Parīze, ak, skaistā Parīze!

Parīze kā ceļojuma virziens ilgi nebija ielikts manā ceļojumu galamērķa sarakstā. Man bija jānobriest tik ilgi, lai tomēr uz turieni aizlidotu. Es teikšu tā, - viss tas, ko es biju līdz šim dzirdējusi par Parīzi – ka tur ir daudz bezpajumtnieku, netīrība, noziedzība utt., tas viss  manā ceļojumā tomēr bija viena liela pasaka, kuru es ilgi klausījos un nemēģināju pati pārliecināties par pretējo.

Es nokļuvu tur laikā, kad olimpiskās spēles tikko bija beigušās un, acīmredzot, visi bezpajumtnieki bija laikus izvesti no centra un netīrās ielas sakārtotas. Es patiešām varu teikt, ka tas teiciens “Ieraudzīt Parīzi un nomirt” ir gandrīz vai patiess. Ceļojām šoreiz divatā ar Jāni. Abi lidojām uz Parīzi pirmo reizi. Esmu daudz ceļojusi arī pa lielpilsētām, bet nezinu, kāpēc, Parīze bija tāda pilsēta manā apziņā, ka turp braukt vienai ir bailīgi.  Tad, nu es nodrošinājos ar kārtīgu sargu un tā noteikti bija drošāk.

Lidojums vienkāršs  - Ryanair uz Paris Beauvais- izlido svētdienā agri no rīta 05:45 Rīga  - 07:30 Parīze Beauvais. Atpakaļ otrdienā  07:55 Parīze Beauvais - 11:30 Rīga. Divas pilnas dienas ātram jo ātram skrējienam pa visu Parīzes centru.

No lidostas iet transfērs uz centru, jo tas ir apmēram stundas brauciena attālumā no lidostas. Viss ir ļoti ērti, izkāp no lidmašīnas, izej no lidostas un transfērs gaida jau Tevi.  Gaida kā lielāko Parīzes viesi, lai aizvestu uz to vietu, kur iemīlies pilsētā, pats sevī un arī ceļabiedrā. Apmēram tādas emocijas sniedz Parīze.

Mums nebija nekādas nojausmas, kā pārvietoties pa Parīzi, tik vien kā ieteikums braukāt ar metro. Nopirkām metro biļetes, kas pirmajā dienā nu nekādi negribēja aktivizēties. Visu var nopirkt arī digitāli, bet nezinu, kapēc, tomēr šoreiz izvēlējāmies veco labo biļeti, ko turēt rokās. Vairākas reizes gājām pie metro lodziņa, lai to aktivizētu un ar kādu trešo reizi mūsu ceļi beidzot aiveda uz Parīzes Operu.

Jānis visādi izpildījās storijos ar stāstiem, ka viņš ir ieradies Dagdā apskatīties kultūras nama jauno ēku, tad Alūksnē apskatīties televīzijas torni, kas līdzinās Eifeļtornim, Luvras muzeju nodēvēja par Viļakas vai citas pilsētas jauno bibliotēku. Jautrības netrūka.

Apskatījām Luvru, kur svētdienas ieejas biļete maksāja ar -50% atlaidi (to nopirkām jau internetā). Luvras muzejs pirmajā mirklī paveras savam skatam tieši ārpusē, kad saproti, sajūti un izdzīvo to vēstures lielumu, mākslas milzīgumu un arhitektūras varenību, kas vijas cauri gadsimtiem. Tas, ko mācījos kultūrvēstures stundās, ir nieks salīdzinājumā ar to, ko ieraugu realitātē. Tā ir citāda pieskaršanās cilvēka dvēselei, nekā mēģināt rast aizkustinājumu arhitektūras un mākslas žurnālos.

Parīze ir iespaidīga - tā nelīdzinās nevienai Eiropas lielpilsētai. Tā ir unikāla, īpaša, dziļa un skaista. Tā ir VIŅA! Pastaiga gar Sēnas upes krastiem ir kā gājiens cauri gadsimtiem, tikai ātrajā versijā. Tur es piedzīvoju sajūtu, ka reiz noteikti esmu bijusi te - tikai citā gadsimtā. 

Parīzes Dievmātes katedrāle, Eifeļtornis, baznīcas, muzeji, restorāni, veikaliņi, ielu tirgotāji, kafejnīcas, kruasāni, Moulin Rouge, bezpajumtnieki, cigaretes, stilīgi vecīši, mode, māksla... Tas viss ir tik romantiski, ka šķiet, ka ej, kur acis rāda un tu piedzīvosi skaistu un neaizmirstamu mirkli. Es iemīlējos Parīzē vārda tiešajā nozīmē, jo tā nemitīgi man lika piedzīvot sevi un pasauli. Skaisti un vēlreiz skaisti.

Vajag iet tālāk. Un no jauna.

