Vakar klausījos arī Pētera Kļavas lekciju un šī bija viena brīnišķīga lekcija par to, kā mēs varam iziet ārpus saviem stereotipiem, aizvainojumiem, savām klišējām un sabiedrības uzliktajiem rāmjiem. Es citēšu tikai dažus teikumus, kas manā apziņā ir pilnīgā saskaņā ar šo, jo man vienmēr izaicina viss jaunais. 

Pazīstamais un ierastais ir tas, kas mums neļauj iziet ārpus rāmjiem, ārpus savām domāšanas un darīšanas formām. Mēs ilgstoši daram vienu un to pašu un baidāmies uzsākt kaut ko jaunu, baidāmies mainīt savu redzējumu, jo tas prasa jaunu formu vecās vietā. Iziešana no esošā rada jaunas problēmas, kādam ir jāskaidro, pašam jāmēģina pielāgoties, pašam jāizdara savādāk, jāatbild citu priekšā par to, ka esi rīkojies ne tā kā ierasts. Rīkoties ne tā kā ierasts prasa no cilvēka atbildību. Atbildības uzņemšanās ir drosme un šī drosme virza cilvēku uz attīstību. Bet, apsverot šo visu, skaidrs ir viens, ja cilvēks visu laiku dara vienu un to pašu, viņš saņem vienus un tos pašus rezultātus. Ja vēlies izkāpt no sava cietuma, paskaties uz saviem prāta apsargiem, kas tur tevi gūstā un liek baidīties par katru jauno kustību.

Ja cilvēks grib pārmaiņas, bet nav gatavs šo pārmaiņu vētras apstrādāt, pārmaiņas nav un nebūs iespējamas. Bet arī iekšējā laime nebūs, jo tikai attīstoties, pārvarot kaut kādas barjeras, mēs varam justes gandarīti un priecīgi par attīstību. Tāpēc teiciens, ka attīstība ir kustībā ir atbilstošs savai izpausmei, jo esot uz vietas un darot vienas un tās pašas kustības gadiem, attīstība un iekšējā laimes sajūta bēg bēgdama. Nebaidies uzsākt jaunas lietas, jo jaunās lietas Tevi vedīs uz izaugsmi!

Labs piemērs ir mana 4 gadus vecā meita, kura vienmēr baidās uzsākt ko jaunu, piemēram, slēpot ar kalnu slēpēm uz nepazīstama kalna. Jā, nav jau vienkārši paņemt un uzsākt slēpot, ir taču ļoti daudz lielu traucēkļu un lielu grūtību, kas ierobežo ticību, ka es to varu. Apstājoties klana piekājē, skaidrs, ka redzams tikai augsts kalns, no kura NAV iespējams nobraukt. Bet NAV iespējams nobraukt tikai konkrētā cilvēka prātā, jo viņa prātā ir miljons ierobežojumu, stereotipu pārliecību utt. Lai ieraudzītu šo kalnu citā rakursā, tas prasa no cilvēka drosmi riskēt, pacietību, mācīšanos un atkārtošanu. Jo pretējā gadījumā viņa rīcību ietekmē bailes no tādām mistiskām prāta važām kā : ko citi padomās, ja es kritīšu, cik tomēr man būs grūti aprast ar jauno situāciju, ko es teikšu, ja man kāds prasīs, kā man sokas? Mēs jau laicīgi ieprogrammējam sevi uz negatīvu gaišredzību un saknē atsakāmies no dzīves piedāvātajām iespējām. 

Jāsaka, ka šādi ierobežojoši prāti ir ik uz soļa, bet, kur viens redz, ka var, tur otrs redz, ka nevar. Un es savā pieredzē esmu sapratusi, ka Var, Tas, Kas Var un nevar tas, kas nevar! Ja jūsos nav drosmes, tad ejiet līdzi tiem, kas var un uzdrīkstās darīt vairāk un citādāk. Ejiet tiem līdzi, kuri ir atbildīgi, spēj sevi mainīt, spēj darīt savādāk, ejet līdzi tiem, kuri daudz mācās gan no dzīves, gan no grāmatām. Ejiet līdzi tiem, kuri palīdz citiem!  Ejiet līdzi tiem, kuri ir pozitīvi noskaņoti, labsirdīgi un dodoši. Ejiet līdzi tiem, kuri redz iespējas nevis trūkumus un, visbeidzot, ejiet līdzi tiem, kuri saka: "Kā es varu palīdzēt?" nevis "Kāds man no tā labums?"

Vēlu Jums veiksmi!