet ļoti akli skatās uz to savu bedri, kūļājot ar rokām ūdeni un tādejādi vēl vairāk grimstot. Tā ir mana alegorija par tēmu, kur es redzu, ka šāda tipa cilvēkiem ar tādām problēmām, nedrīkst būt iešana tikai vienā nezināmā virzienā. Izej savu ceļu, izej savu atkāpšanos vai vienalga, kā tas nenosauktos, bet nāc atpakaļ. Jo tas ir ceļš, kurš ir jānoiet. Šoreiz tāds galējais variants tika aprakstīts, tomēr gribu teikt, ka uz šo var skatīties visos dzīves plānos - vienkārši esi drosmīgs iziet cauri grūtībām, nemūkot no dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem.
Mīlestībā,
Dace.