Elles aiza nemaz tik ellīga nebija. Teiksim tā, ja es būtu iegājusi tajā takā “svaigām kājām”, es būtu meklējusi vēl kādu papildus maršrutu. Jo izskrēju to 1 stundā un 40 min. Vidējais laiks, kas norādīts takas informācijā, ir 3 stundas.

Labi, ka iepriekšējā dienā biju nostaigājusi visu savu bateriju un līdz ar to tas mazais gājieniņš bija tieši laikā. Tā kā tā ir komerciāla taka, ieejas Biļete šeit maksāja 11 eur. Bez ieejas biļetes te iekļūt nevar.

Šajā takā es sajutu kalnu varenību. Jā, kalni ir vareni. Ļoti. Un to, cik daba aiz katra pagrieziena kalnos ir mainīga. Skaists, bet tiešām diezgan īss maršruts. Tajā gāja gan pensionāri, gan bērni. Laikam man patīk takas, kuras nav komerciālas. Kur nestaigā liela cilvēku plūsma kā pa šoseju. Man patīk maršruti, kur brīžiem esi viens kā pirksts. Gala punktā te bija neliels ūdenskritums, bet ar ļoti majestātisku skatu. Man tur savas domas raisījās, ko tas simbolizē.

Ir viena lieta, kas šajā visā ceļojumā nav atstrādāta un diez vai būs – telefona batereja. Katru dienu nākot mājās, tā ir 1% vai nulle. Power bank man nav un diez vai es to pirkšu. Vakar bija pirmā diena, kad man bija vienalga. Zināju, ka kaut kā jau es mājās nokļūšu. Savi pāris eiro skaidrā naudā autobusa biļetei man bija palikuši un zināju, kurp doties. Arvien skaidrāk apzinos, cik cilvēks tomēr droši jūtas mājās un savā komforta zonā. Es no tās eju visu laiku ārā. Nav ko sēdēt vienā zināmā punktā. Tā iemesla pēc, es katru reizi mājās eju pa citu ceļu, apmeklēju dažādas vietas, pludmales, virzienus, takas, jo tikai tā var pieredzēt ko jaunu un atklāt sevī ļoti daudz nezināmā.

Vēl viena lieta, kas mani ļoti pozitīvi uzjautrina un piedod skaistu enerģiju, ir spāņu vīriešu uzmanība. Ko tik es neesmu pa šīm dienām dzirdējusi – eņģelis nāk, guapa, beautiful, come with me, visādi bezmaksas piedāvājumi, pusdienas, vakariņas, pagulēt kopā pludmalē, you are princess, aizvest ekskursijā, būt pavadonim, es varot atnākt ciemos uz viesnīcu un tā tālāk un joprojām. Teides pilsētiņā pēc lielā kāpiena vispār es nezināju, kā tai pilsētai iziet cauri, jo man pīpināja gandrīz no katras mašīnas. Vispār, es sajūtu tādu ļoti lielu cieņu no vīriešu puses – viņi pret sievieti ir ārkārtīgi pieklājīgi un rūpīgi, draudzīgi un, manuprāt, viņi vienkārši mīl sievieti par viņas esību. Es eju un tik smaidu. Ir interesanti. Un jautri.

Visskaistākie brīži man pagaidām šķiet tie, kad eju promenādi no Las Americas uz māju pusi. Palmas, okeāns, vakara saule, kafejnīcas, dzīvā mūzika… Tur es vienkārši izkūstu – saulrietam tuvojoties, redzi, ka cilvēki pošas skaisti vakariņām, kāds vēl sērfo, kāds vēl tikai nāk no pludmales, kāds iemīlējies pārītis sēž zālītē un ēd picas, vējš matos, saule kļūst arvien sarkanāka… Ak, Dieniņ, tas viss ir tik skaisti, ka mājās es eju vismaz stundu. Apstājos tik daudz reizes gan, lai ko nofilmētu (ja telefons vēl dzīvs) vai, lai ieelpotu okeāna viļņus un vienkārši uzņemtu šo mirkli sevī. Es iemīlos katru reizi tajā mirklī un dzīvē.

Lai skaista šī diena,  mīļie! Izsapņojiet savu sapni! Tas ir tepat!

Lielais balons un ceļš

Dienas paskrien ātri. Bet galvenās manas sajūtas ir tādas, ka ceļot vienatnē ir ārkārtīgi forši. Jā, uznāk brīžiem ilgas pēc mīļajiem, pēc draugiem, pēc kompānijas, kurā pačalot, bet tās sajūtas es izdzīvoju un eju tālāk. Kā man viens draugs atsūtīja ziņā, ka ceļošana vienatnē ir liels pakāpiens ceļā pie sevis. Tur neviens patiesībā nemaz nevar būt blakus. Un es tam pilnībā piekrītu!

Es 11. jūnijā gribēju iet Elles taku. Netiku. Labi, tad 13. datumā. Ciet. Tad es nodomāju, labi, ja mani nelaiž akurāt, kur gribu, tad iešu citur tur, kur gribu. Devos uz Los Gigantes. Tā ir vieta, kura Tenerifē noteikti ir jāredz! Vislabāk, ja pie reizes var izstaigāt kādu skaistu kalnu taku.

