Iedvesmojies pats no sevis
No mazas bērna kājas es sportoju, tiešām, atceros, ka vēl bernudārzā esot, es braukāju pa savu piecstāvenes pagalmu ar riteni, kurš bija izjucis pa vīlēm tāpat kā tas betona ceļš, pa kuru es braukājos. Galvenais ir noķert to iekšējo sajūtu, ka tas, ko dari, tevi ieved tieši tavā meditācijas laukā. Meditācija nav tikai ideāls klusums, kurā mēģini apklusināt iekšējo dialogu, bet tā ir jebkura darbība, kur cilvēks saslēdzas ar savu dziļāko būtību un nomierinās. To zina jebkurš, kurš kaut ko dara primāri savu – tas rezultējas radošumā, kur kaut kas tiek uzradīts. Radīšana var būt jebkas, pat nekārtīgas istabas pārvēršana par kārtīgu.
Cilvēks meklē visu laiku veidu kā apstādināt prātu, būt klusumā un nomierināties, bet tā ir tikai neliela daļa no tās meditācijas un tās baudas, ko ikdienas dzīvē cilvēks var piedzīvot. Ja apjaušu, ka pat puķu dobes sastādīšana rezultējas kaut kādā noteiktā ainavā, tā ir meditācija un iedvesma sev un citiem. Ir jāmeklē visu laiku veidi, kā saslēgties ar sevi. Tajā brīdī ļoti var piekļūt savam dzīves priekam un piepildījumam. Jo tajā visā ir iespējams ļoti fokusēties tieši uz sevi, nevis apkārtējo pasauli.
Darot kaut ko savam priekam, ļoti var iedvesmot arī citus. Savukārt, citi vienmēr iedvesmojas no tiem, kas dara kaut ko no sirds un ar reālu aizraušanos. Vispār, manuprāt, viss jādara tā, lai tas galvenokārt patiktu sev pašam, pat tad, ja tas ir līkumains ceļš ar lieliem un gariem serpentīniem. Tas ir ļoti godīgi pret sevi un citiem. Jo arī citi ļoti jūt to vai konkrēto lietu dari no sirds vai kādam dzīves “teātrim” par godu. Par godu šeit var būt jebkas – mamma, tētis, sieva, vīrs, draugi, darbs, sabiedrība, noteikumi, vara, izmisums, instagrams, panākumi utt.
Cilvēki nekad nevelta laiku sev. Viņiem ir tikai darbs un kaut kāda dzīve, kur viņiem pašiem nav savas telpas pašiem priekš sevis. Viņi iedvesmojas reizēm no citiem, bet ne paši no sevis. Es visu laiku mācos iedvesmoties pati no sevis un no visa tā, ko es ikdienā piedzīvoju - no katras savas dzīves sekundes un tad, kad es tur mazliet aizmaldos, man vienmēr atnāk kāds, no kura es iedvesmojos, kurš dara savu patieso lietu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri dzīvo savā patiesajā sirds būtībā, darot savas sirds lietas, jo skaistāka ir pasaule ap mums. Goda vārds, tā ir!
Dzīve iet ātri – katru dienu jāmeklē iespēja sevi piepildīt ar lietām un notikumiem, kuri mūs priecē, jo tieši tas piepilda un iedvesmo pašu sevi un apkārtējos līdzcilvēkus. Uzmanību vajag pievērst katras dienas brīnumiem, jo tieši cilvēka Sirdī skan vissmalkākās enerģijas strāvas.
Neko nevajag darīt bez sirds mīlestības. Kā mūsu Ziedonis rakstīja:
Mīlestībā, Dace:)