Redzēt sevi un citus
Daudz kas ir noticis pa šo visu laiku un skaidrs ir viens, izaugsmes apjomi Dievam ir neparedzami. Es arvien skaidrāk saprotu, cik svarīgi ir just emocijas un tās izreaģēt.
Tāpat kā bērni vienā brīdī izreaģē savas emocijas, jo viņos nav vēl izveidojušies bloki, kuri slāpē to, kas viņu dvēselēm un personībai ir svarīgs. Ja paskatās plašāk, tad emocijas ir dzīva un veselīga cilvēka reakcijas, kuras vai nu transformējas kaut kādā savas dzīves virziena rezultātā vai arī vienkārši izārda apkārtējo vidi bez rezultāta.
Es ilgus gadus dzīvoju savas emocijas apslāpējot, uzskatot, ka ar mani kaut kas nav īsti kā vajag, ja reiz emocijas nāk. Un parasti tās nāk saistībā ar citiem cilvēkiem. Jo citi cilvēki vienmēr skaidri norāda, kas ir kas. Tie norāda – cik atbilstošā sev vidē un cik skaidrā savas dzīves apziņā tu dzīvo savu dzīvi. Cik tas, kas notiek ikdienā, ir saskaņā ar tevi. Nevar apmānīt dvēseli. Nevar.
Ja sevi ilgi māna ar sabiedrības pieklājības normām un citu uzskatu pareizību par labu konkrētai tēmai, tad agri vai vēlu nāk notikumi, kuri tik ļoti tevi satricina, ka nav iespējams saturēt visas skaistās klišejas vienā lielā klusēšanā. Ja maziem bērniem ir reakcijas gribu negribu, patīk nepatīk - ir uzreiz manāmas, tad pieaugušais visādu noteikumu vadīts tās iemācās apklusināt. Vismaz tik daudz, lai sabiedrība un apkārtējie neredz. Tā taču neviens neuzvedās. Toties cilvēka darbības vai viņa veselība vienmēr rādīs to, kur viņš atrodas emocionāli. Var jau klusēt, var neteikt neko, bet rīcība un darbības vienalga daudz ko skaidri parāda. Klusēšana arī ir milzīga emocija. Milzīga. Jo kompensē visskaļāko troksni, vienā vai otrā pusē. Ilga klusēšana vienmēr atradīs savu vietu ķermenī vai dzīves notikumos.
Emocionāli noslēgušies bērni ir milzīgs signāls tam, ka kaut kas galīgi nav labi. Tāpat kā tādi bērni, kuri visu laiku destruktīvi uzvedās. Dzīvi bērni vienmēr pauž emocijas un ļoti, ļoti skaļi pauž. To es atpazīstu pēc saviem bērniem, ja kaut kas nav labi, viņi momentā reaģē. Visam ir jābūt līdzsvarā. Mirklī, kad viņi reaģē, šķiet, ka tas ir netaisnīgi saņemt uz sevi dusmas, agresiju, ignorēšanu, bet bērns vienmēr pauž ar to, ka kaut kur kāds nav dzirdējis viņa saucienu pēc emocionālās uzmanības. Principā attiecībās jau viss ir par veselīgu emocionālo piesaisti un spēju otru sajust un sadzirdēt pa īstam neatkarīgi no fiziskās telpas, kurā atrodies. Jo kliedziens jau ir par to – dzirdi, ieklausies, saproti mani.
Jo tuvāks cilvēks, jo vairāk emocijas mēs spējam uz otra uzlikt. Parasti bērni visvairāk izreaģē tieši uz mammām. Jo drīkst. Jo tā ir droša vide. Visdrošākā. Jo tuvāks cilvēks un jo tālāk no mums viņš emocionāli ir, jo skaļāk mēs saucam. Reizēm nevar noformulēt vārdos - paklausies, man tagad vajag Tavu silto plecu vai vienkārši esi klāt. Reizēm tas notiek ar lielu emocionālu uzbrukumu, kliedzienu un tā tālāk un joprojām. Paradokss ir tāds - ja pats neesi resursā, to otra kliedzienu nevari paņemt vai arī maksimāli mēģini viņu nobloķēt, apklusināt, ignorēt - jo vietas kaltiņā nav. Abas puses ir totālā resursa trūkumā. Tad ir skaidrs, ka jādara viss, lai sevi atjaunotu un spētu būt iekšējā mierā un tad arī otru var ļoti labi dzirdēt un just.
Cilvēki saiet kopā vai šķiras nevis tāpēc, ka mums ir vai nav par ko runāt vai sekss ir labs vai nav. Bet tieši šī emocionālā spēja vienam otru transformēt, nepaiet garām, kad otrs sauc – tā ir līme, kas stipri tur cilvēkus kopā. Es zinu, ka mani dzird. Un zinu, ka, ja uz mani kliedz, tad tas nav tāpēc, ka tas otrs ir totāls stulbenis vai es esmu stulbenis, bet gan viņam Tu esi bezgalīgi svarīgs un tas skaidri arī rāda, ka viņam vajag palīdzēt atgriezties savā centrā, kur ir stabilitāte, spēks un enerģija. Protams, ka pašam sevī ir jāmeklē veids, kā iziet šajā stabilitātē, mierā un centrā, jo, ja pretim ir cilvēks bez šīs stabilitātes, miera un centra, tad rezultāts būs tikai viens – abi centri būs pavisam sliktā situācijā. Un emocionālais kautiņš ir garantēts.
Viss ir ļoti saistīts. Viens ar otru un otrs ar vienu. Mēs ļoti gaidām no otra palīdzību. Dīvainā kārtā tas vienmēr notiek tieši gaidās no tiem, kas to nemaz nevar iedot. Tas ir skaidrs signāls, ka neesam paši ieraudzījuši, kas mums ir jādara, lai mēs būtu emocionālajā mierā un vispār galu galā redzētu, vai tur, kur esi un ar ko esi, saskan ar visām tavām vērībām, dvēseles ceļu, personīgajām vēlmēm, idejām, cerībām, sapņiem, dvēseles un personības ceļu utt. Cilvēki ir kā spoguļi – rāda kaut ko greizu vai pilnīgāko skaistumu atspulgā. Varbūt tie rāda, ka vēl ir jāizķemmē mati. Vai jāuzkrāso sarkanas lūpas. Visu ko viņi rāda. Galvenais spēt redzēt tajā precīzi, nevis mest tam ar akmeni, jo nepatīk, ko rāda. Spogulis vienmēr rāda to, kur atrodies.
Mīliet sevi un viens otru. Tas ir mans aicinājums ik brīdi.