44 izmērs der visiem
Šodien pamodos un atminējos mūs drauga teikto brīdī, kad prasām dienas noslēgumā pateikt trīs lietas, labas lietas, kuras piedzīvotas šodienā. Tā mums ar Elizabeti ir ikvakara tradīcija. Mēs varam neizlasīt ikvakara pasaku, bet šo trijotni vienmēr izcelsim gaismā pat vēlākajā vakara tumsā.
Pirmā lieta, ko viņš vienmēr saka: “Es pamodos!”. To jau mēs visi zinām, ka tā ir top pirmā lieta no tām trijām un saprotam, ka tas nemainās un nemainīsies, kamēr viņš pamodīsies. Tas ir loģiski par to priecāties, jo ir taču cilvēki, kas šodien tā arī nepamostas. Viņu šodienas sapņi un darbi, pienākumi, piedzīvojumi, prieki, bēdas, sasniegumi, pagriezieni – tas viss vairs vienkārši nav. Cilvēks nav un viss tas, kas ir viņš, vairs nav.
Dienas rīta pusē, ja pats to piefiksē, notiek daudzi notikumi – mazi, bet nozīmīgi, reizēm pat lieli, bet nenozīmīgi. Tie viens pēc otra krājas rindā un tos ir jāmāk ieraudzīt. Es daudz esmu skrējusi pāri dienām, neiedziļinoties, kas tajās notiek, tā it kā tai būtu pašsaprotama nozīme. Tā it kā laika pietiktu mūžībai. Fiksēt katru brīdi un dzīvot apziņā te un tagad, nevis vakaros piefiksēt tikai to manis pieminēto trijotni. Nez, kas tie ir par rādītājiem, kas izceļ tieši tās lietas dienas griezumā kā uzvarētājas? Emociju daudzums, ko tās izraisa vai materiālais ieguvums, kas rezultējies konkrētu notikumu gaitā?
Parasti tās trīs lietiņas labas lietiņas ir “lielas” stāstītāja apziņā – patika skolā, patika darbā, patika laukumiņā, patika tur šis vai tas. Parasti pjedestāla pirmās vietas ieņem spilgti notikumi. Tās trīs lietiņas it kā liek pašam pāriet pāri savas dienas notikumiem un izķidāt – šitas labs, o, nē šitas nelabs un tā tik šķirot kā margrietiņas ziedlapiņas plūkājot. Aiz ausīm pēdējās vietas pievelk tos notikumus, kuri it kā ir parastie, bet tomēr kaut kādas emocijas raisa. Ir taču šodien iespēja plāno pankūku cepšanu un ēšanu ievirzīt pirmajā vietā, ja tās pankūkas gadu nav ceptas. Un tieši otrādi, nepamanīt, ja tās galdā tiek liktas jau 365 dienas pēc kārtas. Kas notiek ar tām pankūkām, ja tās tiek izceptas vienreiz nedēļā un turklāt vēl apsmērētas ar Nutella? Tam notikumam ir nozīme?
Pie manas gultas vienmēr stāv grāmatu kaudze, pierakstu klade, zīmulis un pildspalva. Es mācos piefiksēt dzīvi katru dienu. Kā tāds ievads dienai, kur iegrimt kaut uz desmit minūtēm. Piefiksēt to, kas notiek, ko es radu, ko piedzīvoju, ko es redzu, ko neredzu, kas patīk, kas nepatīk. Fiksēt to, kas ir un kas nav. Redzēt sevi no malas un redzēt to, kas ir iekšā.
Redzēt to, ka, piemēram, manas dienas un esības neatņemama sastāvdaļa ir tējas vai kafijas krūze uz mana nakts skapīša, matu gumijas, kuras vienmēr jāmeklē pa visu māju, Riharda čības, kuras viņš vienmēr meklē un katru reizi patiešām cer, ka tā ir pēdējā reize, kad viņas ir jāmeklē pie manas gultas. Es parasti arī apsolos vairs tās nevilkt. Jo tas taču ir 44 izmērs un tas man nevar nemaz derēt. Es nezinu, kas tas ir par 44 izmēru, bet man der tiešām labi.
Vienmēr aizdomājos, kāpēc citu mājinieku čības un zeķes ir tās, kuras nēsā pilnīgi visi, kas tajā dzīvo, neatkarīgi no kājas izmēra? Šie divi ceļo no vienām kājām uz otrām, no viena skapja uz otru. Tie vienmēr ir diskusiju, strīdu un pārdomu vērti objekti. Pamosties un Tavu čību vienkārši vairs nav. Gribi iet ārā, Tavu zeķu arī nav. Un ar to visi kaut kā arī sadzīvo. Dienu no dienas. Vai šie notikumi ar čībām, krūzēm un zeķēm var iekļūt dienas top trijniekā? Es gribētu teikt, ka jā. Es šodien mēģināšu izrakt no dzīlēm tos notikumus, kuri gaida, lai tos izceltu priekšplānā un palīzētu tiem arī iekļūt notikumu bagātnieku sarakstā. Tādu noteikti ir blāķiem, tikai jāmāk klausīties sevī un skatīties dienā. Vispār, paldies dzīvei, ka es šodien pamodos.:)
Lai Jums skaista šī burvīgā diena!