Mīļie. Tas ir Bulšits. Tā ir dārga fasāde, kas kalpo par labu cilvēka tēlam, kas ir vajadzīgs karjerai. Jo tā var labāk izbīdīt projektus, tā skan labāk, tā veidojas uzņēmuma reputācija, tā labāk pārdot, tā vairāk pērk. Tā ir korporatīvā komunikācija, ko jānes katram indivīdam. Bet tas, kas notiek mājās, lai velns parauj. Un tie nabaga dzīves partneri turpina to teātri, jo zina, ja tas atklāsies, klāsies plāni, var zaudēt darbu, var palikt bešā – var palikt bez skaistajām mantām, kuras pārbāztas pilni skapji, bez bezpersoniskajiem ceļojumiem, kur nedēļu no vietas All inclusive viesnīcās tiek izdzerti alkohola galoni, var palikt bez dārgajām austerēm, jo saka, ka labāk ir raudāt tomēr mersedesā, nevis tramvajā. Tā ir mistkaste, kurā pats dzīvo, jo reāli esi noticējis. Milzīga mistkaste, kur nav vietas īstumam un reāli tam, kas dzīvē ir jāpiedzīvo. Saka, ka viegli ir būt atbildīgam. Bet vispār atbildīgam tomēr ir būt grūti, ja tas nav cilvēka vērtību skalā ierakstīts.

Līderis NAV tas, kurš ir augstā amatā un bīda naudu, projektus un visu pārējo fizisko, kāpjot visai morālei pāri – vai tas ir darbinieks, vai tas ir bērns vai tas ir dzīvesbiedrs, vai tas ir sētnieks uz ielas, vai konkurents. Esmu piedzīvojusi visu iespējamo spektru, kur redzu no malas, kāds tēls tiek veidots tiem, kuri grib būt priekšā ar varu nevis, kur cilvēki paši viņu tur iecēluši. Tas maina ļoti daudz. Vai Tevi tur aizved vai tu pats aizraujies pāri visiem un visam, neatskatoties atpakaļ, kādi putekļi palikuši aiz Tevis.

Man raksta daudz. Sievietes, kuru vīri ir augstos amatos un dara sūda lietas un viņām ir bail runāt. BAIL! Pat tad, kad vairs nav kopā. Bet viss turpinās. Tieši tas pats, kas bijis. Vienīgā atšķirība, ka nedzīvo kopā. Cik ilgi cilvēks grib tā dzīvot? Varbūt vajag tomēr pielikt tam treknu punktu.

Kam ir acis, tas lai redz, kam ir ausis, tas, lai dzird!