SFINKSA rokopera

Es reti apmeklēju mūziklus, bet šoreiz bija ātrā izvēle  - rīt nāksi uz izrādi vai nenāksi? Es taču dzīvei saku "Jā"! Tapēc, protams, ka eju! Un SFINKSA noteikti ir izrāde, kas man nelika vilties.  Īpašu atmosfēru radīja Nacionālā teātra skatuve, kura SFINKSAI noteikti palīdzēja sevi iznest augstākā kvalitātē. 

Esmu dzīvē uztrāpījusi pavisam netīšām uz mūziklu, kas manām ausīm izrādījās dikti par greizu. SFINKSA šo kļūdu perfekti izlaboja, jo parasti ļoti vērtēju mūziku, tās skaļumu, mākslinieku dziedāšanas kvaliātāti, iestudējuma kompozīcijas, cik aizraujoša ir izrāde gan saturā, gan izpildījumā. Jo mūzikls no sevis vienmēr prasa to, lai skatītājam būtu patiesi baudāmi un interesanti vienlaicīgi. Mūzikls no sevis prasa augstu kvalitāti, jo aktierspēlei nāk līdzi vokāls. Te nav iespējams izbraukt uz vienu vai otru kvalitāti - ja dziedi, tad dziedi un spēlē tā, ka skatītājam ir "jākaifo"! Un, es to sajūtu noķēru. 

Vēl interesanti bija tas, ka biju redzējusi seriālu Emīlija. Latvijas preses karaliene un tas papildināja SFINKSAS stāstu ar jaunām emocijām un dziļām pārdomām. Dekorācijas, horeogrāfija, vokāls un saturs - es teikšu, ir vērts redzēt. Iesaku!

Sibīrijas Haiku. Leļļu teātris

Šoreiz ar Elizabeti aizgājām uz zīmēto grafisko stāstu “Sibīrijas Haiku" Leļļu teātrī. Es reizēm apzināti nelasu teātra izrāžu anotācijas, lai ar kaut kādu savu iekšējo stereotipu nenovērstu vēlmi noskatīties konkrētu izrādi. Domāju, ja es būtu sapratusi, ka šī izrāde ir par izsūtīšanu uz Sibīriju, tad es, iespējams, uz to nebūtu gājusi. Man bija grūti to visu klausīties, jo kara tēma ir viena no smagākajām, ko vispār var klausīties vai skatīties. 

Interesanti veidots grafiskais tēlojums, laba aktieru spēle, dziļi emocionāli aizķer. Skatīšanās ieteikta bērniem no 10 gadiem. Mana Elizabete (7 gadi) daudz ko nesaprata un brīžiem pat teica, ka ir garlaicīgi. Galu galā tomēr bija priecīga par kopīgo teātra apmeklējumu. 

Lielākiem bērniem un pieaugušajiem iesaku, jo pēcgarša ir pārdomu pilna. Savu dzīvi tad redzi kā lielu dimantu un pateicies visam, ka dzīvo mierā.

PUSNAKTS ŠOVS AR JŪDU ISKARIOTU. Dailes teātris

Nu tā. Te bija ko padomāt. Kristīgās pasaules spēcīgākie personāži iznāca uz skatuves un tika izķidāti pa visām vīlēm. 

Pats Dievs, Jēzus, Jūda, svētais Pēteris, Sātans…Kad uz skatuves parādījās Freids un turpat pieminēts Brūss Springstīns, tad gan es nevarēju nesmieties, jo šajā mirklī, manuprāt, bija skaidri parādīta cilvēciskā apjukuma bedre, kas mūžīgi mūžos uzdod vienus un tos pašus jautājumus – kas ir labi un kas nav labi?

Kas ir labāk – būt ellē vai pie Dieva valstībā? Vai ir iespējams vienreiz par visām reizēm atrast līdzsvaru? Šī izrāde ir par tieši to. Man patika Sātans. Viņš ir kā tāda uguns dzīvei, man patika Jūda, viņš ir tāds kā nolemtais grēks, bez kura nebūtu šo visu jautājumu. Man patika Māte Terēze, kas neskatoties uz savu kalpošanu nabagajiem, tāpat ņēma naudu no "riebīgajiem". 

Jēzus šajā izrādē bija kaut kāds dīvains tips. Teikšu, ka nekāds. Man liekas, ka viņš tomēr dzīvē nebija nekāds. Nav nekas viennozīmīgi. Arī tas, ko es domāju par Dievu un tas, ko es domāju par Luciferu. Viņi ir vienas medaļas puse un viena puse no medaļas.

Es kaut kā ļoti izbaudīju izrādes saturu. Jo patiešām esmu daudz meklējusi dzīves atbildes visos šajos personāžu izteiktajos domu virknējumos. Kur ir patiesība? NEZINU.

Beigas izrādei tādas norautas. Nebija kulminācijas. Likās, ka visu skatītāju galvās skanēja jautājums - “Eu, kas te notika?” Varbūt tā bija arī domāts? Ej mājās un domā tālāk!

Man patika.

Dzimšanas dienas kūka. JRT

Teātris ir tāda skatuviska māksla, kur katrs cilvēks ieraudzīs sev to, kas tieši viņam nepieciešams. Tas ir ārkārtīgi daudzšķautnains mini dzīves iztirzājums katram pašam sevī.

Uz šo izrādi aizgājām ar vecāko meitu. ĀrkārtīgI LIELS prieks, ka Hermanis skatuvei integrē jaunos aktierus. Talantīgi, jauni un ļoti perspektīvi – kas skaidrs, ka ar laiku kļūs tikpat meistarīgi kā Boka, Zariņa, Znotiņš, Keišs, Daudziņš un citi.

Izrāde ir par dzīvi. Par izvēlēm, par to, kā mēs sapņojam, bet nedarām. Un darām, kad vairs nav kur likties. Kad dzīve piespiež. Reizēm ir par vēlu, reizēm tieši laikā. Par upuri ģimenei, bērniem, sabiedrībai, par nespēju sev dot vairāk, par došanu sev tikai tad, kad esi palicis viens. Kur paradokss? Kāpēc tik daudzās ģimenēs vīrietis un sieviete nespēj sevi realizēt, kad ir kopā? Kur ir tas iztrūkstošais punkts, kuram iet garām tik daudzi laulātie pāri? Ja ir mīlestība, jābūt IR izaugsmei. Gan pašai ģimenei kā institūcijai, gan laulībai kā institūcijai, gan cilvēkam kā indivīdam tajā. Meklējiet spēku sevī. Dievišķu spēku. Realizēt sevi katru dienu. Skaista, dziļa un mazliet humoristiska izrāde, ko noteikti iesaku noskatīties.