Tev ir Nozīme
Lai savā ikdienas laukā saliktos pareizā enerģija – ir jādara savas lietas, jāiet pasaulē, jādod no sevis kaut kas citiem, jo sēdēšana vienā vietā un kaut kā gaidīšana, ir reāls sastingums, kas nekur neved. Es pazīstu daudzus, kuriem ir reāls talants, bet savu baiļu un sagrozīto vēlmju dēļ, lai citi tos novērtē, tie sastinguši dara visu, tikai ne to, kas viņiem patiesībā būtu jādara. Reizēm viņi pat nespēj darīt savu īsto darbu savā neticībā pat tad, ja viņus stumj un grūž. 
Ja domājam, ka darbs ko darām, ir bezjēdzīgs, tad saku, ka neviens darbs, neviena lieta nav bezjēdzīga. Kādreiz domāju, ka ir bezjēdzīgi, piemēram, rakstīt – ka rakstus izlasa labi ja 3 cilvēki, bet un vēlreiz bet, tas ir tikai tas, ko es redzēju konkrētajā brīdī, jo patiesībā tos izlasa daudz vairāk cilvēku, dalās tālāk, saglabā, atsūta atsauksmes utt. Citreiz pat sarunā zem četrām acīm, konkrēts cilvēks pasaka, Dace, nu Tu tā bliez, ka lasot liekas, kā naglai uz galvas. Un tad es saprotu, ka viss, ko mēs darām, pilnīgi viss, kādam noder. Pat tad, ja tie ir trīs cilvēki.
Kādam tas palīdz. Kādam tas maina apziņu. Kādu pamodina. Kādu izsit no vecām domām. Kādam liek spert kādus noteiktus soļus. Kādam liek paskatīties uz lietām citādāk. Kādam atver sirdi. Kādam tieši otrādi – palīdz mazliet kļūt klusākam. Te nav stāsts par manu darbu, te ir stāsts par jebkura cilvēka darbu šajā pasaulē. Jo ikviena darbs spēj kaut kā ietekmēt otru.
Reizēm mūsu darba augļi redzami tikai pēc kāda konkrēta laika un ir tik daudz cilvēku, tajā skaitā arī es, kas mēdz pamest lietas malā, jo neredz pēc mūsu cilvēciskajiem ieskatiem, ātrus rezultātus. Bet rezultāti reizēm nāk ilgi, tomēr stabili, tāpat kā sportā vai citā disciplīnā. Pēc seniem aprēķiniem, reālus rezultātus var sasniegt pēc 10 tūkstoši noslīpētām laika stundām. Un kurš no mums ir tik pacietīgs, lai slīpētu savu darbu tik garu laika posmu? Es mācos pacietību ik dienas, jo manī ir ļoti ātra un kustīga enerģija un tā vienmēr izsit manu pacietību no rāmjiem. Reizēm šajā enerģijā pārvelku treknu svītru tam, kas, iespējams, tepat, tepat jau bija finišā. Tad tāpat ar laiku es nonāku tieši tajā pašā punktā, kur to svītru mācos no jauna nepārvilkt. Mācēt to pamanīt – tā jau arī ir liela atklāsme.
Tāpēc jebko, ko tev šodien gribas pamest, jo tam it kā neredzi jēgu, apsēdies un padomā, vai patiešām tas tā ir. Jo iespējams, te ir tikai pacietības trūkuma vaina, kur skaidri jāsaliek atklāti plusi un mīnusi par labu konkrētai lietai. Nedomā daudz, bet ej un dari savas lietas, jo pasaulei tās noteikti ir vajadzīgas.
Sirsnībā, Dace