Atradu Santiago ceļu -  8 km uz vienu pusi, 8 atpakaļ. No rīta savācos - nu tik iešu uz to 473 autobusu un, ziniet, dzīvē pierādās viena liela patiesība - ja no kaut kā rausties, tad tas raustiens noteikti piepildīsies. Tas  ir mērfija likums! Tas visu laiku tevi trigerēs, lai Tu palaistu to baili vaļā. Es katru reizi maldos tieši uz to autobusu. To, no kura pirmajā reizē neizkāpu laikā. Un tur es arī mentāli iesprūdu. Jo viņš skrien visām pilsētām cauri kā vējš. Manuprāt, viņš paskrien garām arī kā vējš pieturai, kurā es to gaidu. Ap to vienu pieturu visu laiku ir jezga. Melnais caurums, aiza. Vadātājs. Dantes elles loki. No tā ir jāizkāpj.

Tā es tikusi kaut kā līdz tam autobusam, braucu uz Los Gigantes. Ir vēl viena problema – autobusā kondicionieris ir ieslēgts uz tik zemiem grādiem un lielu pūtienu, ka te jāsaka gandrīz kā filmā – te tak meningītu var dabūt. Es regulāri sēžu satinusies dvielī, jo man ir reāli auksti. Tas laikam domāts, lai visi, kas no karstuma iekāpj autobusā, atžirgst uz sitienu.

Savu taku es uzsāku labi, nopirku ūdeni, kaut kādu sāļo kliņģeri, riekstiņus ar rozīnēm un kāpju kalnā. Te daudz bija banānu plantācijas, kas arī skaitās Porto de Santiago banānu plantācijas. Šis maršruts ved iekšā salā, neiet gar Los Gigantes krasta skaisto klinšaino malu. Okeāna skats te ir ļoti minimāls. Ņemot vērā, ka esmu atlidojusi ar vienu mugursomu, man nav speciālie kalnos iešanas apavi, bet šis reljefs atļauj iet ar parastām botām. 

Man vispār ir sajūta, ka tajā brīdī, kad es uzņemu kursu, tas vilciens iet ar jaudu un to nevar apstādināt. Kā es to sapratu? Kad nokāpjot lejā, jutu, ka arī manas domas, mans gājiens, ātrums – viss, apstājas un ir tāda izpūsta balona sajūta. Bet, kamēr tas tiek pūst pilns, tad vispār neko apkārt neredzi, tikai kāp augšā. Maksimāli iet uz priekšu, konkrētā mērķa virzienā. 

Nav svarīgi, vai tas ir kāpiens tajā dienā kalnā, vai tas ir kāpiens lejā, vai tas ir gājiens pēc piena uz veikalu. Mērķis un nodoms ir tas, kas mani ved. Pusceļā es nevaru apstāties. Ja arī apstājos, tad tikai, lai ievilktu elpu un turpinātu iesākto.  To es tikai šodien sapratu, ka es daru tā visu laiku. Ja izdomāju kaut ko un tas saskan ar manu iekšējo pasauli, tad viss, es uz to eju.  Kā es tur nokļūšu, kā es tur uzkāpšu, tas jau ir tikai tehniskas dabas jautājums. Ir mērķis un aiziet!

Šodien es beidzot eju uz to Elles taku - Barranco del Infiern.  Šo maršrutu man ieteica Jūlija, kuru satiku tajā dienā, kad izkāpu ārā nepareizajā pieturā. Nu, skatīsim, kas tad te par puzli veidosies.

Lai skaista un super iedvesmojoša jums šī diena!

Pieturas un pagriezieni. Autobusu diena.

Rīts man sākās ar to, ka ejot ārā, kāds kaķis pie durvīm bija normāli nokārtojies. Es to uztveru, ka tas ir pozitīvs sveiciens ciemiņiem Tenerifē. Mazums, viņi te tā dara! Kaut kas jau šodien jāpadara ir. 

Es sev izrādās esmu baigi labs ceļojuma kompanjons - nav jāstrīdas, diezgan precīzi izpildu sevis uzliktos uzdevumus, kāpju pareizās pieturās iekšā, bet ārā izkāpt tā īsti ne visai sanāk. Garlaicīgi man nav. Diena sākās ar to, ka es gribēju iet tepat lejā pie okeāna, bet pa ceļam ir autobusa pietura, un te svētdienas rītā ir vienīgā vieta, kur pulcējusies tauta. Nu, lai iet, es arī kaut kur aizbraukšu.

Es no tā autobusa jau no rīta izkāpu ātrāk kā vajadzēja, jo tajā bija tik auksti, ka es labāk eju gabalu tālāk. Ejot garām ekskursiju pārdevējiem saņēmu piedāvājumu doties kādā ekskursijā. Tā vispār man būs bez maksas. Prasu, kāpēc? Nu tāpēc, ka smuka. Nezinu, kādā ekskursijas kategorijā ietilpst mans skaistums, bet es atteicos.

