Gāju, gāju garu ceļu
Tu vari darīt visu, lai piepildītu savus sapņus. Un tu vari nobīties un nedarīt.
Ja tevī ir ticība un neatlaidība, tad tas jau ir patiešām daudz. Varētu teikt, ka tev rokās ir visi instrumenti, lai tu sasniegtu to, ko vēlies. Arī es esmu saskārusies ar savu neticību, nepārliecinātību un šaubām, kuras reizēm šķiet indē dvēseli visos iespējamajos veidos. Reizēm izsapņotie sapņi šķiet tik reāli un īstenojami, bet mūsu iekšējā nepārliecinātības balss to priekšā regulāri aizver tumšus aizkarus.
Kā ar to cīnīties? Kā panākt sevī sajūtu, ka es eju pretim saviem sapņiem? Mana personīgā atbilde ir: "Labākās zāles ir darīšana!" Nopietni. Jo sapņošana bez darīšanas ir un paliek tikai sapņošana. Te neder tikai teorija - apsēdieties, plāno un sasniegsi. Tajā visā galvenā ir darīšana. Reizēm pat var smalki neizplānot katru nākamo soli, bet, ja cilvēks patiešām maziem solīšiem darbojoties iet uz mērķi, tad panākumi noteikti garantēti.
Kādu vakaru ar vīru skatījāmies filmu, kur divi alpīnisti kāpa kalna K2 virsotnē. Laiks kāpšanai bija ļoti nepiemērots – putenis, vējš, aukstums un turklāt vēl atmosfēras spiediena izmaiņas, kas ļoti ietekmēja skābekļa padevi organismam. Viens no pāriniekiem sūdzās, ka viņš stundas laikā ir pakustējies tikai vienu metru uz priekšu. Uz ko otrs atteica: “Tu nevis tikai vienu metru esi nogājis, bet Tu esi par vienu metru tuvāk virsotnei – savam kāpiena sapnim.” Mēs varam koncentrēties uz atpakaļ gaitu un varam koncentrēties uz priekšu. Iešana uz priekšu vienmēr ved līdz mērķim – vienmēr! Pat tad, ja reizēm ir jāpakāpjas arī atpakaļ un tas nenozīmē, ka tā ir iešana atpakaļ. Ejot pretim saviem sapņiem, ceļā gadās vis kaut kas - arī soļi atpakaļ.
Reizēm mēs nespējam saredzēt ceļa galu un tas ir pilnīgi ok. Tā arī dzied latviešu tautasdziesmā: “Gāju, gāju garu ceļu, ceļam gala neredzēj!“ Lai gan rezultātu fiziski neredzu, es kustos, jo kustībā ir dzīvība. Lai gan priekšā ir diskomforts un pieredzes trūkums, bet zināšanas, kuras iegūstu darbojoties, palīdz to pārvarēt. Ja cilvēkā ir degsme uz kaut ko, viņam būs pa spēkam to sasniegt. Gan slinkumu pārvarēs, gan vilšanās pārdzīvos, gan neveiksmes aizmirsīs.
Patiesībā, kad saprotam, ka šķēršļi tiek izlikti tiem, kas iet un dara un, ka tas ir normāls cilvēka attīstības ceļš, tad daudz vieglāk tos spējam pārvarēt. Cilvēkam ir jāaug un jāattīstās. Izvirzot mērķi, līdz kuram kā pēc līdakas pavēles varam nokļūt vienā rāvienā galā, cilvēku neattīsta. Tā tikai šķiet, ka mēs būtu priecīgi un laimīgi, ka bez piepūles iegūtu visu, ko vēlamies. Tomēr tas ir mānīgi. Lielāks gandarījums ir tad, ja esi pārvarējis kaut kādas grūtības.
Man personīgi vienmēr tās ir bijušas saistītas ar sportu – saldākās uzvaras ir tikai tās, kad nācies cīnīties roku rokā ar pārējiem konkurentiem. Jo tās uzvaras, kuras sasniedzu bez piepūles, patiešām nav tās, kuras spilgti atceros un turpmāk uzskatītu par labākajām savā izaugsmē. Ir bijuši brīži, kad neveicas pavisam. Bet tikai pēc šādiem brīžiem es apsēžos un padomāju, kāpēc nonācu konkrētā situācijā. Kad viss ir labi, cilvēks neaizdomājas, cilvēks nemeklē atbildes un līdz ar to nepiepūlās.
Cilvēki, kuri izvirza mērķi un saprot, ka ceļā uz to būs neparedzēti pārbaudījumi, ka būs jāpiestrādā pie tiem, ka būs jāizkāpj no savas ierastās pozīcijas, ka būs jāpkaļaujas dažādiem apstākļiem un tomēr ir neatlaidīgi, gandrīz vienmēr sasniedz kāroto. Protams, te svarīgs brīdis ir arī tas, ka mēs ejot uz savu sapni, pārlieku neiespringstam. Jo kur sākas cīņa, tur ir pretestība. Un kur ir pretestība, tur ir cīņa.
Kāpēc es saku, ka gandrīz vienmēr sasniedz mērķi? Tāpēc, ka reizēm mēs tiecamies arī pēc tā, kas mums patiesībā nav vajadzīgs. Jo ne vienmēr, mēs cilvēki būdami, zinām, ko mēs patiešām gribam. Dievs katram iedevis spēku iet uz priekšu, darboties un būt neatlaidīgiem. Tāpēc mums nav jādomā, ka esam kaut kādi jocīgie, ka nespējam sasniegt to, ko vēlamies. Mēs ar savu darbošanos liekam saprast, ka gribam kaut ko mainīt un dzīve ar dažādām piespēlētajām situācijām vienmēr rāda, vai ejam patiešām to ceļu, kuru mūsu dvēselei ir jāiet.