Katram savā taisnībā
Lietas nevar būt pašsaprotamas, jo tad, kad mēs tas sākam tā uztvert, pazūd attiecību skaistums, pieklājība un smalkums.
Pieprasīt no otra - tas ir veids, kā mēs mēģinām izsist vairāk mīlestības pret sevi, jo pamatā šķiet, ka tās būtiski pietrūkst. Tad mēs mēģinām to kaut kā kompensēt ar citu rūpēm par sevi. Mazi bērni ļoti izteikti tā uzvedās, jo viņi vienmēr grib mammas vai kāda cita mīļā cilvēka uzmanību. Ar pieaugušajiem ir citādāk - te atklājas tāda kā vēlme teikt: “Tūlīt pat dari tā vai šādi”, jo gribam saņemt apliecinājumu, ka mūs mīl un par mums rūpējas. Gūt sevī apliecinājumu, ka mēs spējam ietekmēt lietas un cilvēkus. Katram savā tēmā savs pieprasījums - viens pieprasa naudu, cits pieprasa rīcību, cits seksu, cits uzmanību, cits pakļāvību, cits darbību utt. un tā joprojām. Atteikumi netiek akceptēti, jo tajā brīdī, kad tiek iedots "kurvītis" , parasti seko pa virsu kaut soda sistēma, lai mēs it kā nākot pie prāta - vai nu tā ir klusēšana, vai aizmukšana, atrunāšanās, aizvainošanās, dusmas vai kāda cita uz mums vērsta negatīva rīcība.
Tā ir tāda kā ar otru cilvēku nerēķināšanās, kur bez ierunām gaidi, kad otrs izdarīs kā vajag, jo tu taču esi mans cilvēks. No savējiem mēs pieprasām visu bez izņēmuma un, jo tuvāks cilvēks, jo lielāka iespēja no viņa pieprasīt vairāk. Sanāk, ka netiek ievērotas un vērā ņemtas otra cilvēka dzīves robežas, vēlmes, laiks, iespējas, jebkas, kas varētu likt viņam pateikt nē. Ja cilvēks nekad nesaka nē, tad zini, ka uz Tevi vienmēr brauks pa pilnu programmu.
Esmu bijusi gan viena pusē, gan otrā. Gan tajā, kur nemāku pateikt nē, ja no manis prasa, gan tajā, kur nemāk otrs pateikt nē, kad es prasu. Tas ir kā spēlēt tādu spēlīti pāri savām robežām, kad regulāri dari to, ko patiesībā nemaz negribi, bet pieklājības vai nezin kādu nosacījumu vārdā, vienmēr visam piekrīti. Tas noved pie ļoti lielas iekšējās frustrācijas, kad saproti, ka otrs tevi reāli izmanto savu nepiepildīto vajadzību apmierināšanai. To vislabāk saprast var tieši brīžos, kā otrs reaģē uz tavu nē. Un cilvēka nē nenozīmē otru nolikt, bet gan izvērtēt sevi, savas vajadzības, savas prioritātes. Cilvēki no malas reti redz un saprot otra prioritātes un spēj iedziļinaties otra ādā, jo primāri viņiem nepieciešams ar otra palīdzību atrisināt savas vajadzības. Tieši tā – ar otra palīdzību atrisināt savas problēmas.
Man ir bijis tā, ka brīdī, kad cilvēks slims vai vesels, nekad neatsaka, brīžiem pašam uznāk uz to otru dusma, kad tas beidzot izaugs un spēs pateikt nē. Jo, es pilnīgi kā no malas skatoties redzu, cik viņam ir grūti pateikt nē, bet tāpat ar sevi cīnās. Tas ir, piemēram, kā uzkrist vīramātei regulāri pieskatīt mazbērnus un redzēt, kā viņa mokās nespējot atteikt. Vai arī otrādi, Tu redzi, ka tas cilvēks nekad neizrāda iniciatīvu, bet ceri, ka ar savu “uzbāzību” reiz vedīsi viņu pie prāta. Tagad es saprotu, ka tas ir ļoti slikts piemērs, bet no dzīves paņemts. Iniciatīvai jānāk no abām pusēm. Ja nevaru, pasaku, ja varu, pasaku. Un viss. Tikai veselīgs cilvēks spēj būt patiess un atklāts, teikt lietas īstajos vārdos, neapvainoties par atteikumu, par atklātu sarunu, patiesi empātiski izprotot otru. Patiesībā, empātija ir atkal ir visa pamatā un, ja tās nav, tad grūti ir veidot savstarpēji adekvātas attiecības. Man ir bijis tā, ka cilvēks pazūd no manas dzīves brīdī, kad es pasaku lietas tādas, kādas es redzu. Un es mēdzu saukt lietas īstajos vārdos. Jo man patīk skaidrība. Bet skaidrība nevar būt melos, izlikšanās, aizmālēšanā, klusēšanā, ignorēšanā, apvainošanās, dusmās utt.
Ja mēs teiktu vienmēr uz visu jā, mēs dzīvotu visādas dzīves, tikai ne savējās. Dzīvot savu dzīvi - tas ir galvenais, kas cilvēkam ir jāiemācās. Tas nav te Brūss Visu Varošais, kas Šodien visam saka jā. Tā ir tikai filma ar milzīgu humora devu, kas nestrādā reālajā dzīvē. Kādam vienmēr vajag palīdzību, kādam vienmēr vajag atbalstu, bet nedrīkst būt tā, ka otram lūdzot, neizvērtē, kāda būs reakcija, ja otrs atteiks. Atteikums nav noliegums, atteikums veselīgā versijā ir objektīvs. Pat, ja tas tā nav, sliktāka pozīcijā noteikti paliek tas, kurš galu galā ir apvainojies, sadusmojies un visādu citādu emociju dēļ, iestrēdzis negatīvās sajūtās attiecībā pret to cilvēku, kurš pateicis nē.
Es bieži sevi pieķeru pie emocijām, kuras man rodas, ja man pasaka nē un visvairāk jāmācās saprast, ka tas nedrīkst ietekmēt manu iekšējo vērtību, domas par sevi, vēl jo vairāk ieslēgt sevī domas - mani nemīl. Tā ir galējā versija. Palīdzēt otram vajag, noteikti vajag, bet tikai tad, ja tas nāk no sirds un bez uzspiesta pieprasījuma. Tikko kā redzi, ka Tev kāds kaut ko sāk uzspiest, zini, ka te ir brīdis, kurā stāties pretim savam vājumam un zināmā mērā izcīnīt savu stāju. Viegli nav, to dzīve māca. Man tam vajadzēja ļoti daudzus gadus. Gan iemācīties neapvainoties, kad man pasaka - šoreiz nē vai arī iemācīties pamanīt, kad tev kaut ko brutāli uzspiež. Nav jādara mīļā miera labad. Jo mīļais miers labad agri vai vēlu kļūst par emocionāli eksplozīvu nemieru nelabad. Un šis stāvoklis vēlāk varbūt būt grūti ārstējams. Abām pusēm. Vislabāk, ja divi cilvēki spēj viens otru pieņemt, saprast, respektēt un cienīt, tad šis raksts vispār nav ne jāraksta, ne jālasa.
Lai forša šī skaistā diena katram no mums!