Velna uzvalks
Kādā Instagram postā ieraudzīju foršu bildīti par to, kā mēs varam ietekmēt to, ko 
mēs varam ietekmēt un to, ko mēs nevaram ietekmēt. Šo shēmu skatoties, saslēdzās domas, ka lai mums ārējie apstākļi mainītos, ir jāmaina savi iekšējie mentālie stāvokļi. Ja tavā dzīvē nāk viens un tas pats, it kā esot mazliet citā vidē, pie citiem apstākļiem, tad ir jāsaprot, ka kaut kas tomēr ar tevi pašu nav, nevis ar to ārējo vidi.
Tātad ietekmēt mēs varam:
- To, ko mēs paši ar sevi runājam un ko paši par sevi domājam
- Savu enerģiju
- Savus vārdus, ko sakām
- Kam es sekoju sociālajā vidē
- Kā par sevi rūpējos
- Savas robežas
- Manas reakcijas uz notikumiem un cilvēkiem
- Ko es patērēju un cik daudz
- Manu attieksmi
- Manu izaugsmi
Ko mēs nevaram ietekmēt:
- Pagātni
- Nākotni
- Algoritmus (īsti nezinu, kas ar to tiek domāts, bet nu labi, piemēram, matemātiskos vienādojumus;)
- Citu cilvēku vērtības / uzvedību
- Citu cilvēku viedokli par sevi
Kad paskatos tā dziļāk, saprotu, ka ārējos apstākļus tikai un vienīgi var mainīt, ja izmaini iekšējos, jo ārējais vienmēr atspoguļo to, kas ir iekšā, nevis otrādi. Ja iemācos uz kādu notikumu reaģēt mierīgi, nevis kā parasti, ārējais notikums arī iegūst vienā brīdī citu nozīmi, citu rakursu, uz kuru pēc tam skatoties nemaz tā agresīvā reakcija vairs nenāk. Ja cilvēks visu mūžu reaģē vienādi un nekad neieklausās tajā, ka viņā pašā ir kaut kas jāmaina, primāri - jāapzinās, ka neadekvāti reaģē, tad skaidrs, ka nekāda emocionālā inteliģence tur nav un nebūs. Arī ārējie notikumi nemainīsies.
Principā skatoties tādā vienkāršā versijā, pagātne nav ietekmējama, bet ar šodienas attieksmi mēs varam mainīt nākotni. Un nākotnē esot, mēs jau varam teikt, ka pagātne konkrētā periodā, kad sākām apzināti mainīt savu attieksmi pret lietām un notikumiem, iegūst pilnīgi citādu skatījumu. Tikai no paša ir atkarīgs, vai gribi kaut ko mainīt, jo vecie ieradumi patiesībā ņem virsroku nereāli bieži, it īpaši, ja baigi pašam nesāp un, ja vari mierīgi izturēt tos emociju viļņus, kas nāk un iet, atnāk un atkal aiziet.
Bilde no filmas "Rocketman"
Ja tev liekas, ka tev ir kaut kāds nolemts liktenis, tad zini, ne liktenis ir nolemts, bet tu neko negribi saprast sevī un negribi neko sevī mainīt. Ja sevi maini, mainās tavs liktenis, mainās notikumi, mainās viss, kas ir tava dzīve. Tāds ļoti spilgts piemērs ir Eltona Džona dzīve, nezinu, kāpēc tieši šis piemērs, bet filmā Rocketman spilgta ir tā aina, kad viņš savā Devils suit tērpā pa taisno no ballītes ierodas anonīmo alkoholiķu biedrības sanāksmē un saka apmēram tā: “Es esmu alkoholiķis, narkomāns un seksuāli atkarīgais – palīdziet man, es tā vairs negribu dzīvot.” Tie nav tikai vārdi un lūgums kādam palīdzēt, viņa apziņā patiešām kaut kas notika, jo viņš saprata, ka dzīvojot pilnīgā bohēmā, viņš aizies postā. Un postā tā aizgājuši ļoti, ļoti daudzi – gan parasti, gan neparasti cilvēki.
Lai mainītos ārējās dekorācijas no devils suit uz ko mierīgāku, ir jāpzinās, ka konkrētais tērps vairs neder, ka tie spārni vēzē nost apkārtējos un ka ir problēma. Kā man viens dziednieks reiz teica: “Dace, ja Tu gribi, lai tavā dzīvē ienāk citādi cilvēki, vispirms tev jābeidz reaģēt uz esošajiem un jāmaina esošā apziņa. Citā versijā viņi nekad neparādīsies pat tuvumā.” Es vienmēr skatos, kādi cilvēki ienāk manā dzīvē, jo pēc tā es skatos, kas notiek manī. No otras puses, ja pats neko negribi mainīt vai neapzinies, ka pašā ir problēma, neviens nekad nav spējīgs tev vispār palīdzēt. Tāpēc ir kaudze līdzatkarīgo cilvēku, kas beigās paši noņēmušies ar tiem, kuriem ir problēmas, kuri viņas nerisina un maļās pa to visu netikdami ārā. Skarbi, bet reāli.
Kad sāc skatīties iekšā nevis tikai ārā, tad pēkšņi pazūd vainīgie, pēkšņi saproti, ka neviens nav vainīgs, ka tevi apvaino, neciena un pārkāpj robežas. Pats to esi pieļāvis pret sevi, iespējams neesi mācējis pateikt skaidri, ko vēlies, kas tevi neapmierina vai tieši otrādi, paklusējis, kad labāk būtu bijis jāpaklusē. Es to saprotu arvien vairāk un vairāk tieši caur tām attiecībām, kas man ir svarīgas, ka tieši te negribas “braukt” pa vecajām sliedēm. Un es saprotu, ka es jau biju izdarījusi lielu darbu sevī, ja reiz es šodien vispār apzinos, ka nu šitā es patiešām vairs negribu reaģēt. Tas maina manu šodienu, tas maina manu rītdienu, tas maina to, kam es sekoju, kas man seko, tas maina, ko citi domā par mani, tas maina to, kā citi izturas pret mani, tas kā es izturos pret citiem. Tas maina visu, mīļie. VISU!
Mīlestībā!