Pavārties, bet tad celies
Šajās brīvdienās mani lielie bērni piedalījās Baltijas kausa kalnu slēpošanas sacensībās Lietuvā. Parasti
uztraukums ir liels visiem. Gan pašiem sportistiem, gan treneriem, gan vecākiem. Jo tās ir pirmās lielās sezonas sacensības. Kā katrs tiek savam uztraukumam pāri, tas ir redzams sacensību rezultātos.
Pirmajā dienā abiem bija ļoti neveiksmīgi starti, Rihards palaida garām pēdējo trases mietu, kas liedza viņam turpināt sacensības, savukārt, Kristiāna nokrita, sasitot visas iespējamās maliņas un nobrāžot pus seju pa cieto trases ledu. Es zinu, ka tas ir pirmssacensību stress, kurš vai nu tiek pārvarēts trasē vai vāļājoties pa trasi. Kad ar viņu sazinājos, sapratu, ka tikai viņa var pieņemt lēmumu nākamajā dienā startēt vai nestartēt. Sportā tā ir – sāp vai nesāp, bet turpini cīnīties. No rīta viņa man vēl uzrakstīja, ka domā tomēr neturpināt sacensības. Runājām, stāstīju savu pieredzi, kā esmu cēlusies un kritusi un atkal cēlusies, bet finālā ļāvu viņai pašai kopā ar treneriem pieņemt lēmumu par to, vai turpinās sacensības.
Es nezināju, vai viņa aizgāja uz startu, kamēr neieraudzīju rezultātos, ka pirmo braucienu nobraukusi kā otrā no visas grupas. Ziniet, tad es sajūsmā iesaucos, ka viņa ir tāds malacis, vislielākais malacis. Nevis tāpēc, ka labi nobraukusi, bet, ka aizgāja uz startu! Tā ir:
- Nepadošanās pirms laika.
- Tā ir spēja “savākties” un turpināt iesākto.
- Tā ir uzvara pār sevi.
- Tā ir nereāla disciplīna. Ne tikai sportā, bet dzīvē.
- Tā ir spēja noticēt, ka tomēr vari.
- Tā ir spēja nepalikt neveiksmē.
- Tā ir spēja celties pēc liela kritiena un “ielikt jaunu bildi iekšā”!
Tas ir sports, kas mums to visu māca. Lielais sports vai mazais, bet tas to māca, rūdījumu visai dzīvei no bērna kājas. Spējai pieņemt pareizus lēmumus pat tad, ja vārties pa zemi un nezini kā piecelties.
Noslēdzošajā dienā bija paralēlais slaloms, kurā pati esmu piedalījusies. Tā ir ļoti stresaina, bet ļoti ar adrenalīnu piepildīta disciplīna, kurā uzvar tas, kurš iztur gan fizisko, gan mentālo slodzi. Kristiāna šoreiz izcīnīja zeltu, Rihards bronzu. Es nereāli lepojos ar viņiem! Ar visiem bērniem lepojos. Nevis tikai tāpēc, ka tie ir mani bērni, bet tāpēc, ka tā ir mūsu nākotne - garā spēcīgi cilvēki!
Kā teicis kāds gudrs vīrs: " Cilvēka iespējām nav robežu, izņemot tās, kuras viņš pats nosprauž savā prātā!"
Paldies virsotne.lv, infoski.lv un Sandrai Melderei par vienmēr izcilajām bildēm, treneriem - Kristaps Zvejnieks, Žaklīna Frickausa, Jana Zvejniece, Betija Burkovska un citiem superīgajiem atbalstītājiem.
