Kastē nav ko elpot
Cilvēki viens otram pieseko un atseko. Visādu iemeslu dēļ. Interesanti ir vērot tos brīžus, kurā cilvēki Tev pievienojas un kurā atvienojas. Kā tāda virtuālā spēle. Es atsekojos no tiem, kuri man kaut ko mēģina uzspiest. Vai negrib dzirdēt, ko saku, ja reiz tas skar mani. Primitīvākajā gadījumā, piemēram, uzspiežot tīkla mārketinga produktus. Man bija gadījums, kad savā lentā bez piekrišanas parādījās kaut kādi mistiski produkti, kuros es tiku ietagota. Bez piekrišanas. Vienu reizi es izdzēsu. Otrā reizē es nobloķēju šo cilvēku, lai neturpina to darīt. Laikam pareizi būtu pateikt, izskaidrot, bet man tiešām nebija ne vēlmes, ne laika to darīt. Tas paņemtu man ļoti daudz enerģijas, jo zinu, ka pretim noteikti nāktu komentāri, pārliecināšana utt. Jo es zinu, ka šādos gadījumos sākas pretreakcija ar tekstiem - ko Tu, tas taču ir tik labs produkts, Tu neko nesaproti, tas ir tik ļoti mainījis manu dzīvi un tā tālāk un joprojām. Un lieks informācijas blāķis ienāk tevī šā kā tā.
Agresija pārliecībās ir milzīga. Mūsos katrā tādas ir. Viens vegāns cīnīsies ar 100 gaļēdājiem un viens ģimenes vērtību sludinātājs cīnīsies ar tiem, kas mēdz aizdejoties ballītēs ilgāk kā pienāktos. Es tur arī esmu bijusi. Tā ir diezgan liela elle pašam sevī. Katrs velk deķi uz savu pusi, lai apstiprinātu to, kam pats mākslīgi noticējis vai sev licis noticēt kā vienīgajai patiesībai. Tas ir tas pats, ka tie, kas savu atkarību dēļ ir pārtraukuši dzert, sāk ar pirkstu rādīt, kāds otrs ir izlaidies, pārāk daudz dzer vīnu. Vai cilvēki, kuri joprojām dzīvo atkarīgās un līdzatkarīgās vai vardarbīgās attiecībās, jo nav spējuši iziet no tām ārā - kā likums nosodīs tos, kuri ir izlēmuši šķirties vai jau ir šķīrušies. Vai arī mēģinās atrunāt no tām iziet. Atceros, savas bijušās vīramātes agresīvo tekstu brīdī, kad pavadīju laiku kopā ar draudzeni, kura tikko bija šķīrusies no sava vīra. Dace. Ar tādām Tev nav jātiekas. Un jautājums kāpēc? Nav un viss.
Tas pats ir arī ar mammām, kuras dzīvo bērnu dēļ un nekad sev nedod ne kripatas brīva laika, apsauks citas mātes par egoistiskām mātēm, kuras māk sev iedot. Vai tās, kuras pucēsies, vienmēr tiks nosodītas no tām, kuras par sevi neliksies ne zinis kaut kādu uzspiestu viedokļu vai pārliecību dēļ. Jo tās, kas nekrāsojas savas iekšējās brīvības vadītas, lieku roku uz sirds, simtu gadu nerunās par dāmītēm īsos svārkos vai uzkrāsotām sarkanām lūpām.
Es tajā redzu vienu - nebrīves krātiņā sevi ieliekot, mēs automātiski bāžam citus arī šajos krātiņos. It kā apliecinot sev, ka nebūs man, nebūs Tev arī. Jo brīvāks gars un brīvāki uzskati pašam sevī, jo patiešām vienalga, ko otrs vai citi dara. Grib dzer, lai dzer, grib sportot, lai sporto, negrib lasīt grāmatas, Dievs ar viņu. Un tā par jebko.
Es reiz rakstīju, ka esmu ievērojusi korelāciju starp to, ka tas, kurš sev pats nedod, nespēj pieņemt to, ka otrs sev dod un grib dot. Tas ir stāsts par rāmi, kurā cilvēks sevi ielicis un otra brīvība viņam ļoti liek protestēt. Viņi kā ienīst tavu brīvību, jo paši sev nedod. Jo brīvāks iekšēji cilvēks, jo viņam vienalga, ko tu un kā dari. Ja tas kaut kādā veidā sāk skart tevi, skaidri jāskatās, ko tas otrs ar savu rīcību man signalizē. Vai nu nav robežu jautājums sakārtots vai arī joprojām sēdi savā kartona kastē elpojot savu elpu un netiec ārā.
Tā kaut kā šoreiz:)
Dace