Pludmalē kā jau pludmalē visu ko var redzēt. Es izvēlējos sauļošanās krēslu vietu, kur skaidri gaiši rakstīts, ka masāžas veikt nedrīkst, ka augļus un bulciņas, kas nav pirkti kafejnīcā, tirgot un pirkt nedrīkst. Te tas nestrādā. Visi dara visu.

Šis kolorītais cilvēks parunājās ar mani ne jau, lai tirgotu brilles. Prasa, ko es guļot viena pati. Single taču esot? Protams, ka ne single. "Nemelo, Lady Gaga, tu izskaties 100% single." Manis pieminētie mani 3 bērni arī viņam likās tīrākie lady gagas meli. Un vispār, vai tad es negribot satikties ar viņu, viņš plkst. 22 būšot atpakaļ! Es tā sāku smieties, ka viņš pats apjuka un devās tālāk medīt citus lomus.

Bizīšu pinējas visu laiku meklē sev klientus. Viņa pienāk pie blakus esošā vīrieša un saka - es tev uzpīšu, kādas gribi? Viņš iebaksta ar pirkstu reklāmas lapā - gribot tādas. Nekādu problēmu. Puisis noņem cepuri, bet matu tak viņam nav. Ilgi viņa nedomāja, apsēja savu dziju viņam ap galvu un uzpina vienu bizi. Visiem bija jautri!

Braucu mājās. Autobuss iet pa malu tālajā braucienā gar manu ciematiņu. Jādomā, kur kāpt ārā. Atkal ir ļoti auksts, ka apsedzos ar dvieli. Kamēr es ņemos ar to dvieli un pieturām, iekšēji Jūtu, ka briest kāds asāks pagrieziens. Protams, secinu, ka nu baigi ātri tas autobuss nesās kalnā augšā un līdz manam ciematam tādus ātrumus varētu sasniegt tikai kāds no policijas mūkošais. Google maps skaidri rāda, ka atā mājas. Esmu palaidusi garām vajadzīgo pieturu.  

Tā sākās mans monologs. Tur es sapratu, ka tomēr tas ceļojuma kompanjons arī kļūdās. Mazliet jau paspēju pārmest sev to un šito, bet tad es atcerējos vienu labu lietu, ko es daru šādos brīžos:

1. Nomierinos un esmu šeit un tagad mirklī.
   
2. Atceros, ka NEKAS un vēlreiz NEKAS nenotiek tāpat vien. Arī tas, ka kaut kāds feilers notiek.
3. Paļaujos uz iekšējo sajūtu un iekšējā sajūta saka, ej līdz nākamajai pieturai, tālāk ne.

Stāvu nekurienē pieturā, nebrauc īsti ne mašīnas, ne staigā cilvēki. Domāju, varbūt kādu auto apstādināt? Nu, nē. Tik traki arī vēl nav - saule vēl augstu. Taksi? Nē, būs dārgi. Kājām iet? Jēzenēs  - nē. Dīvaini, bet es gaidu, kas notiks. Kaut kam taču ir jānotiek.

Un tur viņa nāk. Kā filmās! No nekurienes izlien Jūlija, kas taisnā gājienā nāk pie manis un saka Hola. Esperando el autobús? (Sveika, vai autobusu gaidi? ) Jēziņ, spāniski es nevarēšu baigi parunāt. Runāsim angliski. Pēc akcenta jūtu, ka mūsu gals. Izrādās no Ukrainas. Atbrauca uz Tenerifi pirms pusotra gada. Protams, man ieslēdzās žurnālista gars un nu iet jautājumi vaļā, ka pat aizmirstu, ka autobusu gaidu.

Viņa atbrauca bez jebkādām spāņu valodas zināšanām, mācījās valsts valodu kursos, apmeklēja privātās mācības, strādāja par masieri un manikīri, nopelnīt varot maksimāli 1200-1500 eur. Vairs nevarot vairāk. Tā kā viņa dzimusi un augusi Baltkrievijā, viņas esošie izglītības diplomi, autovadītāja apliecība un jebkas, kas apliecina viņas profesionalitāti, te nevienam neinteresē. Visu prasa vietējā valodā un mācies no jauna. Kā sacīt jāsaka Manjana. 

Viņa man pastāsta daudz par vietām, ko es varu apskatīt, apmaināmies kontaktiem un es atkal lecu ārā no autobusa, jo paldies Dievam, Jūlija pamanīja, ka es netaisos atkal kāpt ārā. Šis jau patiešām būtu nereāls gājiens. Trīs lietas labas lietas šoreiz ar autobusiem izpalika. Telefonā batereja 3%.

Pie mājas vārtiņiem jutos kā varone. Pat paspēju nopeldēties! 

