KATRAM PA SPOŽAM LUKTURIM
Šodien patiesi būs dziļā versija stāstam par personīgo izaugsmi. Joprojām eju cauri tam, 
ko sauc par krīzēm. Katram no mums tās ir ik dienas un ik uz soļa. Melo tas, kurš saka, ka viss ir perfekti. Izaugsme rodas tieši krīzē.
Es par to nebeigšu un nebeigšu runāt, jo vienmēr sastopos ar cilvēkiem, kuri grib, lai viņu dzīvē nekad nav problēmu un tieši viņu dzīvē to ir tik daudz, ka atrisināt šķiet ir neiespējami. Mēs gribam, lai vienmēr zied rozes, mēs gribam, lai vienmēr spīd saule, mēs gribam, lai vienmēr virs debesīm un zemes ir miers. Bet, tādā gadījumā, kad būs ziema? Kad ziedošais augs izcietīs bargo salu, lai nākamajā gadā kļūtu lielāks, kuplāks un ziedošāks? Kad būs lietus, ja visu laiku spīdēs saule? Kad būs cīņa, ja visu laiku būs miers un tā klusums audzēs melus, kuri rezultātā tāpat radīs katastrofu? Vienā vai otrā virzienā, bet, ja nebūs šo lietu līdzsvara, būs katastrofa. Tad tās sekas savākt ir “mega” grūti, ļoti grūti. Un tad vispār liekas, ka dzīve pret mums ir nereāli netaisnīga. Krīzes var mazināt paša spēkiem – visu laiku skatoties sevī. Ļaut savam iekšējam “murgam un meliem par sevi” gaismoties.
Ja rodas sāpīgas krīzes, mēs nevis tajās ejam iekšā un skatāmies, kas mūsu pasaulītē kā lācītim vēderā, bet mēs noslēpjamies, aizmūkam, izliekamies, ka tas uz mums neattiecās, ka situācija, cilvēki, notikumi ir pilnīgie stulbeņi un neko nesaprot, ka viņi pie visa vainīgi. Tā var “tēlot” vispār diezgan ilgi. Visu dzīvi var tēlot, izliekoties, ka uz mani neattiecas tas, ka, piemēram, mani kāds ir sitis, ka esmu piedzīvojis destruktīvas attiecības ģimenē, ka mani nodevuši tuvākie, ka kāds nomiris nelaikā, ka nepateicis patiesību, ka visu atņēmis un tā tālāk un tā joprojām. Jo tā ir daudz vieglāk. Bet līdz noteiktam laikam.
Mēs vienkārši aizslēdzam savas sirds durvis un nevienam tur vairs neļaujam ienākt. Bet dzīvē tā NAV paredzēts. Visi meklē brīvību, iekšējo laimi, bet nevar to atrast virspusējā dzīvē, izklaidējoties, strādājot un nekad vairs nepiedzīvojot iekšējās personības krīzi. Jo tikai tajā procesā var rast laimi. Būt joprojām atvērtam tam, ka tevi sāpinās, ka tevi pievils, ka tevi apmelos, ka tevi to un tevi šito. Nav iespējams no tā izmukt. Jo agri vai vēlu kāds tevi piemānīs, ja tev būs vajadzīga izaugsme kādā no saviem neizstrādātajiem jautājumiem. Šeit ir jābūt pateicībai tam melim, kurš tev rāda - varbūt beidzot laiks būt drosmīgam un atklāt patiesību, neturēties pie savām bailēm, kas liek tev izlikties par to, kas tu neesi.
Jo tikai tad ir iespējams redzēt to, kā pats AUDZ! Skaties sevī caur citiem. Ko viņi tev rāda? Kā mana mīļā draudzene teica: “Cilvēki ar savām darbībām pilnīgi kā norāda tev, kurā virzienā doties, kuru vietu ārstēt, kuru vietu celt gaismā. Un tas taču tik nereāli grūti. Tas sāp. Jo šajā procesā notiek atdalīšanās no paša izdomātiem meliem par dzīvi, cilvēkiem un sevi.“
Ar varu nevar iemācīties būt laipnam vai empātiskam, ja neesi piedzīvojis 100% laipnību, empātiju no citu cilvēku un Dieva puses un totālo empātiju, kura Tevī rodas, kad kāds cits iekrīt bedrē vai vēl jaudīgāk – kad pats iekrīti bedrē. Šis ir pagrieziena punkts – mukt vai palikt. Šajā bedrē pie atvērtas sirds un nedusmojoties uz visu un uz visiem, spējot pieņemt to, kas ar tevi notiek, vari sasniegt to vēsti, kas tevi ved uz gaismu, sapratni, ka ne notikumos ir vaina, bet tajā, kā tu spēj viņos sevi atdot. Šeit parādās pilnīga sevis nolikšana, atdošana visam tam, kas ar tevi notiek.
Tu it kā iekrīti bedrē, un tev šķiet, ka tā ir totālākā netaisnība zemes virsū. Ka nav godīgi. Bet viss ir pareizi. Viss šajā pasaulē ir pareizi, jo “Ne mats nenokrīt bez Dieva ziņas”. Pilnīgi visam ir izskaidrojums un lietu secība, kārtība un pamatojums.
Tas ir iekšējais spēks, iekšējā ticība tam, ka tu ej uz mērķi, ka vari iziet cauri tai gaļasmašīnai, bet rezultātā būt dzīvāks par dzīvu tieši paša garā. Viss ir meli, kuri saka, ka bez krīzēm mēs dzīvosim mierīgi, paradīzē un, ka nekad nebūs problēmu. Tie ir saltākie meli, ko mums stāsta tie, kas grib tam ticēt. Tā nav paredzēts.
Nav paredzēts atcelt nāvi. Nav paredzēts atcelt atdalīšanos, nav paredzēts atcelt garīgo miršanu dzīvam esot. Jo tikai caur nāvi, dzimst kaut kas jauns. Lai kas tas nebūtu. Mums stāsta, ka nāve ir beigas. Nē, nāve ir jauns sākums. Izaugsme, dzimšana, atdzimšana. Fiziskā nāve ir visjaudīgākā izaugsme. Tā ir milzīga iespēja - īpaši tiem, kuri paliek. Un tā ir jāizsāp līdz aknām. Līdz aknām, mīļie! LAI CIK LAIKA TAS NEPRASĪTU. Tā, ka nevis sirds kļūst cieta un nejūtīga, bet tieši otrādi - ievainojama līdz katrai šūnai. Ikdienas mazās krīzes, kuras noved pie zaudējumiem, ir lielas iespējas augt. Tie ir kā lieli, spoži lukturi, kuri rāda, uz kuru pusi ir jāiet. Sanāk, ka jebkura problēma, kura radusies un ved sāpēs un izmisumā, ir visspožākais lukturis un ceļazīme, lai cilvēks augtu un sasniegtu to paradīzi, kuru mums sola. Tam ir vajadzīga liela iekšējā drosme. Jo tika tas, kurš pēc visiem pāridarījumiem joprojām spēj mīlēt, joprojām spēj uzticēties, joprojām var būt empātisks, joprojām ļauj sevi sāpināt, tas ir drosmīgs. Patiesi drosmīgais iet uz priekšu uz labo, neskatoties ne uz ko. Drosmīgais rok tur, kur citi grib paiet garām. Drosmīgais spēj skatīties problēmā un neapžilbt no tā, ko tā rāda. Viņš zina, ka visa sākums un visa beigas tāpat ir MĪLESTĪBA.
MĪLU JŪS UN LAI SKAISTA ŠĪ DIENA!