RITUMS V.S. PLŪDUMS
Es taustos pa dzīves pirmdienām. Tie ir visiem zināmi nogriežņi. Kā Beta reizēm saka: "Es ienīstu pirmdienas!". Nez kāpēc cilvēks ienīst pirmdienas? Jo tas atkal ir kā jauns sākums, kurā jāmēģina viss no jauna?
Vismaz man tā ir - katra pirmdiena ir kā tāda jauna dzīve, kur vecā nav nedz līdz galam izdzīvota, nedz pārdzīvota, nedz pilnībā pieredzēta. Bet varbūt tieši otrādi, visa iepriekšējā nedēļa ir kaut kādas stingri noteiktas beigas, pilnībā izdzīvotas un noraktas. Vismaz man tā tomēr šķiet, ka pagājušā nedēļa apglabāta un nākamajā atkal jāmeklē kaut kā jauna dzimšana. Katra nedēļa nes lielas pārmaiņas manī, pasaulē un dzīvē. Tāds neliels, bet svarīgs nogrieznis, kas liek kopā lielo bildi.
Dzīve ir jāpieraksta. Tad ir daudz interesantāk to pārlasīt pēc kāda laika - kā no malas rakstīta autora grāmatu. Ne reizi vien es esmu pārlasījusi savus pierakstus, savas klades, kurās izteiktas kaut kādas emocijas, notikumi, piedzīvojumi. Gan pirmdienās, gan otrdienās, gan citās visās dienās. Sajūtas it kā lasītu kaut ko ne savu. Kā skatītos filmu, kas vēsta par kāda cita dzīvi kādā citā laika nogrieznī. Interesantākais ir tas, ka emocijas atkārtojas. Tas nozīmē, ka ilgi cilvēks dzīvo ar kaut ko, ko nevar atrisināt. Katram savs laiks. Ja tādu klažu nebūtu, es nemaz nezinātu, ka es vispār esmu pati sev un, ka viss, ko piedzīvoju, ir svarīgs. Domāju, ka citu cilvēku klades ir arī ļoti interesantas. Pat vislielākais vai vismazākais aprakstītais sīkums, ja tas pavēsta kaut ko par dzīvi. Pieraksti, kas māca novērot to, kas notiek manā ikdienā, kas notiek manā prātā, sirdī un dvēselē. Reizēm tur ir tik pamatīgs juceklis kā sapiņķerējies dzijas kamols. Nu, kā cilvēks spēj atpiņķerēt samezglojušos diegu, kurš krustu šķērsu sapinies kā tāds zirnekļu tīkls? Nē, zirnekļu tīklā ir sistēma, saveltā dzijas kamolā ir haoss. Tad vieglāk ir ņemt un nogriezt kādu gabalu, lai tas paliek, kur palikdams, nemēģināt atšķetināt. Iet vienkārši nākamajā pirmdienā tālāk uz nākamo otrdienu.
Kārtībai ir savi noteikumi un haosam tikpat. Neviens nav pareizs vai nepareizs. Nepareizs vai pareizs. Vienkārši ir un viss. Reizēm taču tieši no nekārtības var sanākt lietu kārtība un no kārtības nekārtība. Abām ir vieta. Visām pirmdienām ir vieta. Arī tiem brīžiem, kad briest nekārtība un, kad tā sāk kārtoties. Trakākais punkts ir, manuprāt, pa vidu. Kad ne šurp ne turp, bet arī tam ir nozīme. Jo tieši šajā punktā ne šurp, ne turp, iezīmējas ceļš. Tas tur rodas. Cilvēks šajā punktā apmulst, jo tieši šajā punktā ir jābūt pacietībai, mieram un paļaušanās momentam. Griezt vai negriezt. Abi lēmumi ir virziens. Piņķerēt vai nepiņķerēt. Varbūt atstāt vispār tā kā ir – ne piņķerēt, ne nepiņķerēt. Vienkārši atstāt, kur ir. Jo arī tas ir notikums. Tas jebkurā gadījumā kaut kur aizvedīs, tikai iespējams īsti ne tur, kur esi izdomājis.
Jānis piemin manā tekstā vārdus – ritējums un plūdums, kas man uzreiz liek apcerēt un ielikt tos šajā domā. Literāri līdzīgi vārdi, bet es izdomāju tā, ka ritējums ir tāds mierīgs Jāņa gājiens uz veikalu pēc maizes - bez Betas, aizgāji, atradi maizi, nopirki, nāc mājās. Tā katru vakaru. Plūdums būtu apmēram tā – tu ej uz veikalu pēc maizes bez Betas un tad pa ceļam satiec Daci ar Betu. Beta ienes normālu jampadraci – veikalā sākas jezga, action un visādi pigori. Tad Tu nopērc ne tikai maizi, bet arī šokolādi, saldējumu, uztaisi joku vēl ar pārdevēju, tad nāc gatavot visiem augšā vakariņas. Apmēram tā. Un šis ietilpst gan tajā piņķerī, gan tajā klusumā, kurš ir pa vidu.
Reizēm tieši šis scenārijs ir labākais, lai aizmirstu to kamolu, kurš visu laiku atgādina it kā par kaut kādu apmulsumu kārtējā pirmdienā. Ticiet man, tas kamols jau uz piektdienu būs satinies no jauna. Varbūt tieši tas ir dzīves interesantākais moments, ka visas nīstās pirmdienas ir galvenais nogrieznis, kurā jāsāk mērīt vai tieši otrādi, vispār nelikties ne zinis. Visi varianti labi. Kā jau pagājušajā nedēļā kaut kur rakstīju – visam vieta ir BŪT!
Lai interesanta šī foršā nedēļa:)