Divi soļi uz priekšu
Ļoti sen neko neesmu rakstījusi, pauze bija pamatīga. Līdz man vecākā meita palūdza palīdzēt palabot referātu par tēmu “Birmieši un viņu kultūra”. Kādā no ierakstiem noteikti varētu ielikt to informāciju, ko atradu, jo ceļojumi pasaulē ir mana liela sirdslieta.
"Ja kāds laiskojas, paļaudamies uz to, ka Dievs izdarīs visu viņa vietā, tad drīz aptvers, ka dzīve paslīd viņam garām, tapēc, ka dzīve ir darbība." - Joga Vāsištha
Tātad, es vairāk kā gadu nebiju neko rakstījusi un domāju, ka man vairs pat nav sapratnes, kā veidot sakarīgus teikumus un vēl atcerēties, kā normāli salikt pieturzīmes. Tā bija reāli mentālā pauze, kur man iekšējais “urbējs” ik pa laikam bakstīja - klausies, Dace, ir laiks atkal sākt rakstīt. Cik reizes neesmu apsēdusies pie PC un uzrakstu 1 teikumu, un uzredzēšanos. Laikam katram pienāk kaut kāds tukšuma periods, kad no sevis neko nevar “uzradīt”, ka esi tādā kā melnā caurumā iekritis un nevari nekādi izkāpt. It kā ej riņķī apkārt ap to savu enerģiju, bet nekas nekustās. Varbūt vajadzēja nonullēties, nezinu, varbūt vajadzēja pārslēgt domāšanu, varbūt vajadzēja iekrist bedrē, varbūt vajadzēja saprast, ka no saviem dzīves uzdevumiem tāpat nekur neaizmuksi.
Man ir daudzi cilvēki apkārt bijuši, kuriem ir liels talants kādā jomā, bet viņi iekrīt šajā melnajā caurumā gadiem un nespēj izkāpt ārā – it kā nenotic sev, ka tas, ko viņi dara un tas, kas viņi ir, ir pilnība, ka patiesībā nekas nav jānomet no sevis, kā vien apkārtējās pasaules uzliktie rāmji. Ka nekas nav jāanalizē, nekas nav jāsalīdzina, ka tas, ko dari, ir unikāli un nevajag to vienmēr pamest. No malas skatoties, liekas, kas tam cilvēkam ir, ko viņš ņemas, viss viņam dots, bet viņš nemāk paņemt. Bet tas nav tik vienkārši, ja esi sācis šaubīties, esi sācis sevi salīdzināt ar citiem, nespēj sevi novērtēt, visu laiku sevi labo, uzlabo, mēģini noslīpēt, reizēm var iekrist ļoti smagā stāvoklī, pat depresijā. Ne velti, rietumu pasaule sēž uz antidepresantiem vai dzer tonnām alkoholu un apreibinās ar vis kaut ko citu, lai tikai nebūtu jāredez šis melnais tukšums. Es tur esmu bijusi, tā ir totāli un vēlreiz totāli traģiska sajūta dvēselei.
Nevienam pa “lielām šaibām” nav svarīgi, ar ko tu nodarbojies, ja vien tas tev pašam nes labumu, prieku, piepildījumu. Šādu stāvokli var sasniegt, kad pateicies par to, kas tev iedots, nevis visu laiku skaties, kur par tevi apkārt ir kāds labāks, veiksmīgāks un tā tālāk un joprojām. Tad, kad šis šaubu mākonis tevī pamostās, gals radošumam un iekšējai laimei ir garantēts. Un dvēseles moku kambaris atveras. Domāju, ka lielākā daļa tur ir bijusi. Var izkāpt reizēm pats, bet, manuprāt, ļoti reti. Te ir viens viltīgs moments – it kā noslēdzies, meklē sevi, atkabinies no, tavuprāt, liekajiem cilvēkiem un vienā brīdī atskārsti, ka esi viens savā pasaulītē, tukšuma bedre paliek arvien dziļāka un nekas labāk nepaliek.
Mēs esam sociālas būtnes, mums vajag cilvēkus apkārt, pozitīvas emocijas, prieku, gandarījumu un to mums var sniegt mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Ja saproti, ka esi arvien vairāk noslēdzies, nometis visu nost, ko varējis vien nomest, bet dvēselei labāk nepaliek, tad tā ir liela zīme, ka ir wrong dirrection. Es baigi ceru, ka es, izejot cauri šiem dažādajiem vizrieniem, tomēr iešu divus soļus uz priekšu un iespējams tikai vienu atpakaļ, nevis divus atpakaļ un nevienu uz priekšu.
Man ir daudz ideju, kuras stāv noslēptas dziļi skapī, bet saprotu, ka tās nevar turēt tur mūžību. Ja esi kādreiz sajutis vai šobrīd jūti, ka esi šādā bezsvara mentālajā stāvoklī, tad noteikti iesaku meklēt kādu informāciju, grupu, cilvēkus, kas Tevi var nedaudz novirzīt citā domāšanā. Reizēm pat nav vajadzīgs kāds ļoti gudrs vārds vai terapeits, reizēm vajag tikai nomainīt vidi, kurā ikdienā atrodies, vairāk sākt sportot, tikties ar cilvēkiem, kad dzīve pati visu saliek smuki pa plauktiņiem. Un virzībai jābūt pašā cilvēkā, jo neviens mūs ar varu nekur nevar aizvest, mums mazliet pūles tomēr jāpieliek pašiem.
Lai šodien Tev izdodās kaut mirkli sajust sevī prieku pašam par sevi un radīt kādu brīnumu:)!