Tāds tādu satiek
Šodien es uzrakstīšu par to, ko no malas novēroju skatoties Wimbledon 2022 tenisa turnīru starp tenisistiem grieķi Stefanos Tsitsipas un starp austrāli Nick Kyrgious.
Ja pats neesi spēlējis turnīros vai piedalījies kādās sacensībās, iespējams, tas, kas tur notika uz laukuma, izraisa citādākas emocijas, kā piedaloties pašam. Tomēr šoreiz šis ir stāsts ne tikai par pašu sportu, bet gan par jebkuru dzīves situāciju, kad sastopamies ar kādu, kas mūs mēģina izsist no līdzsvara. Šoreiz man nedeva mieru šādi jautājumi:
- Kā cilvēks var nemitīgi ap sevi griezt destruktīvisma virpuli?
- Kā saglabāt mentālo līdzsvaru, kad pretinieks dara visu, lai no tā izsistu?
- Kā tie, kas ir mentāli stabili, nekad nepieļauj to, ka šādi cilvēki pazemina viņa enerģiju?
- Kā vieniem gadās regulāri konflikti, bet cits ar tādiem saskarās ļoti reti?
Austrālijas spēlētājs nemitīgi konfliktēja ar tiesnesi, rādīja savu šovu skatītājiem, pretiniekam deva nesaprotamas starp kājām padotas serves tieši izšķirošajos punktos, runāja vienā laidā, konfliktēja pastarpināti ar savu pretinieku caur tiesnešiem. Grieķis šo mobingu mēģināja dzēst kā nu mācēja, tomēr pats kļuva agresīvs, raidot asi bumbiņu skatītājos, sitot pretiniekam bumbu tieši virsū utt. Es pilnīgi kā sajutu viņa dusmas, bezspēcību, pilnīgu izmisumu, kur nevari ārdīties, bet dusmas apturēt nav iespējams. Tas salikums ir emocionāli ļoti riebīgs.
Visu laiku laukumā jutās spriedze un nesaprotama enerģija. Es to šoreiz izlaidu caur savām emocijām, jo man šad tad ir kaut kas no šī visa gadījies. Tā ir ļoti liela spriedze, ar kuru nav viegli tikt galā, jo ir jākoncentrējas uz savu spēli. Lai ko nedarītu pretinieks, ir jāmāk sevi “savākt”. Tieši šis ir galvenais atslēgas moments jebkurā notikumā, jo tieši tas, cik būsi spējīgs centrēties sevī un nepakļauties provokācijai, parādīs gala rezultātu. Tas ir cilvēka emocionālās izaugsmes pakāpiens, kas noder ikdienas dzīvē.
Kā piemēru te ir jāpiemin mans tenisa favorīts Rafaels Nadals , kuru es patiešām neesmu redzējusi uz korta destruktīvi mobingojot pretinieku vai strīdoties ar galveno tiesnesi. Vai arī to, ka kāds viņu tā mobingotu. Jo pat tad, ja tas notiktu, esmu 100% pārliecināta, ka ar savu mieru un iekšējo gudrību, šāds konflikts ātri apdzistu. Jā, viņš cīnās par sevi, bet tik inteliģenti, ka jūti milzīgu cieņu ne tikai pret viņa spēli, bet visu viņa personību. Un zinu, ka tas ir milzīgs darbs ar sevi, kur cilvēks patiesi to mācās, jo katrā mums ir destruktīvās emocijas, kuras pie konkrētas dzīves situācijas iznāk gaismiņā.
Esmu piedalījusies tenisa turnīros, kur pašai nācies ne tikai savaldīties pretinieka izgājienu dēļ, bet arī savu dusmu dēļ. Jo ir momenti, kad dusmojies uz sevi, bet ir momenti, kur ārprātā esi nokaitināts no pretinieka negatīvās emocionālās taktikas metodēm. Sports sacensībās ir ļoti skaudra padarīšana. Atceros, ka jau skolas laikā spēlējot komandas sporta veidos, īpaši tas izteikti ir basketbolā, kas ir kontakta sporta veids, pretinieks ļoti rupji mēdza nospēlēt pat nesakot ne vārda. Tāda bija izteikti vienas pilsētas meiteņu komanda, kur katrā spēlē bija garantēts kāds kautiņš. Tagad to atceroties, skaidri redzu, ka tās bija konkrēti divas meitenes, kas šo destruktīvismu radīja. Ir tādi cilvēki, kas visu laiku ir kā petardes, kas visur, kur ierodās, šauj salūtu.
Kā iegūt šo emocionālo inteliģenci, kura mūs paglābj no šī izšautā salūta stresa? Parasti mums tādi “trigerīši” gadās tad, kad mums ir jāiemācās savaldīties, jo, ja esi pietiekami savaldīgs, neviens un nekad nevar tevi izsist no līdzsvara. Noteikti grieķim vakar bija arī kārtējā mācību stunda, ja jau viņa pretinieks bija tieši Kyrgious, kurš to tik vien darīja, kā “spaidīja” pretinieka mentālās podziņas. Tad esi tādā kā ķīlnieka situācijā, no laukuma aiziet nevari un jāturpina vien tajā “ellē” kulties cauri savām negatīvajām mācību stundām. Tomēr šī arī nebija grieķa pirmā spēle, kurā raisās konflikts, tādu ir bijuši gana daudz. Tas nozīmē, ka - tāds tādu satiek.
No malas skatoties var sašust, kā tā var, kas te notiek, bet, ja paskatās uz šo visu no lielāka rakursa, skaidrs, ka te vairāk mācībstunda bija tieši spēli zaudējušajam grieķim, kurā viņam bija jāmācās savaldīties, nomierināties, koncentrēties uz sevi, nepakļauties provokācijām, nekļūt agresīvam, nepāriet pretinieka taktikā utt. Jo visas situācijas vairāk vai mazāk ir par mums pašiem nevis to otru, jo tas otrs kā tāds skolotājs atnāk un skaidri parāda mūsu vājās vietas. Es tā pēc katra zaudējuma vai pēc negatīvas pieredzes, kad dusmas un otra vainošana noplok, sāku skatīties sevī – kur tad tieši ir tā mana izaugsme. Nav viegli, goda vārds nav viegli, jo ir ļoti sāpīgi atzīt sevī to, ka kaut kas vēl un atkal ir jāuzlabo vai jāmaina. Bet, manuprāt, nav cita ceļa. Es patiešām domāju, ka šie ir tie brīži, kad cilvēks aug garīgi. Jo iekšējā pasaule ir nestabilāka, jo pretim nāk destruktīvāks cilvēks, lai mums to skaidri parādītu.
Sašutums pāriet un tad jau skaidri redzi to, kas pašam ir jāiemācās.
Nebaidies no tiem, kas spiež pa tavām emocionālajām pogām, jo tieši šie taustiņu spaidītāji tev palīdz augt!
Sirsnībā, Dace.