Jūsu karuselis ir out of order!

Šis brauciens ir par mani. Tikai un vienīgi. Vismaz es tā domāju. Labi, varbūt arī par kādu, kurš palika mājās.  Tas, kā es nolēmu doties vienā virzienā uz Tenerifi, turklāt viena, bija gan sakritību, gan, manuprāt, skaidrs Visuma virzības punkts. 

Lidot uz šejieni vienai. Es nekad un nekur neesmu ceļojusi viena, kur mani otrā galā neviens negaida un ka ceļojumā nav paredzēts kāds sabiedrotais. Iepriekš esmu viena pievienojusies kādai ceļotāju grupai, retrītiem, sporta nometnēm, bet tā, ka ceļot viena pati – tā nekad. Man bija bail. Man likās, ko viens var iesākt svešā zemē. Garlaicīgi taču un tā tālāk un joprojām. Mana tenisa draudzene Zane regulāri ceļo viena ar mugursomu un es vienmēr viņu apbrīnoju. Es par to arī sapņoju jau sen, bet nedz apstākļi sakrita, nedz drosmes pietika. Spānija ir viena no manām mīļākajām vietām, kur būt. Tenerifes klimats un pilnīgas brīvības sajūtas faktors ir viens no noteicošajiem iemesliem, kāpēc nolēmu doties tieši uz šejieni.

Dzīvē pienāk kaut kādi momenti, kad saproti, ka tagad vai tagad. Tā, ka paļauties uz saviem lēmumiem, savām izvēlēm, savu drosmi, spējām, visu iespējamo.

Pirms es nolēmu doties viena šajā virzienā, es biju pieteikusies braucienam uz Toskānu, lai 7 dienas ietu pārgājienā ar mugursomu. Es domāju, ka šis noteikti varētu būt mans gājiens pie sevis – caur grūtībām. Kad pavasarī pieņēmu lēmumu turp doties,  man likās, ka tas brauciena formāts būs tieši kā man domāts – jo būs ar somu plecos jācīna savs ceļš. Nu, negribu es sevi vairs apzināti mocīt un apzināti spēt sevi kaut kur pārvarēt nedz garīgi, nedz fiziski. Gana daudz es pēdējos divos gados to ceļu esmu gājusi. Ir jābūt un ir vajadzīgs vieglāks, patīkamāks, mierpilnāks ceļš, pa kuru iet un kurš šodien pie manis atnāk šādā formātā. 

Lēmumu es pieņēmu divās dienās. No vienas lidmašīnas izkāpt, un iet pavisam citā virzienā. Mana iekšējā balss ļoti skaļi norunāja savu runājamo, jo bija viens vienīgs brīdis, kuru es kā skaļu signālu nolasīju, ka ir jāmaina virziens. Es viņu klausīju. Tādi ašie žonglieru gājieni pat man nav bijuši raksturīgi. Acīmredzot, es kaut kādas zīmes biju palaidusi garām pirms tam, ja reiz pēdējā brīdī nācās iegriezt normālu karuseli. Mana mazā Elizabete man teica: “Tu tikai pamēģini aizbraukt uz Spāniju, es tevi nožmiegšu!” Itālija esot viņai pilnīgi vienaldzīga, bet Tenerifē, lai es pat nerādos!!” Zinu, ka dabūšu no viņas iekšās. Bet es te neko citādāk nevarēju darīt…

Karuselis, kurš pirms brauciena grieza mani tā, ka gandrīz no tā vairākkārtīgi izvēlos, likās, labi, labi, turos vēl ar pēdējiem pirkstiem. Kad jau laidu lēnām to rokturi vaļā, tas pēkšņi apstājas un tāda bezkaislīga balss man saka, ka es varot droši kāpt ārā. Tālāk vairs nevizinām. O, skaisti! Paldies!

Tātad, vajag atpūsties. Un kaut ko uzrakstīt. Man ir daudz rakstāmā, tikai viss salikts, samests pa lapiņām, kladēm, pierakstiem, word dokumentiem, teikšu tā - lielā haosā. Sapnis par to, ka es to stāstu “bardaku” beidzot varētu salikt vienā skaistā stāstā, ir tas, ko es gribēju darīt jau sen un kaut kur dienvidos - siltumā, pie okeāna vai jūras, prom no ierastās vides un ikdienas. Paskatīsimies, kā man tas izdosies:D

Otra lieta – pastaigas un sports. Agrie rīti ir manējie. Tos es vēlos te izbaudīt katru dienu. Vasara ir laiks, kad es ļoti agri mostos un ļoti agri eju dienas gaitās. Vai nu izskriet īso krosiņu vai iziet pastaigā. Šī ir vieta, kur šie rīti ir īpaši maģiski. Vel viens mērķis šajā laikā, ko te plānoju būt, ir - uzturā maksimāli lietot svaigo pārtiku. Ja ir retrīts, tad ir :D Sangrija un Aprol Spriz nebūs. Nekas no tās sadaļas.

