Darīšana no nedarīšanas atšķiras ar sasniegto rezultātu. Ja paskatāmies uz kādu no mūsu sasniegumiem, tad noteikti varam redzēt likumsakarības tajā, cik daudz pūļu un darba esam konkrētajā lietā ieguldījuši. Ja esam bijuši pacietīgi un neatlaidīgi, tad rezultāts galu galā ir kaut kāds, bet ir bijis. Pēc rezultāta arī varam noteikt, cik esam bijuši darbīgi. Tas ir tāpat kā ar dārza ravēšanu – ja iestādam kartupeļus, bet vairs neliekamies ne zinis par tiem līdz rudenim, tad rezultātā nekas jau no tiem kartupeļiem arī nesanāks – lieli laksti, nezāles, bet paši dārzeņi vairāk izskatīsies pēc zirņiem, nevis kartupeļiem. 

Bet ja esam bijuši apzinīgi, sākumā noskaidrojuši, ka kartupeļus arī ir jāravē un jāvago un reāli to arī darām, tad rudenī varam sagaidīt arī atbilstošu ražu. Lai vai kā, bet bez ieguldītā darba diemžēl nekas labs nesanāks. 

Varam jau sapņot par to, ka kādreiz uzrakstām grāmatu, bet tā arī neesam uzzsākuši rakstīšanu, neesam uzrakstījuši ne rindkopu. Nenomazgāti trauki krāsies tik ilgi izlietnē, kamēr mēs tos nenomazgāsim vai neievietosim trauku mazgājamajā mašīnā. Fizisko labsajūtu un skaistu ķermeni arī neiegūsim, kamēr neķersimies klāt diētai vai sportiskajām aktivitātēm. Kalna virsotnē mēs arī nevaram nokļūt, ja nekāpjam tajā augšā. Te var turpināt bezgalīgi. Bet jebkādu sasniegumu pamatā ir reāla darbība – vairāk vai mazāk, lēnāk vai ātrāk, ar prieku vai ar piespiešanos. 

Ir cilvēki, kuri pēc dabas ir slinki – patiešām negrib neko darīt – nedz savā, nedz citu, nedz pasaules labā. Viņiem katrs darbs, ko jāizdara, ir ar lielu piespiešanos. Iespējams, daļa sirgst ar depresiju, jo nesaskata nevienā darbībā jēgu.  Bet lielākā daļa apātisko darītāju tomēr ir un paliek tie, kas vairāk sapņo, bet līdz darīšanai tā arī netiek. Šie cilvēki nereti pat negrib iemācīties darīt, kas patiesībā arī prasa ļoti lielu piespiešanos. Iemācīties darīt var, sākot darīt vienkāršus darbiņus – iesākt, turpināt un pabeigt. Iemācoties darīt mazas lietas, mēs pamazām audzējam spēju pieķerties arī lielām lietām. Tas ir līdzīgi kā iepriekš minēju par mērķiem - ka grūti ir sasniegt lielus mērķus, ja nemākam sasniegt mazos. 

Labs veids kā iemācīties darīt, ir vienkārši sākt. Sākt ar mājas darbiem, uzdevumiem darbā, privātajā dzīvē utt. Ja nolemjam notievēt, tad nesākam uzreiz ar drastisku diētu, kurai noteikti lemta bojāeja, bet gan ar dažu pārmaiņu ieviešanu – katru dienu samazināt, piemēram, saldumu uzņemšanu. Tas ir reāls darbs ar sevi. Sākam skriet nevis stundu un tad vairs nekad neskatāmies sporta kurpju virzienā, bet gan pamazām – pa 10, 15 minūtēm. 

Ja gribat beidzot redzēt kārtīgu drēbju skapi, sakārtojiet vispirms vienu plauktu, tad nākamo un tad jau nākamo, kamēr tas ir kārtībā. Uzlieciet sev samērīgas laika vadlīnijas. Diez vai skapja sakārtošanai nepieciešams viens mēnesis vai pus gads. Tāpat arī trauku nomazgāšanai nav jāvelta nedēļa, bet gan pārdesmit minūtes. Arī man ir bijuši brīži, kad negribās neko darīt un tad jau saprotot, ka tā nav viena diena vai divas, bet jau kāds ilgāks laiciņš, tad vispirms noskaidroju, vai nav piemetusies depresija un secinot, ka tas drīzāk ir slinkums, ķēros klāt pie tā izskaušanas. Pierakstot ikdienas, nedēļas vai ilgāka perioda darāmos darbus, esmu atbildīga to priekšā vairāk nekā tikai padomājot par darīšanu.

Esmu lasījusi dažādas grāmatas par to, kā iegūt dzīvē visu, ko vēlies, dzīvot sapņu pilnu ikdienu. Viss jau ir ļoti skaisti – domājam pozitīvas domas, smaidām, esam labi, pievelkam skaistu dzīvi...Bet diemžēl ar to vien nepietiek. Ir arī kaut kas jādara, lai iegūtu to, par ko sapņo. Un viennozīmīgi varu teikt, ka darīšana ir visa pamatā. Mēs diez vai būtu kādreiz ieraudzījuši, kāda izskatās Mona Liza, ja Leonardo da Vinči būtu tikai to izsapņojis, bet nekad tā arī nepaņēmis rokās otu un krāsas.