Patiesībā dzimst mīlestība
Tās sajūtas par tēmu atnāk no dzīves notikumiem, kuri reizēm ir ļoti, ļoti sāpīgi, bet, kad noiet pirmā “migla”, daudz kas kļūst ļoti skaidri saprotams. Es kādu laiku cīnos ar meliem, nepatiesību un ar visu to pasauli, kas nav patiesa. Un šodien šo visu man pamudināja uzrakstīt Karīna Liepiņa, kura bija padalījusies ar Kristine Lemantoviča semināra ierakstu par bērniem un tehnoloģijām. Bet ne tas ir galvenais, uz ko es aizķēros, bet uz to vienu frāzi, ka mēs nevaram sabiedrībā izlikties vieni un mājās citādi savu bērnu priekšā. Jo viņi tāpat zina, kas mēs patiesībā esam.
Mani 3 bērni zina, kāda es esmu. Viņiem nav jālauza galva, kāpēc es kādreiz šādi vai citādi rīkojos, jo es skaidri viņiem pastāstu, kāpēc es tagad tā vai šādi rīkojos. Viņiem nav jādzīvo neizpratnē, ka es varētu pieņemt kādu lēmumu, nedomājot par to, kā tas ietekmēs viņus. Ja man jāraud, tad es raudu, ja es esmu izpūrusi, tad es esmu. Ja es smejos, tad es smejos pa īstam. Ja es veidoju ar kādu cilvēku attiecības, tad viņi redz, ka es tajās esmu īsta. Ja es eju kaut kur, viņi zina, ka es tur būšu tāda, kāda esmu.
Man nav jāizliekas ne savā, ne viņu priekšā par to, kas es neesmu. Mani bērni ļoti labi atpazīst melus un nepatiesību, uzspēlētību, lišķību, samākslotību, jo es viņiem mācu tādiem nebūt gan ar savu piemēru, gan ar grāmatu mācībām. Patiešām visvairāk no melu pasaules gribas pasargāt tieši bērnus, jo tie ir visneaizsargātākie, uzņēmīgākie un nespēj atšķetināt paši līdzcilvēku intrigas. Jo galvenais mērķis visam tam patiesības mirklim ir izaudzināt tādus cilvēkus, kuriem pašiem dzīvē būs daudz vieglāk dzīvot, ja mācēs atsķirt melus no patiesības un nespēlēt līdzi tumšās pasaules vijolēm. Jo tās agri vai vēlu plīst.
Es vienmēr saucu lietas īstajos vārdos – ja es redzu netaisnību, es par to iestājos, ja es redzu lišķību, es nespēlēju līdzi, ja es redzu samākslotību, tad es to ar savu vienkāršo esību laužu vai aizeju garām, ja es redzu, ka kāds mēģina mani vai manus bērnus uzpirkt, es kā lauvene cīnos par to, lai šī maksa nesabojātu viņu spēju spriest par lietām pēc patiesās mērauklas. Ja es esmu audzinājusi savus bērnus dienu no dienas ar lielāko mīlestību, noliekot savu dzīvi, karjeru un profesionālo attīstību malā, tad es cīnos ar visu par to, lai cilvēki, kam nepatīk, ka es šķiros no vīra, neteiktu, ka es viņus esmu tikai piedzemdējusi un neesmu plika graša vērta, novērtējot dzīvi, ģimeni un bērnu audzināšanu tikai caur ieguldītās naudas daudzumu. Jo tā sakot, sanāk, ka mani bērni arī nav plika graša vērti! Te svarīgākais ir nevis saglabāt sevi, bet gan tieši bērnus.
Bērni ir mūsu nākotne, ģimenē bērniem jābūt lielākajai prioritātei pāri visam. Lai vai kas nenotiek, bērns ir prioritāte visos līmeņos. No augstāka skata punkta skatoties, bērns savus vecākus mīl vienmēr, lai kādi tie nebūtu, bet vecākiem savi bērni ir jāiemīl pa īstam. Mīlestības pamatā ir cēlo vērtību audzināšana, nevis tikai fiziskā Maslova piramīdas aprūpe. Starp šīm divām lietām ir fundamentāla atšķirība, dziļums un nozīme. Manuprāt, šīs ir pašsaprotamas lietas, bet ļoti daudzi bērni piedzīvo savās ģimenēs pretējo.
Tur arī ir cilvēka patiesība. Jo, ja cilvēks saprot īstās dzīves vērtības, viņš spēj skaidri atšķirt patiesību no meliem. Esiet vienmēr blakus saviem bērniem ne tikai fiziski, bet arī garīgi, jo tikai garīgā mīlestība spēj iedot lielāko mīlestības spēku cilvēkam.
Mīlestībā, lai katram ir šī diena