Vienreiz arī tukša plinte var izšaut.
Šodien vēlos rakstu iesākt tādu teicienu: “Vienreiz arī tukša plinte var izšaut”. Šoreiz par to, kā mērķējot savos mērķos, mēs lielākoties šaujam tik pa tukšo.
Par to, kā darboties un sasniegt mērķus un kļūt veiksmīgam, mums stāsta miljoniem rakstu internetā un ļoti liels grāmatu skaits, kouči un kas tik vēl nē. Arī es šai tēmai regulāri pieskaros, bet vienmēr man rodas jauni rakursi, no kuriem paskatīties uz šo darīšanas un nedarīšanas tēmu.
Mums it kā vajag sasniegt kaut kādus mērķus, lai mēs virzītos uz priekšu, attīstītos savā cilvēciskajā dzīvē. Jā, mums visu laiku kaut kās ir jādara, vai tas ir mērķtiecīgi nolemts vai kāds mums pateicis priekšā, ka kaut kas ir jādara. Un tagad paskatīsimies, kas no tā visa sanāk.
Kādreiz es dzirdēju kādu kouču sakām, ka mērķim, lai uz to ietu, jābūt noformulētam kaut kur vēdera, saules pinuma apvidū, kad domājot par to, tev tā vieta kņud un rodas patīkams satraukums. Ka domājot par šādu mērķi, cilvēks pats skrien uz priekšu un nevienam viņš nav jāmotivē uz to tiekties. Viss jau ir skaisti, bet dzīvē kaut kā sanāk mazliet citādāk. Reizēm mēs šos mērķus uztādam tādus, kas pakrūtē kņudina, tomēr tie ir reizēm tādi, kas ir ārēji uzstādīti. Ir baigi labi sasniegt kaut ko, kas ir sabiedrībā vajadzīgs, prestižs, kas liek mums uz mirkli kļūt noderīgiem un piederīgiem pasaulei, bet ne vienmēr tā sasniegšana finālā sniedz to prieka un gandarījuma sajūtu. Reizēm mērķa sasniegšanas moments var būt vilšanās pilns, ja iešana uz šo mērķi bijusi ļoti mākslīgi izdomāta, koncentrēta, izskaitļota, pamatota. Rezultātā var piemeklēt tāds izpūsta balona moments, kad esi gājis uz punktu B, bet sapratis galā, ka tas ceļš no punkta A līdz punktam B patiesībā bija kaut kas absolūti prieku neradošs un dzīvi nepamanošs. Reizēm mums tādu mērķu ir pilnas kabatas, kuri it kā aizpilda mūsu ikdienu, bet jēga diezgan maza, kā jutāmies nelaimīgi, tā jūtamies. Un meklējam tik nākamos mērķus, lai atrastu savu piepildījumu savai eksistencei.
Tas notiek, jo patiesībā mēs paši nemaz nezinām, ko mēs vēlamies. Kas mums ir vajadzīgs, kā mums vajadzīgs, kas mēs vispār tādi esam, ka mums vajag šo vai to konkrēto lietu? Man nāk atmiņā viens brīdis vienā no sieviešu nometnēm, kad iepazīšanās aplī kāda sieviete atbildot uz jautājumu, kāpēc viņa šeit ir ieradusies, atbildēja, ka viņa gribot zināt, kā citas dzīvo, kā rīkojas, kā praktizē, lai ieraudzītu to, kā varbūt viņai vajadzētu darīt. Un te sākas absolūtais purvs. Tā ir kārtējā ilūzija, pēc kā tiecas cilvēks un atkal aiziet prom no sevis. Labi, te var arī piebilst tādu momentu, ka aizejot prom no sevis, reizēm tikai tā vari sevi atrast…
Es vairākus gadus nelasu žurnālus un ļoti izvērtēju grāmatas, ko lasu. Jo tur ir viss tas, ko sauc - receptes dzīvei. Velc šo, būsi laimīgs, lasi šo, būsi laimīgs, uzstādi mērķus, būsi laimīgs, precies, būsi laimīgs, šķiries, būsi laimīgs, uzmanies, meklē sevi, atsakies, būsi laimīgs utt. Jā, uzdod jautājumus, ko tu pats vēlies, meklē sevi utt. Bet tā gramstīšanās receptēs tevi ved prom no paša sevis, jo šajā informācijas murckulī sevi nav iespējams vispār ne saklausīt, ne ieraudzīt.
Uzdod sev jautājumu, kas Tu esi un ko vēlies Tu? Kamēr nesapratīsi, kas tu esi un ko vēlies pa īstam, neviens žurnāls, grāmata vai seminārs tev to priekšā nepateiks un neviens mērķis, kuru uzstādīsi, nesagādās prieku. Mērķi rodas apziņā. Tīrā apziņā, sakonektēti ar sirdi, kas tevi ved uz to vietu, kur tu sevi varēsi izpaust vistīrāk. Tai mērķu būšanai jābūt lielā saskaņā ar augstāko apziņu - brīvības un viegluma sajūta. Pilna mīlestības, ka daru to, ko mīlu, viegli un nedomājot, par to, cik es un ko par to iegūšu.
Tad tev nebūs jāraksta kaut kādi mistiski noformulējumi, kas nav tavi, tev nebūs jāraksta termiņi, kam nav nekāda sakara ar dzīves laika līnijām, tev nebūs jāiespringst, jo tu būsi te un tagad un būsi saistīts ar to, ko dari un to, kas tu esi. Un tas tevi aizvedīs tur, kur tev ir jābūt. Reāli. Tev nebūs jādomā, tas ir labāks par tevi vai sliktāks, jo tu darīsi to, ko tu vēlies darīt sevī. Tikko kā sākas kaut kādi prātuļojumi par vēlamo vai nevēlamo, sākas ciešanas. Dari, kas Tev jādara, bet no tā, kas ir nepiemērots, atsakies, tikai tad sanāk tāda viegla, patīkama dzīvošana saskaņā ar saviem mērķiem. Paliec ar sevi klusumā ilgāk un tu ieraudzīsi sākumā visu to, ko nevēlies redzēt. Atsakies no visiem skaistajiem solījumiem skaistajos žurnālos, pasākumos, tusiņos un tu ieraudzīsi savu tukšumu, kas var aizvest tevi pie īstā tava ceļa un īstajiem mērķiem. Atsakies no vēlmes, lai kāds tev parāda ceļu un tu sāksi ieraudzīt to savu iekšējo komposu, kas tev rādīs tavu ceļu.