Mantas, kas  man ir līdzi mugursomā:

•  skriešanas botas,
  
• 2 čības,
  
• 3 sporta šorti un krekliņi,
  
• 2 kleitas,
  
• 1 pludmales tamborēta sietiņkleita,
  
• 2 šorti,
  
• 3 peldkostīmi,
  
• dators,
  
• pierakstu klade,
  
• Kindle grāmatu lasītājs, austiņas,
  
• dekatelona mazā plecu un jostas somiņa pārgājienam,
  
• saules brilles,
  
• kaut kas no sejas kopšanas līdzekļiem,
  
• acu tuša, lūpu balzams,
  
• veļa un ķemme -  apmēram tas arī viss.
  

Redzēs, ko es te ar to spēšu:)  Instagramā tērpu parāde nebūs. Bet, kas to zina, varbūt būs... Citai Zanei ir stabili zināmas kleitu pirkšanas vietas un ļoti lielas vajadzības gadījumā var iedarbināt arī šo sadaļu! Neko nevar zināt!

Lidojums

8:00 no Rīga – Oslo, 10:20 Oslo - Tenerife. Ar vienu pārsēšanos pagaidām šis ir viens no labākajiem reisiem, ar kuriem esmu lidojusi uz Tenerifi.

Īsumā tas šodien viss. Sveicieni visiem un, lai skaista jums šī diena!

Gšmučī vai tomēr kaut kas vairāk

Turcija – ļoti labs variants latviešu cilvēkam uzbaudīt silto klimatu un viesmīlību turku gaumē. Ir ļoti daudz stereotipu par šo zemi, kura asociējas ar lēto pakaļdarinājumu tirgu, kaulēšanos un nekā nedarīšanu pie baseina. Paši ilgi "lauzāmies" tur braukt, bet, kad sākām, teikšu tā - es labprāt tur brauktu kaut vai katru gadu. 

Pirmo reizi aizbraucām uz Turciju 2015. gadā, pašās augusta beigās. Augusta beigās ietrāpīt Turcijā tiešām ir liels izaicinājums, jo karstums tad ir pamatīgs - dienas laikā temperatūras stabiņš var uzkāpt līdz pat 48C. Naktī nenokritas zem 32C. Pa dienu izturēt ārā diezgan nereāli, vismaz 3 stundas vajag atpūsties viesnīcas numuriņā.

Interesantas bija sajūtas un novērojumi, kā ir dzīvot viesnīcā, kur viss iekļauts, jo Turcija ir ļoti populāra tieši ar “viss iekļauts” piedāvājumu. Pagriezies, kur gribi, visi dzērieni, ēdieni pieejami uz katra viesnīcas stūra. Ir bauda tā padzīvot nedēļu, tomēr pēc tam mājās ir lielas problēmas ar lieko svaru, jo no šādām viesnīcām vienmēr atgriežamies ar vismaz +2-3kg. 

Ir liela, jo liela māksla baudīt to, ko tev dod un mācēt neņemt par daudz. Tāda ir cilvēka psiholoģija, ja reiz tev viss ir pieejams, negausībā var iedzīvoties ļoti ātri.

Ja pirmo reizi uz šādu viesnīcu aizbrauc, noteikti nekas nesanāk no pieticības mācībstundas, ir ļoti jāmāk sevi kontrolēt vai aizstāt ēšanas un dzeršanas lietas ar citām aktivitātēm. To mēs mācāmies gadiem. Ja reiz dodies uz “viss iekļauts” viesnīcu, apzinies, ka būs ļoti jādomā, kā pavadīsi katru dienu. Ja esi ar mieru pēc tam staigāt ar uzaugušu vēdera riepu, ok, no problem, bet man personīgi tas ļoti apgrūtina.

Otra lieta – alkohols. Nu, arī tas ir liels kārdinājums pat īstam nedzērājam, ja viesnīcā ir pieejami tonnām visādi garšīgi kokteiļi. Turcijas viesnīcās cilvēki reāli daudz lieto alkoholu, no rīta līdz vakaram, jo arī tas ir pieejams pilnīgi neierobežoti. Ziniet, kas, manuprāt, ir mega liela cilvēka garīgā izaugsme – kad esot tādā viesnīcā, tu apēd tik, cik tev patiešām vajag un māki atteikties no visa tā, kas tev nav vajadzīgs. Tas nāk ar gadiem, ar apziņu, ka ķermenis ir ļoti saistīts ar cilvēka garīgo pašsajūtu. Katra pārēšanās vai piedzeršanās ļoti ietekmē cilvēka dzīves ikdienu un ilgtermiņā “nokauj” organismu. Es gadiem ejot, izjūtu katru šādu pārēšanos kā īstas fiziskas un garīgas mocības.

