Rabarberiem īsa sezona
Šogad pirmo reizi uztaisījām mājās rabarberu sukādes. Pagājušo gad “nogulējām” vai paskrējām 
garām ražai. Nekas jau nebūtu bijis arī šogad savādāk, ja vīrs nepieķertos šim jautājumam bez - rīt vai parīt izdarīsim. Reizēm tas ievelkas, bet mēs viens otram neļaujam ilgi palikt rītdienā, lai dienas neiesēžas nepareizā enerģijā.
Rīt vai parīt - šis ir jautājums, ar kuru regulāri jātiek galā, jo patiesībā tas ir vienīgais, kas cilvēku attur no iešanas dzīvē uz priekšu. Jo ilgāk stiep kaut ko garumā, jo tālāk gribēšana un varēšana iet. Es ļoti bieži esmu tādā pozīcijā, kad darbus atlieku uz rītdienu, izņemot treniņus…Un tad sākas baigās auzas, ir tāda sajūta, ka iestiedz kaut kādā bedrē un tad nepietiek ne spēka, ne iedvesmas izkļūt ārā. Tad sāc meklēt apkārt visādus vainīgos, kuru dēļ it kā neiet – apstākļi, situācijas, cilvēki utt. Es pieļauju, ka daudzi nemaz no šī stāvokļa dzīvē vispār nemaz neizkāpj, jo neiedomājas, ka ar šo jāstrādā tikai pašam. Neviens nevar mūs izvilkt no dzīves būrīša ar nosaukumu “Man neiet.” Lai gan, bieži tas “man neiet” ir vienādības zīme ar “es negribu” vai "man slinkums”.
Esmu arī sapratusi, ka tad, kad esi stresā vai pārpūlējies, arī tad ļoti neko negribas darīt un man tas ir ļoti izteikti. Jo, kur gan lai ņem vēl enerģiju, lai uzradītu kaut ko jaunu, ja tā jau esi uz izsīkuma robežas? Gribās jau visu laiku kaut ko jaunu pamēģināt, kaut ko jaunu uzradīt, bet ikdienas darbi, bērni, savas lietas tā jau paņem enerģiju. Tad sanāk, ka esi tāds Žils Verns, kas tik raksta mērķus, ja vispār raksta un nekas no tā netiek realizēts. Dzīvē ir jāsaliek prioritātes, skaidri un gaiši zinu, kas man ir vajadzīgs, ko es vēlos un darīt, mazliem solīšiem, bet darīt, jo arī rabarberiem ir īsa sezona. Finālā saproti, ka viss reiz beidzas un labāk ir just dzīvi caur darīšanu tagad, kā skriet tai garām nepieskaroties.
Starp citu, no rabarberiem sanāca arī baigi labais sīrups, ko jaukt ar ūdeni, lai bērni varētu izmukt no veikala limonādēm. Caur to sīrupu es arī apjautu, ka patiesībā viss ir vienkārši, ir jāatrod laiks darīt to, kas ir vērtīgs, neskriet laikam pa priekšu un nekavēties nopakaļ. Viss, ko dari šeit un tagad, ir tieši tas, kas ir arī paredzēts. Jo tikai tas, ko esi padarījis, nes lielu gandarījumu ikdienā.
Rabarberu sukādes un sīrups tapa šādi:
1. Nomizo rabarberus, mums bija 6kg, sagriezām vienu daļu lielākos 1cm gabalos, pārējos vēl uz pusēm.
2. Apber ar cukuru 3kg rabarberus ar 1 kg cukuru (ja sukādēm), ja sīrupam - tad 3 kg ar 2kg cukura.
3. Ar cukuru apbērtos rabarberus iztur 36 h un tad liek dehidratorā. Mums ir tāds, kuram ir 8 plauktiņi, ar regulējamu temperatūru, žāvējām arī 36 h uz 40C.
4. Sīrups, kas bija palicis no sukādēm, sanāca apmēram 4,5 l, ko uzsilda līdz 80-90C un atdzesētu lej pudelēs.
Sīrupu var jaukt gan ar ūdeni, gan gāzētu ūdeni, pievienot klāt piparmētru, citronu vai laimu. Ko sidrs kāro un sanāk ļoti labs padzēriens:)