Viens starp desmit fuck up
Vakar noskatījos filmu par Eimiju Vainhausu (Amy Winehouse). Par dziļu, mīlošu, skaistu dvēseli, kura, manuprāt, netika galā ar to, ko sauc par mīlestību. Mīlestību, ko mēģināja atdzīvināt vai nomirdināt ar alkoholu. To, kā es to redzu, mēģināšu izklāstīt tālāk.
Es patiesi skumstu par katru cilvēku, kurš netiek galā ar savu jūtu pasauli un beidz savu dzīvi atkarībās. Daudz aizdomājos par šo tēmu, jo esmu bijusi līdz dzīvotājs cilvēkiem, kuriem ir ļoti lielas problēmas ar alkoholu. Esmu ne vienu vien reizi bijusi līdz atkarīga, kura mēģina glābt un mēģinājusi arī līdzi pavilkties. Es šo postu esmu apskatījusi no daudzām pusēm. Tas man ir sagādājis ļoti daudz ciešanu un tajā pašā laikā daudz mācījis. Varbūt tāpēc man ir vēlme palīdzēt citiem atrast savus talantus un motivēt izaugsmei? Varbūt tāpēc manī ir liels cīnītājas gars arī totāli bezcerīgās dzīves situācijās, kas liek man rast resursu izaugsmei un neiekrist šajā bezdibeņa purvā? Nezinu. Zinu tikai to, ka tas nav ceļš, tas ir purvs ar dziļiem akačiem, bezceļiem un melnu jo melnu tukšumu.
Dzer daudzi - ne tikai mākslinieki, bet arī strādnieki, valdes locekļi, biznesa cilvēki, sētnieki, mammas, tēti, tantes un onkuļi, taksisti, pakotāji, atslēdznieki, ekskursanti, skolotāji, treneri, dakteri utt. – jebkuras profesijas cilvēki dzer. Arī tie, kuriem nav nekādas profesijas. Katram sava versija, kāpēc kāds dzer. Viens dzer, jo netiek galā ar savām emocijām, kādam trūkst laimes hormonu, kādam mīla pagalam, kādam nekas nepadodas, kādam smagas bērnības traumas, kādam liels tukšums galvā, sirdī un dvēselē, kādam viss pie kājas, kādam sāp, kādam bail, kādam žēl, kādam slinkums, kādam tas, kādam vēl kaut kas. Miljoniem iemeslu un katram tas ir savs iemesls.
Esmu klausījusies ļoti daudz intervijas ar tiem, kuri dzer, ar tiem, kuri beiguši dzert, kuri atsākuši dzert, kuri gandrīz nomiruši, jo nepārstāja dzert, ar tiem, kuri nomiruši no dzeršanas un tiem, kuri paši skaidri nodefinējuši, kāpēc dzer? Kādā izbijušas alkoholiķes grāmatā es uzķēru vienu rindkopu, kas man lika aizdomāties par galvenajiem atkarību iemesliem. Visur ir viena kopīga nianse, ko var izlasīt gan starp rindām, gan teikumu rindās.
Viņa aprakstīja kādu zinātnieku izpētītu teoriju par to, kādas sajūtas un domas rada pirmā glāze alkohola vai pirmais zāles kāsis, vai pirmais “sniedziņa” celiņš – tās ir 100% mīlestības eiforijas sajūtas, ko nav iespējams aprakstīt vārdiem. Tās ir tās sajūtas, ko dziesminieki izdzied savās dziesmās, rakstnieki izraksta savās grāmatās, ko mākslinieki izliek savās gleznās, vārdos, skatienos, pieskārienos, smieklos, ko cilvēks piedzīvo, kad tikko iemīlas un ko ne vienmēr spēj piedzīvot parastā ikdienā. It kā to ar prātu saprot katrs - ka tā dzīvot ir galīgi garām, bet atteikties no šī ātrā glābēja – alkohola - un sākt meklēt šīs mīlestības eiforiskās sajūtas ikdienas dzīvē, ir prātam neaptverami grūts darbs.