(Pie baseina vari dabūt kaut vai pašu nelabo dzērienu:)

Esam daudz staigājuši arī pa mazajām bodītēm, tirgojoties par kaulējoties par preces cenām, kas no sākotnējās cenas līdz reālam pirkumam var atšķirties pat desmit reizes. Jo turki Eiropas cilvēkus redz kā naudas maisus un, ja vēl runā krieviski, tad preci par normālu cenu tev neredzēt kā savas ausis. Un paši turki to saprot, ka vai nu spēlējam šo spēli vai arī saknē neturpinām. 

Pašā pārdošanas procesā ir ļoti interesanti vērot, kā viņi mēģina tūristu apvārdot, kā dara visu, lai Tu nedomātu par savu naudu, bet gan par preci, ko vari iegūt savā īpašumā. Noticēt, ka tas, ko pērc, ir zelta vērtē. Pacienās gan ar tēju, gan turku saldumiem un vēl dabūsi 100% lielu preces atlaidi. Daudziem šis process nepatīk, jo, lai nopirktu vienkāršu T kreklu, ko lielveikalā vari dabūt bez piepūles, šeit tas prasa lielu enerģiju. Labi, bez “Gšmučī” vai kāda tur cita pakaļdarinājuma birkas pa lētu naudu, bet šā kā tā, enerģiju paņem.

Lai vai kā, Turcija ir ļoti viesmīlīga valsts, mums tur dzīvo draugi, kas mūs vienmēr ļoti laipni sagaida, ļoti rūpējas par to, lai mums būtu viss labākais. Turki grib, lai mēs iepazīstam viņu kultūru ne no tūrisma puses, kur tiek cilvēki autobusiem vesti uz sāls ezeriem, bagiju ekskursijām un pa dārgu naudu vizināti ar ūdens močiem, bet gan sajustu viņu ikdienu tādās vietās, kur ikdienas tūrists savu mūžu kāju nav spēris. Tādas vietas ir un noteikti prasa uzdrīkstēšanos izkāpt ārpus tūroperatora piedāvātajām ekskursijām. Tas ir tāpat kā pašam beidzot nopirkt aviobiļeti un pašam plānot savu ceļojuma maršrutu, paļauties uz savu izvēli, savu ceļošanas māku, nevis aizbraukt jau uz visu gatavu. 

Turpinājums kādā citā iedvesmas brīdī:)

Ieskrienam Maljorkā

Šoreiz ceļojums par labu “krita” Maljorkai, kur esmu kopumā ceturto reizi. Šī ir pirmā reize, kad izvēlējāmies neņemt līdzi riteņus, jo tā vietā gribam pamēģināt pastaigas pa kalnu takām. Iepriekš uz šo salu braucām trenēties ar velo, gatavojāmies sacensību sezonai. Šī ir sala, kur ļoti respektē riteņbraucējus, jo pavasarī to te ir tūkstošiem. Tā kā es jau labu laiku nebraucu ar riteni, tad bija jāpārdomā aktivitāšu saraksts. Šajā reizē plānojam uzspēlēt tenisu, pastaigāt pa kalnu takām un vienkārši paceļot pa salu. 

( Valdemossa pilsētiņa, kāds 2017.gads)

Reizēm no malas šķiet, ko var cilvēks braukt uz vienu un to pašu vietu, ir taču tik daudz skaistu vietu pasaulē, ko apskatīt. Tomēr gribu teikt, ka Maljorka ir viena no salām, kur es atgriežos ar lielu prieku, jo šeit ir ļoti daudz ko darīt, klimats brīnišķīgs, skaista daba un nesteidzīgā spāņu “manjana” vienmēr nomierina. Esot šeit jau kuro reizi, secināju, ka vislabāk šeit atrasties sākot ar pašām maija beigām, kad saule jau ir gana silta un jūrā arī var peldēties. Divas reizes bijām aprīļa beigās un jāsaka, ka bija pavēss. Uztrāpīt šajā laikā uz ļoti karstu laiku ir retums, jo mūsu klimata cilvēks ceļojot, pārsvarā tomēr grib jau sajust tādu īstu vasaras siltumu, nevis meklētu siltāku jaku veikalu.

Maljorkā esam sapratuši, ka mums patīk dzīvot pie jūras, bet ne pašā galvaspilsētā Palmā, jo tur ir ļoti daudz tūristu, mašīnu, pārāk liela kustība – vienvārdsakot, pārāk liela “jezga”. Tāpēc esam izvēlējušies tādu Illetas reģionu, kas ir apmēram 20 km no Palmas pašā jūras krastā. Tajā reģionā ir arī viss kalnainais apvidus, kur vairāk ir sporta, pastaigu taku maršruti, skaisti piekrastes skati utt.

Šogad tūristu patiešām ir ļoti daudz, pēc visas pandēmijas epopejas, secināju, ka, nu jau patiešām viss atgriezies ierastajās sliedēs, jo pat pagājušo vasaru, kad viss it kā bija vaļā, cilvēki ceļoja ļoti maz. Ir ļoti laba sajūta atkal sajust to, ka pasaule “kustās” un nav vairs tāda apokalipses sajūta, kad lidostā esi bezmaz vai vienīgais apmeklētājs. Tā sajūta ir ļoti riebīga.

