Kā to darbu padarīt?
Visi grib būt līmenī, darīt patīkamus darbus, izvairīties no tā, kas nepatīk vai nesanāk. Bet kaut kā realitātē nesanāk. Šoreiz par to, kā pēc atpūtas neiekrist vēl lielākā atpūtā un ko nozīmē atrast vidusceļu darba darīšanā. Man negribas baigi pareizi rakstīt, bet gan pateikt to, kā man šķiet, kā es izaugsmi redzu caur savu prizmu un savu pieredzi.
Es pamanīju sevī to, ka es ieejot atpūtā, nevaru iziet no tās ārā un, jo mazāk es daru, jo mazāk es reāli varu paveikt. Un pilnīgi skaidrs rezumē no visas šīs apceres ir, ka jebkāda attīstība ir darīšanā un palikšana tur, kur esi - nedarīšanā.
Jebkura liela darba sākums vispār ir grūts – kaut ko labprātīgi uzsākt vispār ir grūti, jo saproti galvā, ka vajadzēs darīt to, vajadzēs darīt vēl kaut ko un jau sākumā it kā esi izgājis tam darbam cauri un saproti, ai, kam velti. Ka nav vērts pat uzsākt. Un te ir galvenā problēmas sakne. Neuzsākot darbu, tu jau sev atņem iespēju darīt, mācīties un gūt pieredzi. Jo slinkums vienmēr valda pār veselo saprātu un gribasspēku. Slinkums vienmēr iet pa priekšu, jautājums, kā mēs to ikdienā apejam. Vari apiet vai nevari - tāds ir jautājums? Darbu iesākt fiziski un mentāli ir ļoti grūti, jo saliektu metālu arī locījuma vietā ir vieglāk ieliekt, kā pirmreizēji. Visa sāls ir darba sākumā, kā mēs spējam šo lauzienu sevī pārvarēt.
Tas pats attiecas arī uz sportu. Tā saņemšanās un uzsākšana ir ellīgi grūta. Pat man, ja es regulāri sportoju, ir reizes, kad man vajag ļoti lielu piespiešanos. Es patiešām reizēm negribu, negribu un vēlreiz negribu, piemēram, skriet krosu vai stiepties, bet es apzināti eju garām šim hipnotizējošajam sliņķim. Es vēl pirmās skrējiena 15 minūtes joprojām negribu, bet tad pamazām tas negribu izgaist.. Un tā ir labākā sajūta pēc finiša. Atceros, kā mana vecākā meita pieteicās uz krosa sacensībām. Dienu pirms viņa teica, ka nu nemaz negribot skriet, bet es jau viņai liekot skriet (lai gan pati pieteicās sacensībām). Tomēr galā noskrienot jutās, kā viņa teica: “ļoti fresh”, un, ka gandarījuma sajūta par paveikto ir daudz lielāka par to, ja būtu palikusi mājās.
Darīšanas sākuma pozīcijā ir jāierauga tas moments, ka sevi ir reāli jāpalauž, ka vispirms ir jāpalauž sava psihe un tad fizika. Jo to neviens cits bez paša spēka un reāla ieguldījuma nevar izdarīt. Tāpēc jau ir tāds teiciens “Pirmo soli grūti spert”. Pirmo reizi kaut ko darot vai uzsākot kaut ko darīt, iekšējā pretestība var ņemt reālu virsroku un zini, ka tas ir katram cilvēkam, jautājums, kā katrs to pārvar. Tāpēc dari, darīdams izdarīsi daudz. Tāpēc man liekas, ka strādīgi un darbīgi cilvēki ir piemērs tam, kā viņi tomēr pārvar slinkumu, pārvar sevī negribēšanu un iet un dara. Kā tautā saka: "Lai grūts darba sākums neatbaida mazdūšīgāko darītāju”.
Pārvarēt sevi un darīt, jo kā darīšanā rodas spēks, tā padarītajā darbā gandarījums. Grūtības ko paveikt ir katra paša galvā, ne jau ārējos šķēršļos. Cilvēks pats sev uzliek rāmjus, barjeras, šķēršļus nevis kāds no malas. Es nevaru un negribu, jo es nevaru un negribu, nevis tāpēc, ka ir ārā auksts vai nemāku kaut ko tehniski paveikt. Dari visu to, ko spēj un ko sākumā nespēj. Tur tev pavērsies jauni pieredzes apvāršņi. Dari vairāk kā iedomājies un dari ar prieku, jo tas nes lielu gandarījumu un darbs viegli sokas.
Uzraksti sev foršu darba sarakstu, kas tev jāpaveic un ķeries tik klāt darīšanai. Negaidi, kad jauna diena ausīs, jo jaunā diena atkal nesīs sev līdzi jaunus darbus.