Negaidi neko
Klusums ne vienmēr nozīmē klusumu. Klusums reizēm nozīmē pamatīgu vētru vai mirkli pirms vētras. Tādus klusumus esmu izdzīvojusi gan pati, gan redzējusi, kā tos izdzīvo citi. Jo īstu klusumu, kad viss ir dieva mierā, piedzīvo tiešām pavisam nedaudzi. Vismaz es tādus esmu satikusi tikai uz pirkstiem skaitāmus cilvēkus un arī tie ir gājuši ļoti, ļoti garu ceļu līdz šim - izstrēbuši gana daudz, lai atlaistu katru stīgu, kura rada iekšējā pasaulē jelkādu skaņu. Tādi cilvēki ir ļoti pieņemoši un atbalstoši, ar tādiem viss ir saprotams, skaidrs un, goda vārds, no tādiem arī neko negaidi, jo viņš visu skaidri pasaka un parāda. Lai gan loģiski domājot, no šiem visvairāk ir iespējams sagaidīt…
Es pirms 10 gadiem sniedzu interviju avīzei kā riteņbraucēja, kur es pārlasīju savu teikto, ka meklēt iekšējo mieru, tas ir galvenais dzīves uzdevums, jo no šī iekšējā miera patiesībā izriet ļoti daudz brīvības, virzības, attīstības un tā tālāk. Esmu piedzīvojusi iekšējā miera stāvokļus ļoti bieži un galvenokārt tie ir bijuši tikai tad, kad es ne no viena neko negaidu. Jo tikko kā no kāda kaut ko gaidu, sākas lielas iekšējās problēmas. Tas ir totāls sastingums, jo gaidīšana pēc definīcijas ir stagnācija, sastingums, nevirzība, dusmas, vilšanās, aizvainojums, skumjas, bēdas utt. Gaidīšana nogalina garu, dzīvesprieku, radošumu, dvēseli. Tāpēc es vienmēr saku, kāpēc kaut kas ir jāgaida, kas pie tevis nāk caur mocībām vai nenāk vispār? Kapēc savu dzīves enerģiju jānospiež ar lietām, cilvēkiem, notikumiem, kas saknē tev nav derīgi un atņem spēkus? Ir jāiet pa plūsmu. Dzīves plūsmu. Nevis pa kurmju rakumiem, kur aplauzt potītes un sasmērēt zābakus.
Te nav stāsts, ka priekā gaidi kādu foršu notikumu vai ceļojumu, bet te ir stāsts, ka gaidi, kad kāds mainīsies, kad kādu satiksi, kad kādu aizmirsīsi, kad kāds piedos, kad tu kādam piedosi, kad kāds atvainosies, kad kāds atnāks, piezvanīs, uzaicinās, nepametīs, beidzot bildinās, paaugstinās, pazeminās, samaksās, atdos, runās, atklās, saņemsies, kad līs, kad spīdēs saule un tā tālāk un tā joprojām. To sarakstu var turpināt līdz pasaules malai. Katram tas ir savs saraksts. Protams, protams, mums ir jāmāk noformulēt savas vajadzības, bet tas notiek daudz vieglāk un vienkāršāk, kad cilvēki sarunājas un spēj pieņemt otra teikto, neuztverot personīgi. Vai tas ir mājās, darbā, draugos, pasākumos, jebkur.
Jo kā likums, tas kāds vienmēr tevi agri vai vēlu kaut kad pievils, ja saknē cilvēks nebūs atklāts. Jo, ja nav atklātības, sākas visas tās ieprieš uzskaitītās lietas, kuras pieviļ. Tā ir cilvēka daba. Cilvēki aizvainojas, dusmojas, nerunā, atriebjas, ilgi nes sevī aizvainojumus, jo mēs vai citi neesam kaut ko izdarījuši tā, kā otrs iedomājies, lai būtu. Vai arī nav tikuši galā ar mūsu izpratni, nav spējuši ieklausīties. Nav atklātu sarunu, ir tikai gaidas, par kurām otrs nespēj nojaust vai nenojaust. Vai arī nojauš un redz, ka otrs speciāli rīkojas tā un nekā citādāk. Es to redzu. Tā man ir Dieva dota dāvana, kas reizēm ir balva un reizēm īsts posts.
Parasti cilvēks otrā nespēj ieklausīties, jo tas ļoti daudz atklāj par sevi pašu. Izceļ visu, kas pašam sevī traucē, kaunina, sasprindzina. Tāpēc cilvēkiem ir paviršas attiecības, jo nav jau daudz drosmīgu cilvēku, kuri spēj caur otra acīm ieraudzīt savu “mēslu” un stāties tam pretim, lai pamanītu un izlabotu. Vieglāk ir palikt esošajā problēmu virpulī un kaut kā nebūt mēģināt izdzīvot. Te atklājas tas precīzais teiciens, ka otrā skaties kā spogulī. Jo tikai caur mijiedarbību ar otru, vispār spēj sevi ieraudzīt. Tāpēc es neticu tam, ka cilvēks sevi var izstrādāt vienatnē. Vajadzīgs vienmēr otrs cilvēks. Un tad, kad esot saskarsmē ar citiem, situācijām, jebko, ko piedzīvo, vari būt mierīgs un saglabāt “gaismu”, tad zini, ka tas ir katalizators tam, ka esi uz pareizā ceļa, ka esi labi sevi izstrādājis.
Piemēram,
- Ja Tevi neķer vairs tas, ka otrs Tev aizņemoties naudu, to neatdod, tad esi ticis galā ar savu mazo zaudējumu.
- Ja kāds tev neatbild, tu nesatraucies, tu meklē atbildes citur.
- Ja kāds tev nozog, tu saproti, ka tas nav stāsts par tevi, bet to otru. Arī jauna lieta ienāks tavā dzīvē.
- Ja kāds no tevis izvairās, tad esi priecīgs, ka tev būs vieta citiem cilvēkiem tavā dzīvē.
- Ja kāds tev iesit, tu saproti, ka šis ir cilvēks, ko tev blakus nevajag un ej tur, kur tev nesit.
- Ja kāds tevi piekrāpj, tu zini, ka tā nav tava vaina, bet otra problēma, kuru viņš projecē uz tevi.
- Ja kāds tevi neaicina kaut kur, zini, ka tev laiks tikties ar tiem, kas tevi aicina un tādi vienmēr ir.
- Ja kāds tev neļauj runāt, ej tur, kur tev ļauj runāt un klausās atplestām mutēm.
- Ja tevī neklausās, zini, ka tas, kam to stāsti, vienkārši nav spējīgs dzirdēt un ej runā, tur, kur tevi dzird un saprot.
- Ja kāds par tevi nerūpējas, apsveicu, ir laiks parūpēties pašam par sevi vai atrast citu, kas par tevi rūpējas.
- Ja kāds uz tevi dusmojas, tas nozīmē, ka tu viņam, iespējams, esi svarīgs un vari palīdzēt. Ja nē, tad ļauj viņam pašam tikt galā ar savām dusmām un iet.
Aiz spējas runāt atklājas liela drosme un spēja skatīties savām bailēm, nedrošībai, nepārliecinātībai tieši acīs. Esmu bijusi abās pusēs. Man patīk analizēt lietas. Jo tikai tā var tikt pie sevis un labākas dzīves, attiecībām un vispār visa, kas pieejams. Neejiet garām sev un citiem. Tā jūs paejat garām dzīvei.