(Rīta krosiņš Illetas ciematā - Palma de Maljorca) 

Šodien izskrienot rīta krosiņu, kārtējo reizi secināju, cik skaista ir dzīve, kad paši ne tikai to šad tad ieraugām, bet reāli paši to ik mirkli arī veidojam. Ir jāsaskata tas, kā vari pats iegriezt dienu pareizajā virzienā, jo pat arī ceļojumā esot, dienu var padarīt vai nu par garlaicīgu eksistences nogriezni laikā vai arī izdarīt pašam tā, ka tas, ko dari, rada superīgas emocijas. Tā ir apzināta dzīvošana ar apzinātu virzienu. 

Pagaidām viss, iešu "vākt" materiālu nākamajam ierakstam:) 

Dzīves Ceļojumos

Es patiesi ilgi turējos nerakstīt ceļojuma aprakstus, jo nekad tos pati nelasu. Nezinu, kāpēc, bet parasti man šķiet, ka ceļojums ir tāda ļoti individuāla un privāta padarīšana, kur katrs piedzīvo savu emociju gammu. Divu vienādu ceļojumu nav un nebūs nekad, jo mainās gan cilvēks, gan vieta, gan notikumi, gan apstākļi. Tāpēc cerēt, ka dabūsi to pašu, ko iepriekšējais ceļotājs, ir tāpat kā cerēt uz vēl vienu laimīgo miljona loterijas biļeti tieši tajā pašā dienā un tajā pašā laikā.

(Brīva Dzīve Tenerifē 2021. gada nogalē, kad Latvijā bija lockdown)

Vienīgais, ko es varu ieteikt, ir iedvesmot - “nopārdot” ideju konkrētai vietai, kur piedzīvot foršas dzīves emocijas. Katram ir sava versija par to, kur un kā viņš vēlās dzīvot, kur un kā ēst, gulēt un pastaigāties. Vienam patīk pilsēta, citam jūras krasts. Kur viens grib gulēt visu dienu pie baseina un sūkt aprolus, tur cits visu dienu aktīvi sportot. Nav pareizo vai nepareizo versiju, ir tikai tas, ko vēlies piedzīvot konkrētā vietā un laikā. Arī mums ir bijuši baseina ceļojumi, bijuši arī pilnīgs kosmoss, kad izdzen sevi sportā, ka kājas knapi velc uz lidmašīnu, lai nokļūtu atpakaļ mājās. Ir bijuši ceļojumi, kur bizness apvienots ar izklaidi un otrādi. Esam gulējuši gan teltīs, gan 5* viesnīcās. Ir bijuši tādi gadījumi, kad ierodies un Tev nav nemaz paredzēta viesnīca un izrādās, ka Tev vispār nav bijis jābūt konkrētā pilsētā.

Man ļoti patīk plānot ceļojumus, meklēt viesnīcas, lasīt atsauksmes, pētīt maršrutus, pa kuriem uz vietas pārvietoties. Parasti, braucot uz kādu valsti, pirmās reizes gadās “iegrābties”, jo nezini, kādu dzīves līmeni saņemsi par konkrēto naudas summu, pat tad, ja esi rūpīgi visu pirms tam izpētījis. Tāpēc es vienmēr saku, ka ceļojums tā reizēm ir liela loterija, kurā ir jāmāk paņemt labākais, ko tā brīža iespējas tev sniedz. Braukt bez lielām ekspektācijām – tā ir laba ceļojuma atslēga. Esmu gan pati “iekritusi” reizēm uz to, ka sagaidu kaut ko ļoti daudz un beigās dzīve noliek tā kā esi pelnījis. Galvenais, ir pieņemt ceļojumu tāds, kāds tas ir un izbaudīt labāko, ko vari.

(Vakara saulriets kādā no Spānijas viesnīcām, kurā skatoties, reāli bira Laimes asaras)

Šajā blogā es negribu ieslīgt ceļojuma maršrutu detaļās, bet gan dalīties ar to, kas man tajā brīdī šķiet interesants un iedvesmojošs. Ja tas var kādā veidā paplašināt par kādu zemi manu un kāda cita redzesloku, tas ir patiesi brīnišķīgi. Kā jau teicu, tas ir veids, kā es piepildu dzīvi ar emocijām un pieredzi. Ceļot ir superīgi, reizēm pietiek uz divām dienām izbraukt no mājas pie vecākiem, lai tas arī skaitītos ceļojums. Nākamajos ierakstos pamēģināšu kaut ko izrakstīt par tiem ceļojumiem, kuros ir bijis vairāk sporta kā vīna, lai vismaz ir kāda vēlme saņemties un iegūt iedvesmu aktīvākai ikdienai!

Baudam dzīvi:)!