Atvērt sevi sarunai

Ir brīnīšķīgs laiks kosmosā, kur būtiski mainās cilvēku apziņa. Galvenokārt ne tikai pašam no saviem procesiem, bet arī no tā, kā redzi, kā cits izcīna savas uzvaras. Arī Latvijas Hokeja spēle pasaules čempionātā to būtiski parāda. Man personīgi ir bijuši momenti, kuros, redzot cita izcīnītu cīņu, aizdegas arī mana iekšējā mazā vai lielā uguns. Reizēm pietiek ar vienu teikumu, vienu vārdu, vienu notikumu, kurš Tevi pagriež virzienā pie augstākās domas. Augstākā doma rodas no katra cilvēka noietā dzīves ceļa, kurš var būt gana ērkškains, sāpīgs un visādi citādi paša spēkiem izcīnīts, bet ar kuru viņš spēj dalīties ar citiem.  

LĪDZCILVĒKU SARUNAS

Tikai patiesās sarunās cilvēks spēj sevi sākt dzirdēt, kad runā pats un klausās otrā – dalās savā dzīvē, savā pieredzē, sajūtās, vilšanās, sevī visā. Te ir tas mirklis, kad it kā noliec malā visus savus spožos Ego ordeņus, visas savas uzbūvētās idejas par to, kas Tu esi un ļauj vienkārši teikt to, kā jūties. Nevis gaidīt kādu, kas pareizi Tevi uzklausīs, bet runāt pašam. Ir reizes, kad savu stāstu uztici “kreisajam”. Tādi brīži it kā Tev liek nobīties un sev apsolīt, ka nevienam sevi vairs neatklāšu. Tādus es esmu redzējusi pat garīgos skolotājus, kas ir tik ļoti vīlušies cilvēkos, ka aizmirsuši, ka gadās arī tādi kāzusi, ka starp labajiem zirnekļiem vienmēr var uzrauties uz skorpioniem.

Ir brīži, kad liptin līp tādi “drauģeļi”, kuri nu tagad grib zināt visu tagad un tulīt. Arī tie ir skolotāji, jo tie skaidri rāda – mācies atšķirt īstu no neīsta. Un kamēr nebūsi to iemācījies, skorpioni būs gana daudz. Bet tas nenozīmē, ka jāaizslēdz sava sirds. Tieši otrādi, dzīve māca – ātrāk sāc klausīties sajūtās, intuīcijā, visā, kas Tev dots no Dieva, jo to nevar iemācīties nevienā skolā.

Manuprāt, kad patiešām sāk notikt dzīvē pārmaiņas, ir tad, kad sāc vērot, analizēt sevi, savas sajūtas, savus notikumus, savu dzīvi – tas ir – nevis skaties, kā citi dzīvo, jūt un domā, bet skaties un vēro sevi. Kas ar mani notiek, kāpēc tā reaģēju, kāpēc es tā jūtos, kā es līdz tam nonācu, ko man pasaule, apkārtējie saka? Ko viņi man rāda? Nevis - visi slikti, kā man viņi dara pāri. Jo sliktā piedzīvošana ir skaidrs signāls - dari kaut ko ar sevi, ieklausies sevī, novelc robežas, iemīli, sāc kustēties, pārstāj aprunāt, atveries, nebaidies vai dari šo vai to. Tur miljoniem iespēju tikt pamācītam.

Labākā un vislabākā versija ir tad, ja Tev kāds ar mīlestību parāda, pasaka, sliktākā un sāpīgākā ir tad, kad neredzi signālus, ignorē tos un turpini darīt pa savam. Kā mana Daina man teica – bet, Dace, Tev no konkrētā sūda bija iespējams iziet uzreiz. Bet Tu nedzirdēji, varbūt dzirdēji, bet pati jau šo ceļu apaudzēji ar ilūzijām un ļāvi sev ar to apaugt. Reizēm tik simboliskas ciešanas Tev rāda - draugs, skaties sevī. Tikai un vienīgi, ko tev tas māca, bet mēs taču negribam mācīties. Mēs gribam maukt un dzīvot pārlaimē. Visi mēs gribam. 

Jo mācību ceļš ir apmēram tāds kā zebras svīrtas – melna, balta vai balta, melna. Līdzsvars ir, ja spējam apzināti tās līnijas saredzēt, bet galīgs nelīdzsvars ir, ja melno svītru mēs uzskatām par ļaununu un mēģinām viņu pārkrāsot baltu. Nevar pastāvēt zebras jēdziens, ja aizkrāso melno, bet cilvēka dabā ir domāt, ka vajag tikai balto. Bet, kad tad Tu augsi? Pilī nemeklē Dievu, Dievu meklē tuksnesī. Cilvēks radīts, lai attīstītos. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi, jo garīgā attīstība ir tas, kas nomierina dvēseli, ved uz mīlestību, atver durvis kaut kam tādam, par ko visi sapņo dienu no dienas. Bet skrienot pa balto zebras līniju, mēģinot pārlēkt melnās, agri vai vēlu kritiens no zebras muguras ir garantēts.

Esmu ļoti daudz pieredzējusi brīnišķīgas sirds sarunas gan ar saviem cilvēkiem, gan tālākiem, gan reizēm pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Jo tad pieskaries dzīves tēmām, kas nav tikai ēst, dzert un gulēt, kas ir garšīga, apmierinoša un izklaidējoša nodarbe. Pēdējā laikā pieredzu tik skaistas iekšējās sarunas ar cilvēkiem, ka redzu kā atveras viņu sirds un galvenais manējā.

Jau no mazām dienām es baudu mirkļus, kur iespējams būt otram blakus un sarunāties – tas ir tik skaisti. Reizēm dzīvē pietiek ar vienu dziļāku sarunu, kura spēj pamodināt iekšējās lietas sevī un otrā. Parasti to spēj divi drosmīgi cilvēki, kam vairs nav bail sevi patiesi atklāt. Kuri saprot, ka viņu pieredze, viņu domas, idejas, viss, kas viņš ir, ir vērtība un var būt vērtība otram, lai arī otrs sadzirdētu sevi. Jo visi mēs esam MILZĪGA VĒRTĪBA.

Vēlreiz un vēlreiz es nebeigšu atgādināt, ka patiesībā dzimst mīlestība. Patiesība ir spēks, kas stāv pāri visam.

1 komentārs - Atvērt sevi sarunai

Komentēt