Ej droši bailēs
Bailes – tas ir reāls sastingums darīt to, ko vēlies, par ko sapņo, jo nezini, kas būs aiz tās līnijas, kurai vēlies pārkāpt pāri. It kā stāvi kraujas malā, bet nevari nolēkt, jo bail nosisties. Bail “nofeilot”, ka nav pēc tam jānožēlo. Cilvēks baidās nožēlot, ka nesanāca, ka kaut kas nogāja greizi, ka kaut kas nesaslēdzās. Jo no malas tas izskatās, ka esi izdarījis nepareizi un ka labāk nebūtu riskējis. Tam visam nāk klāt tādas kā bailes - ko par mani teiks citi, kā es izskatīšos citu acīs – tas ir kā hēlija balonam karāties pie griestiem, kurš netīšām aizlidojis no sava atsvara. Bailes ir ego draugs - vislabākais.
Katram no mums ir kāds "smagais" jautājums, kur ir ļoti bail rīkoties, tomēr es patiešām domāju
, ka ir jāmēģina lēkt, jo aiz lēciena vienmēr būs kaut kas, kas mainīs situāciju uz labo. Tas lēciens cilvēku maina, maina viņa apziņu, kopējo skatījumu - kaut vai tikai to, kas attiecās uz konkrēto situāciju, kas bija jāpārvar.
Ja dzīvo dzīvi, kur visu laiku esi komforta zonā, tādā ir grūti attīstīties. Ir cilvēki, kas visu laiku ir komforta zonā un uzskata, ka ir labi kā ir, tikai ar laiku saprotot, ka ikdiena ir diezgan vienmuļa, sapņi kaut kur regulāri peld garām citu cilvēku realizētās dzīvēs, laiks aiziet garām kā tāda bezkrāsu kinofilma. Ieiet baiļu virpulī neviens pats negrib, parasti tas notiek tā, ka tajā iemet vai nu dzīve vai cilvēki un, ja tad vēl nepamani, ka ir jāsper tas solis ārpus bailēm, tad parasti ir baigi sāpīgi un bezcerīgi. Es šeit runāju ne par tām bailēm, kas rodas, ja mežā, piemēram, pretim nostājas lācis, bet gan par tām, kas mums ir dziļi apziņā – bail kļūdīties, bail pateikt, bail just, bail rīkoties, bail pārtraukt, bail uzņemties, bail klusēt, bail runāt, bail uzsākt, bail sacensties, bail aiziet utt. Tās ir reālās bailes, ar kurām ir jācīnās, lai sajustu dzīvi pa īstam. Tas, ka ir bail no lāča, skaidrs pat zirgam, bet, ja kādam ir bail just, tad gan nevienam nav skaidrs, kā tas vispār izpaužas.
Es esmu sapratusi, ka tieši tie smagie jautājumi, kas neliek regulāri mieru, ir tie, kuros visvairāk ir baiļu, kuras ir jātransformē. Ja regulāri nāk domas, piemēram, prātā, ka dari ne to, ko gribi darīt, tomēr krīzes situācijā neko nedari, bet samierinies, tad zini, ka šis ir jautājums, kas nekad neliks mieru, kamēr vien neatteiksies no bailēm, kas iemet atpakaļ komforta zonā. Tas ir kā dzīvot tādā vienmuļā sētā, kad gribi no tās izmukt, bet, kad tuvojies vārtiem, pagriezies atpakaļ drošajā teritorijā.
Tāpēc, ne velti bija kāds sens stāsts par lauvu, kuru ilgi turēja krātiņā, ka tā pierada tik ļoti pie saviem perimetriem, ka brīdī, kad vārti bija vaļā, nemaz nezināja, ko iesākt un nemaz neizgāja no krātiņa ārā. Un šajā metaforā ir skaidrs, ka nevis kāds cits mūs tur krātiņā, bet paši sevi. Šis stāvoklis jau ir galējais, kad pat neredzi vairs to, ka laiks un vieta, un apstākļi saka, ka vari un vajag tieši tagad lēkt. Tāpēc šo brīdi nedrīkst nogulēt, ja gribi, lai piedzīvo labas dienas nākotnē.
Padomā, kas sliktākais var notikt, ja sper kādu konkrētu soli savas labākas dzīves virzienā? Vai cilvēka prātam domājot, ka tas ir sliktākais, dzīvei, iespējams, nav labākais? Droši ej bailēs, jo tikai aiz šīs sienas ir mīlestība, kas paver citus apvāršņus.
Sirsnībā, Dace