Standarti, kas iznīcina
Šodien vēlos padalīties ar savu pieredzi veselīga dzīvesveida jomā. Man tā ir bijusi vienmēr aktuālā tēma, kā savu ķermeni uzturēt veselu un stipru, lai justu, ka dzīves kvalitāte šajā jomā mani apmierinātu. Protams, ka ir augšā un lejā, ne vienmēr es jūtos tik labi, ka nav kur piesieties, bet tomēr jāsaka, ka stingrs sporta aktivitāšu režīms un, protams, arī apzināts uzturs, veido labas pašsajūtas kombināciju.
Reizēm es izkrītu no rāmjiem, piemēram, ēšanā, kad sāc emocionāli ēst kaut ko nesaderīgu vai arī vispār izlaid ēdienreizes. Tad, protams, ar uzviju apēd 2x vairāk kā paredzēts. Es ļoti daudz esmu pati mācījusies uzturu, bet tā emocionālā piesaiste ēšanai, īpaši, kad jūties slikti, ir katastrofa, kur visas zināšanas paput pa visām vīlēm ārā. Reizēm sporto kā tāds nokauts zirgs, bet ēšana joprojām ir totālā “bardakā”. Kopumā sakot, zinu, ka šis viss ir ļoti saistīts ar to, kam izgāju cauri savos 17 gados, kad biju reāli anoreksijas priekšā. Patiesībā, nevis priekšā, bet to piedzīvojot.
Šo man nav viegli rakstīt, jo tā ir smagā tēma ne tikai par ēšanas traucējumiem, bet pamatā psiholoģiska rakstura sekas. Viss sākās ar to, 2000jaos gados bija ļoti populāri “Mis un Misters” konkursi un nezinu, kas man ienāca prātā, mēs ar vienu no klases biedriem Jēkabpilī pieteicāmies uz šo avantūru. Tad tas bija ļoti populāri. Sākām vairāku mēnešu garumā trenēties – arī dejas, staigāšanu pa skatuvi, iznesību utt. Un, protams, svarīgi bija notievēt. Es neteikšu, ka es biju resna. Nē, es biju apmēram tāda kā tagad, bet konkursa standarti ir standarti.
Mūs iemācīja nomest ātri svaru, izdzerot pirms katras ēdienreizes ābolu etiķa ūdeni un tā mēs meitenes sākām to etiķūdeni “pļumpēt” litriem. Uzturs palika arvien bēdīgāks un bēdīgāks. Neviens nemācīja mums pareizi un veselīgi nomest svaru, ātrs rezultāts bija vairāk kā vajadzīgs. Mans svars kritās ik pa nedēļai un konkursa dienā es svēru 49-50 kg. Visa konkursa galvenā jēga bija par to, kurš ir labākais, skaistākais un kurš galu galā uzvarēs. Tur bija svarīgs tieši ķermeņa skaistums un 17 gados tas pat ir ļoti svarīgi. Mēs ar Ingusu nevinnējām žūrijas vērtējumā, bet ieguvām zāles skatītāju simpātijas. Vismaz kaut kāds mērķis ar to visu bija sasniegts.
Bet kas tālāk? Tur man vienkārši pazuda ceļš – es nesapratu, ko ar to visu iesākt tālāk? Kā vārdā vairs neēst, kāpēc atsākt ēst, ja es tajā laikā dienā ēdu vienu ābolu un dzēru krūzēm melnu kafiju un tīri labi fiziski jutos. Man pazuda menstruācijas un tad, kad es aizgāju pie ārsta, viņš man skaidri pateica, ka man ir anoreksija. Es domāju, ka viņam nav visi mājās. Es jutos joprojām tā, ka man bija jātievē. Mana psihe bija totāli sagrauta, jo konkurss sen bija beidzies, bet manas ēšanas problēmas turpinājās.
Es turpināju skolā neēst pusdienas un dienā, kā vēl tagad atceros, atļāvos nopirkt vienu baltmaizes radziņu, kuru pa ceļam uz mājām, es vienkārši noriju. Tas arī bija mans uzturs vismaz turpmākos mēnešus. Es visu laiku biju nenormālā badā. Es sevi laikam sodīju par kaut ko un konkurss man to visu izvilka ārā. Es vēlāk sapratu, ka tas, viss, kas tur attīstījās, ir lauks, ar kuru ļoti stipri jāstrādā. Šodien ir ļoti daudz informācijas par šo tēmu, bet tad nebija. Neviens pat neiedomājās pamanīt, ka man ir reālas problēmas ēšanā un līdz ar to pašvērtējumā. Domāju, ka te arī aizsākās mans ceļš garīgajā izaugsmē, jo man negāja kopā tas, kā es izskatījos un kā es patiesībā jutos.
Es zinu, ka tas viss ir atstājis sekas uz to, kā man reizēm iet ar ēšanu, bet, paldies, Dievam, es esmu sen tam tikusi pāri un man tikai ir jākontrolē tas, lai es būtu paēdusi, jo esot ilgstošā badā, man sākas panika. Un otra galējība - ja es pārēdos, es vēlāk sevi ļoti kritizēju un tas ir kā tāds apburtais loks, kur nevari apstāties.
Ēšana ir ļoti apzināts process, kas tiešā veidā saistīts ir ar psihi. Tie ir procesi, kuri skaidri mums parāda, ka kaut kas īsti nav, ja reiz mēs regulāri pārēdamies vai neēdam nemaz. Ja jūtamies slikti, bieži pārēdamies vai dzeram alkoholu, lai tikai tās iekšējās problēmas, kuras mūsos ir, netiktu analizētas, jo tas ir ļoti neērti un sarežģtīti. Šī ir ļoti plaša tēma, kur gandrīz katrs cilvēks maldās. Tāpēc arī bieži saka, ka laime iet caur vēderu un, jo nelaimīgāks cilvēks, jo trakāk viņam iet ar ēšanu un dzeršanu. Ne velti šodien ir tik daudz uztura piedāvājumu, jo, no vienas puses, it kā tev miljoniem iespēju ēst veselīgi un par sevi rūpēties, bet komerciālais piedāvājums ēst visādu viltus laimes imitācijas drazu ievilina savos slazdos. Un šis slazds ir cilvēka emocionālais stāvoklis. Tas ir galvenais, kurš ir jākontrolē.
Es nesaku, ka man ir bijis viegli šajā jomā, nē, esmu izgājusi diezgan lielai ellei cauri un zinu, kā ar to tikt galā. Zinu, kā kontrolēt savu ēšanu, kā atteikties no tā, kas man nav vajadzīgs, bet, kas vilināt vilina sniegt iekšējo labsajūtu. Tā ir īsa, ļoti īsa bauda, jo justies labi visu laiku ir daudz lielāka balva, kā skaļas gaviles par kādu, no tevis izspiestu sasniegumu. Apzināta ēšana ir cieši saistīta ar manu emocionālo stāvokli. Un ja tas ir kaut kur sašūpojies, es ātri to savācu līdzsvarā.
Pamēģini šodien saskatīt, kuru emociju iespaidā, tu ķeries pie kaut kā “virtuāla”, kas sniedz īslaicīgu baudu, bet nedod stabilitāti ilgtermiņā. Viss, kas lēnu nāk, ir daudz stabilāks. Visās dzīves jomās.