Ja vēlamies kaut ko mainīt, tad ir arī skaidri jānoformulē – ko tieši? Kas ir tas, ko es vēlos mainīt un darīt citādāk. Diez vai restorānā mūs var pienācīgi apkalpot, ja vienā brīdī sakām, ka nezinām, ko gribam pasūtīt, otrā brīdī sakām, ka gribam vistu, pēc minūtes jau atkal saucam viesmīli, lai mainītu pasūtījumu, piemēram, pasūtot salātus. Un tā nemitīgi. Iedomājieties, kāds haoss valdītu, ja visi klienti tā uzvestos? Ja priekšā ir ēdienkarte, iespējams, ir daudz vieglāk izlemt. Tikpat līdzīgi ir ar veikala apmeklēšanu – ja zinām, ko mums tur ir jānopērk, iepirkšanās ir salīdzinoši strukturēta, ātra un netiek “iepirkti” lieki produkti. Bet, ja nezinām, ko mums vajag, mēs varam stundām klīst gar veikalu plauktiem un te gribēt šo, te gribēt to. Skaidrības nekādas un pirkumi haotiski, iespējams, pat nederīgi. Vai viegli mākat uzreiz izdomāt, ko vēlaties?

Visā visumā, dzīve arī ir vai nu haotiska, vai arī pašu vadīta. Ja skaidri zinām, kur vēlamies nokļūt, kādas attiecības vēlamies baudīt, kādu darbu strādāt, kādu pārtiku lietot ikdienā, kā izskatīties, ko mācīties, cik pelnīt u.c., tad ir ļoti viegli virzīties un tiekties uz to, jo ir skaidrs redzējums un virzība. Ja mēs gribam nokļūt kādā pasaules vietā, kur nekad neesam bijuši, mēs nospraužam mērķi un tad sākam to apaudzēt ar darbībām, kuras ir jāveic, lai šo mērķi sasniegtu. Bieži vien mēs uzrakstām dzīves mērķus, kuri patiesībā nav mūsu mērķi, bet gan sabiedrības, draugu, paziņu, kāda guru mērķi. 

Un tad uz tiem ar pilnu attdevi ir diezgan grūti iet, jo iekšējās sajūtas neatbilst uzrakstītajam. Tas ir arī iemesls, kāpēc cilvēks sāk kaut ko darīt sava mērķa labā, bet ātri vien pārtrauc to nesasniedzis. Es patiešām ticu tam,  ja mērķis ir mūsu pašu, uzrakstīts no sirds un dvēseles, tad to ir ļoti viegli sasniegt. Visi šķēršļi un ierobežojumi tiek samērā viegli pārvarēti un tiek uztverti kā izaicinājums nevis problēmas.

Lai saprastu, ko īsti vēlamies, vispirms ir labi sevi iepazīt, ieklausīties sevī, izanalizēt savu dzīvi, savas sajūtas, vēlmes, brīžus, kuri dara mūs laimīgus. Tāpēc, pirms rakstām vispār dzīves mērķus – lielus vai mazus – veicam divas būtiskas lietas: pozitīvo sajūtu un mirkļu fiksēšana, kā arī personīgo interešu izpēte.

1. Ar pozitīvo sajūtu un dzīves mirkļu fiksēšanu es domāju ļoti vienkāršu lietu: paņemam baltu papīra lapu vai savu pierakstu kladi un tur uzrakstām visas un jebkādas lietas, kas mums sagādā prieku. Te var rakstīt sākot no tā, ka mums ļoti garšo saldējums, patīk ravēt dārzu, lasīt grāmatas, zvejot, sportot, dziedāt dušā, pastaigāties, rāpot, spēlēt kārtis utt. Te rakstām it visu, kas mums sagādā prieku un pozitīvas emocijas. Nav jābūt kādai noteiktai struktūrai, bet gan viss, kas ienāk prātā. Iespējams, te būs uzrakstīts viss, ko esat reāli piedzīvojuši dzīvē, jo kā gan varat zināt, vai jums patīk lēkt ar izpletni, ja nekad to neesat darījuši. Rakstot visu to, kas jums sagādā prieku, jūs automātiski atverat savu apziņu plašākām redzējumam, jūs iedarbināt savas sajūtas tajā, kas jums patīk, kas jums padodas. Un, ja paskatīsieties vairākkārtīgi šo sarakstu, ieraudzīsiet, ka šīs pozitīvās lietas nemitīgi viena ar otru ir saistītas. 
2. Otrā lapā uzrakstiet visas tās lietas, ko neesat pamēģinājis savā dzīvē, bet kas jums, šķiet, noteikti varētu patikt. Pat visneiedomājamākās lietas. Tikai rakstot tās, nevajag domāt par to, vai būs laiks, nauda, īstais vecums, īstais brīdis utt. Ļaujiet vaļu fantāzijai – bet tikai savai fantāzijai. Un katru lietu, ko uzrakstāt, iedomājaties, ka jau darāt – tur noteikti parādīsies kādas emocijas – patīkamas vai nepatīkamas. Atstājam tikai tās, kas mums ir patīkamas.

Un tikai tad, kad esat kādu laiku tā rakstījis, šīs divas lapas, varat ķerties klāt pie mērķu rakstīšanas. Katrs uzrakstītais mērķis ir jāizdzīvo ar sajūtām – vai tas mūsos rada pozitīvas vai ne visai pozitīvas emocijas. Vai tas, ko esam uzrakstījuši, saskan ar mūsu iekšējo pasauli, vērtībām utt. Es nezinu, vai cilvēks, kurš pieticīgs pēc būtības, pilns ar emocionālajām barjerām, uzrakstot mērķi kļūt par miljonāru, viegli to sasniegs. Pirms rakstīt grandiozus mērķus, pašiem tādiem jākļūst iekšēji. Un jānotic tam, ka tas, ko vēlos sasniegt, patiešām man ir pa spēkam, patiešām domāts manai dvēselei. Jo katras šaubas, atrunas, izvairīšanās no mērķa pārlasīšanas un vēl jo vairāk darbības tā sasniegšanai,  jau vien signalizē, ka tas nav tavs.

Es nesaku, ka jāsāk ar lielu soļu speršanu, jo vairumā gadījumu tomēr tie nevainagojas ar panākumiem. Ir jāsāk virzīties mazās lietās, lai spētu to darīt lielās. Mēs taču diez vai varam uzšūt kleitu, ja neesam iemācījušies sašūt kopā pat divus auduma gabalus. Bet cilvēks nez kāpēc izlaiž visus evolūcijas posmus un tad saka, ka kaut kas nav iespējams. Ja gribat tikt pie pašdarinātas kleitas, ir jāiziet visi posmi, kas līdz tai noved – sākot no šūšanas apgūšanas, mācībām, pacietības, neatlaidības un reālas darbības. Bet vissvarīgākais ir pašam zināt, vai gribi to kleitu pats uzšūt, vai tomēr nopirkt veikalā. Tad var arī redzēt, cik patiesi esat vēlējies kaut ko radīt pats.