Tāpēc ir visas ezotērikas teorijas, kas sola šo eiforiju sasniegt ikdienā. Tai eiforijai, kas līdzinās pirmās glāzes eiforijai, kāsim vai vēl visam citam. Tās aicina Tevi atgriezties pie sevis, mīlestības un dzīves, turklāt, sola pavisam citu dzīvi. Bet to mīlestības un eiforijas pogu atrast un iedarbināt sevi īr goda vārds ārkārtīgi grūti. Tas nav vienas izdzertas glāzes līdzvērtīgs meklējums. Tam var paiet visa dzīve. Ir grūti noticēt laimei, ja tā nāk tikai vienu reizi starp desmit fuckupiem. Nu kurš grib tam ticēt, ka tā ir dzīves jēga – dreifēt starp 10 noraidījumiem, lai sagaidītu kaut kad tur pēc gada, pieciem to vienu jā? Gaidīt to vienu foršo momentu, kad būs pilns emociju kauss, kad beidzot varēs noreibt. Pacietības nav nekur. Ne tajā, kā ieraudzīt tās trīs lietiņas labas lietiņas savā ikdienā un no tiem būvēt savu iekšējās mīlestības un laimes pamatu. Būvēt pašam. Meklēt pašam. Pieredzēt pašam. Dzīvē. Nevis tajā, kas iedod te un tagad pa pauri. Visi mēģinājumi atrast mīlestību reizēm beidzas tieši ar to, ar ko beidza AMY.
Tur ir tik daudz iekšējās dvēseles alkas pēc mīlestības – mīlēt un justies mīlētai – ka neviena viņas veiksmīgi sabiedrībā pieņemta un akceptēta dziesma, skaņa, Grammy balva nevar to viņai kompensēt. Tas trūkums ir viņā pašā un nekas no āra to nevar aizpildīt. Viņa it kā nodefinē savu sāpi, bet netiek ar to galā. Tāpat kā mēs katrs - spējot to kaut kā paust uz āru, bet galu galā tomēr netikt ar to iekšēji galā. Tā ir kā tāda dāvana no dieva un vienlaicīgi posts katram, ar kuru nav iespējams vienam šajā pasaulē dzīvojošam cilvēkam to transformēt gala mīlestībā. Tāda sajūta, ka pats radītājs testē mīlestības apjomu variācijas – cik tālu mīlestības izpausmes enerģija var iet. Reizēm tai ir jāuzsprāgst. Kā atombumba uzsprāgst vai nu radošajā skaistumā, ko bauda visi apkārtējie un pats radītājs vai arī nāvē, nesmukumā, netīrībā, kas rezultējas ar to, ka esošā dvēsele vairs nespēj sevi caurradīt. Tie, kas izgājuši cauri ellei ar šo postu vienalga kurā līmenī, pietiek kaut kāda resursa sevī, lai apstādinātu sevī šo pašdestrukciju. Visiem tas nesanāk, tāpēc ir atkačkas, rehabilitācijas centri, mentoringi, 12 soļu programmas utt., no kuriem reizēm ne silts, ne auksts. Vismaz kāds mēģinājums kādu glābt un palīdzēt kaut mirkli paskatīties uz sevi no malas un iekšēji. Tie reizēm ir mēģinājumi glābt neglābjamo. Sakne ir daudz dziļāk. Mīlestības trūkumā pret sevi primāri.
Šo MĪLESTĪBAS dāvanu - sevi mīlēt radītājs no jauna dod katram, kurš dzimst. Pašam sevi mīlēt, meklēt sevī piepildījumu, radīt, sajust, iet savu ceļu, mīlēt savu esību, tas ir sākums. It visā. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.
Es nezinu, kā tikt ar to simtprocentīgi galā, ja dvēseles vājprātā ir sprādziens, tomēr man ir ticība tam, ka katrs cilvēks var atrast sevī kādu resursu, lai sevi izglābtu mīlestībai. Ir jāmeklē. Izmisīgi jāmeklē. ESAT STIPRI! Jo tikai pašam savā spēkā un ticībā ir iespēja atrast ceļu. Īsto. Vienīgo. Alkohols ir tikai aizsegs. Tie ir aizkari, ko aizvilkt ciet, kad logā spīd pārāk cieša saule. Tā ir sega, ar kuru apsegties, kad dvēselē ir auksti. Tas ir spilvens, uz kura nolikt galvu, kad reibst. Ilgstoši taču nevar gulēt. Un dzīvot tumsā. Kādam tie aizkari ir jāatver. Pašam jāpieceļas un jāatver. Tajā ir vislielākais spēks.
Mīlestībā, Dace