Nākamais Dublis
Jau kādu laiku pasaule ir izkritusi no ierastā ritma un pašam jāizdomā, kā tagad tajā darboties. Laikam jau te sanāk kā ar pašnodarbinātajiem vai jaunajiem uzņēmējiem, kuriem sava jaunā ideja ir jāliek darbā - pašam jāizdomā darbības plāns, pašam jānosaka savs darba dienas ritms, pašam vien viss jādara.Pēdējais gads mums ļoti katram parāda to, kas mēs esam, kā mēs kaut ko darām, par ko mēs sapņojam, kur mēs iepriekš ieguldījām savu enerģiju un kur to ieguldām tagad. Varbūt aiz visa šī pasaules pandēmijas aizkara esam patiesībā aizslēpušies un aizkulisēs gaidam, kad pasaule atgriezīsies savā kārtējā vecajā uznācienā un turpināsim iet savu veco, labo ceļu. Vai mēs turpināsim ēst to pašu restorānu ēdienu, kā tikai būs iespēja atsākt apmeklēt restorānus vai arī būsim iemācījušies paši tīri labi gatavot no sev zināmiem produktiem? Vai mēs nogaidīsim, kad atgriezīsies ierastā veikalu apmeklēšana vai arī sapratīsim, ka patiesībā ātrā mode ne tikai jauc gaisu pasaules ekosistēmā, bet arī mūsu prātos? Šie un citi jautājumi uzpeld ik pa brīdim, tāpēc ne velti kādam pajautājot, kā Tev iet, atbildi vari saņemt: "Kā jau visiem - augšā un lejā, turamies, gaidam, kaut ko kustamies, viss apnicis, nav ne vainas" utt. un tā joprojām.
Es katrā šādā sarunā dzirdu tikai vienu - vēlēšanos atgriezties ritmā. Darba, skolas, sociālajā ritmā, kur vari paredzēt pats savas darbības, plānot savu laiku, būt kustībā. Jo esot neritmā, reizēm nesaproti, kas vispār un kapēc ir jādara? Tad sāc uzdot sev jautājumus par to, kas tad vispār "es esmu" un "kāds no manis ir pasaulē labums", ja reiz nevari sevi realizēt sociālajā vidē...
Pasaule, Visums, cilvēks, šūnas, daba ir viena liela milzīga kustība. Pat ziemas sniegā ir redzama kustība - tajā, kā tas sieg, kā tas saulē vizuļo, kā tas kūst plus grādos. Mūsu slavenajos mikrobos un vīrusos ir kustība un tie nav atrauti no pasaules. Tie eksistē un eksistēs, kamēr šī pasaule būs dzīvām būtnēm pieejama. Es kādreiz savā pirmā bloga zīmolā biju ierakstījusi, ka veselība ir kustībā. Es ar to biju domājusi ne tikai fizisko veselību, bet arī garīgo. "Nestāviet uz vietas!" Tā es biju domājusi un joprojām domāju. Pat tad, ja mums ir šodien daudz kas liegts, mums ir daudz kas atļauts. Ja cilvēks to redz un grib redzēt, tad arī uz to virzīsies. Jo, kur ir mūsu fokuss, tur arī mēs ejam paši.
Daudzi šobrīd ir ļoti sarūgtināti un bēdīgi, arī izmisuši, bet es noteikti ticu tam, ka šajā visā var ieradzīt arī pozitīvas lietas, uz kurām tiekties. Galvenais nosacījums - nepaliec sēžot un gaidot. Ej un kusties, kaut vai mazliet, bet kusties savas dzīves labā, lai vai kas. Jo katra kustība vienmēr rezultējas. Viss sliktais un viss labais kādreiz beidzas. Arī viss normālais kādreiz beidzas, bet mums cilvēkiem ir iespēja uzsākt ko jaunu, kamēr vien mēs esam dzīvi. Ir bijuši daudz sliktāki laiki. Nesēdi istabā un negaidi, kad kāds atvērs durvis, ej pats atver kādas, kuras vēl nav aizbultētas. Radi savu ikdienas ritmu šajā neritmā, jo tādi laiki, kādi ir šie, arī vairs nākotnē nebūs. Būs jāstrādā. Daudz vairāk kā iepriekš.
Kā reiz mans vectēvs man sūtīja mašīnrakstā drukātās vēstules, kurās viņš man rakstīja šādi: "Mīlestību un ticību, Dacīt, nekad nedrīkst zaudēt. Katram laikmetam ir sava raksturīga sabiedrība un tajā ir jāmāk iedzīvoties. Mans acu gaišums šajā pasaulē lēnām tumst, bet es steidzos vēl uzrakstīt svarīgo. Maz ticami, vai visu paspēšu izdarīt to, ko vēlos, bet kamēr es vēl kustos, darbi ir jāpadara."