Apņemšanās – ceļa sākums.
~Apņemšanās jau vien ir apsveicama, jo tas nozīmē, ka esat apzinājis kaut ko tādu, kas jūsu dzīvē ir jāmaina.~
Ir pienācis kārtējais rīts un es atkal padodos miegam. Vakar biju nolēmusi no rīta pamosties agrāk un sākt skriet. Brīdī, kad nozvana modinātājs, padomāju, ka ārā noteikti ir slapjš, ģērbšanās ir laikietilpīga, man noteikti būs ļoti grūti skriet un turklāt vajazētu labāk izgulēties. Labi, citreiz! Šim es esmu gājusi cauri daudzas reizes, līdz vienā dienā nosaucu sevi par gļēvuli un solītāju bez rezultāta un vienkārši sāku rīkoties pretēji. Liels paldies jāsaka manam vīram, kurš skriešanu no rītiem uzsāka pirmais. Vismaz nedēļu viņš neatlaidīgi mani modināja rīta rosmei, bet sega un spilvens likās pievilcīgāki. Dažreiz viņam nācās arī dzirdēt kādu manu rūcienu no segas apakšas, lai liek vienreiz mierā. Tā tas ilgi nevarēja turpināties. Redzot, cik labi viņš jutās, cik pozitīvi iesākas viņa diena, nolēmu īstenot arī savu apņemšanos dzīvē.
Lai apņemšanās neizgāztos, ir jāsāk ar vismazākajiem solīšiem. Manā gadījumā tā bija mošanās sešos no rīta. Citreiz turpat istabā izvingrinājos, nākamo reizi jau gāju izstaipīties ārā. Atšķirība ir jau tajā, ka ir jāsaģērbjas. Pirmā nedēļa paiet šādā ritmā, bet nākamā jau dabīgā veidā pieprasa turpinājumu. Un tikai pēc vairākām dienām es izeju ārpus sētas un dodos pastaigā, tad jau lēnām sāku skriet un pat peldēties. Tas viss ir tikai apņemšanās jautājums.
Tad, kad nedomāju par to, kā to visu uzreiz varēšu realizēt, bet sāku rīkoties maziem solīšiem, tad vienā brīdī jau esmu nonākusi pie kaut kā lielāka. Lielākoties cilvēkiem apņemšanās pazūd, jo ar pilnu sparu metās realizēt jaunos mērķus. Protams, prātā ir jāpatur lielais mērķis, bet jāatcerās, ka līdz tam ir jāiet maziem, lielākiem un tad lieliem soļiem. Cilvēkam ir jāpierod pie jauniem apstākļiem, jauniem paradumiem, jaunām emocijām.
Lai gan var paiet kāds brīdis, iekams esi patiesi nobriedis kaut ko darīt, sākums ne vienmēr ir viegls. Sākums vienkārši ir jāizmet no prāta un nav jāanalizē savas sajūtas, jo lielākoties tās ir un paliek mokošas un nepieņemamas gan sev, gan apkārtējiem. Neesmu vēl dzirdējusi, ka uzsākot sportošanu, kādam ir bijis ļoti viegli. Bet, ja sāc ar mazumiņu, lēnītēm, tad dabīgā veidā nokļūsti līdz punktam, kurā vari jau atvēzēties un skriet pilnu krūti. Tāpat ir arī ar organisma attīrīšanu – pašā attīrīšanās brīdī šķiet, ka veselība ir atkāpusies, bet patiesībā tas ir brīdis, kad veselība sāk atgriezties.
Arī mani sasniegumi sportā ir bijuši saistīti ar lielu apņemšanos un neatlaidību. Apņemties izdarīt to, ko iepriekš neesi darījis, ir vajadzīgs liels gribasspēks. Apņēmīgs cilvēks nepamet lietas pusratā, bet izdara līdz galam.
Apņemšanās, manuprāt, ir cieši saistīta ar rituāliem un paradumiem. Paradumi stiprina to visu un otrādi – attālina no lietām, ko vēlamies mainīt. Katram no mums ir sava ikdiena, kuru pakārtojam kaut kādām parādībām. Ja tā neapmierina, viss ir mūsu spēkos, lai to mainītu. Un te lielāko lomu spēlē tieši apņemšanās – kaut ko mainīt. Tas cilvēks, kurš nespēj uzņemties atbildību par sevi, diemžēl nevar arī mainīt lietas ap sevi, jo ir savu paradumu, apstākļu, notikumu un domu vergs.
Es domāju, ka katram no mums vienmēr ir kāda apņemšanās, kuru dažādu iemeslu dēļ nepildām un nepiepildām. Un pēc tam sakām, ka "es to nevaru" un atmetam visam ar roku! Ja esat ko izdomājis paveikt, sāciet jau tagad - negaidiet, kad būs vairāk laika, kad būs labāki apstākļi, kad bērni izaugs, kad naudas būs vairāk, kad veselība būs labāka...Ja esat kaut ko nolēmis darīt, neatlieciet uz rītdienu vai labākiem dzīves laikiem...Labākie dzīves laiki ir šeit un tagad, nevis kaut kad nezināmā nākotnē...Jo arī nākotnē vienmēr būs gaidas par vēl labākiem laikiem.