Nedot sev atlaides.

Kādu laiku atpakaļ man bija blogs, kurā rakstīju tikai par sportu, veselīgu ēšanu un motivāciju. Šobrīd par to mazāk rakstu, tomēr ikdienas dzīvē šī tēma man joprojām ir aktuāla.

Man nesen kāds no šīs vides uzdeva jautājumu – “Dace, ko Tev deva riteņbraukšana?” Es varu atbildēt, ka riteņbraukšana man deva ārkārtīgi daudz it visā – gan pozitīvas emocijas, gan pieredzi, gan spēju izdzīvot ekstremālos apstākļos, gan tikt galā ar savu motivāciju, mērķu uzstādīšanu, gan disciplīnu, gan spēju noticēt sev un nepadoties, kā arī darīt vairāk nekā pašai šķiet varu.

Karjera riteņbraukšanā man iemācīja celties, kad man bija slinkums, nepadoties, kad visas cerības izskatījās zudušas vējā, rast sevī spēku, kad esi bezspēkā, par uzvaru priecāties tikai īsu mirkli un turpināt trenēties nākamajiem startiem. Tā iemācīja analizēt gan to, kas izdevās, gan to, kas neizdevās. Tā iemācīja man sev noticēt.

Te varētu sarakstīt lērumu ieguvumu, kas man deva daudzu gadu nodošanās hobijam, kas atnesa beigās man daudz uzvaras. Tas bija laiks, kad, protams, man interesēja būt pirmajai, jo es redzēju, ka es varu būt pirmā. Es arī daudz par to rakstīju savā blogā, ko nozīmē būt pirmajai sportā un kāpēc sportists uz to tiecas. Varu teikt, ka brīdī, kad savā mīļajā Siguldas trasē pirmo reizi vinnēju MTB distancē sieviešu konkurencē, tā bija vienīgā un visīstākā pārliecība, ka es to spēju, ka viss ir iespējams, ka tikai pats vari noteikt, izdarīt, sasniegt, lai uzkāptu uz augstākā pakāpiena. Protams, ļoti svarīga ir komanda, kura tev tajā brīdī ir apkārt, kas atbalsta un palīdz turp nokļūt, jo viens finālā tāpat neesi “racējs”. Tomēr, individuālajos sporta veidos viss lielais darbs tomēr ir jāizdara pašam. Kā saka, pedāļi jānomin vien pašam līdz finiša taisnei.

Sports ir virzība. Es ar tādu apziņu par sportu piedzimu.  Tā tas ir joprojām. Sports ir mana ikdiena, kur es sevi joprojām izaicinu, joprojām mēģinu kaut ko jaunu un joprojām sevi “izvelku” agrā rīta stundā no gultas skrējienam -8 grādos, kad vēl ļoti nāk miegs. Kustība ir veids, kā es risinu savus psihes jautājumus, sports ir veids, kā es sevi uzturu labā fiziskā formā, sports ir veids, kā es gūstu pozitīvas emocijas, prieku un laimes sajūtu. Es nezinu citu labāku veidu, kā sevi sakārtot emocionāli, kā vien kustībā esot.

Rīta rosme, kad lielākā Rīgas iedzīvotāju daļa vēl guļ, man palīdz sagatavoties dienai - tā palīdz man saslēgties ar sevi pirms darbs un apkārtējo jautājumu risināšana pārņem pasauli. Tā ir mana rīta meditācija, kurā es iekustinu savas smadzenes, savas locītavas, sirdsdarbību utt. Man reizēm ir nereāli grūti saņemties iziet ziemā tumsā un aukstumā kaut kur vēl skriet. Bet es zinu, ko man tas dod šai konkrētai dienai un ko tas man dos manas dzīves ilgtermiņā. Fiziskas aktivitātes ved uz izaugsmi. Ja nezini kā izkāpt no problēmas, tad sports iedod kaut kādu risinājumu. Nē, tas neatnāk un nepasaka, tagad tev nav vairs jāiet uz darbu, jo nauda pastkastītē tev būs katru dienu tāpat vien, jo esi sācis skriet. Bet tas palīdz ieraudzīt ceļu, lai darbs tev sagādā prieku, lai tas, ko dari, ir vienmēr ar mērķi un vērtību, virzību un izaugsmi.

Es nesaku, ka visiem ir jāskrien, bet es saku, ka visiem ir jākustas. Fiziskas aktivitātes treniņu formā, kur pulss paaugstinās, kur muskuļi tiek noslogoti, kur sevi ir jāpiespiež vairāk kaut ko paveikt. Izaugsme sākas tikai aiz tās robežas, kur šķiet pašam, ka ir viegli.

Mana baba (vecmamma) 40 gadus nosēdēja uz dīvāna, cik atceros no savas dzīves, varbūt 2-3 reizes viņa izgāja ārā pasēdēt uz soliņa. Pasēdēt, nevis kaut vai pastaigāties. Viņa nekur negāja, neko nedarīja. Tikai sēdēja un dzīvoja mājās. Labi, viņa nodzīvoja 93 gadus, bet neko neredzot, neko nepiedzīvojot. Es atceros viņu tikai ar to, ka viņa sēdēja uz dīvāna un stāstīja stāstus par savas dzīves jaunību. Jo, sanāk, ka tur bija ko atcerēties, jo tad bija reāla un fiziska dzīves kustība.

Dzīvot vajag katru dienu - kustēties, iet darīt, piedzīvot, jo dzīve nav statiska līnija, kurā sēdēt un gaidīt savu pēdējo stundiņu. Fiziskas aktivitātes ir viens stabils veids, kā piepildīt dzīvi ar notikumiem, īpaši, kad satiec citus cilvēkus, piedzīvo uzvaras, zaudējumus, priekus, vilšanos. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti un cilvēks, kurš nesportojot, ir iemācījies sportot, var noteikti apgalvot, ka viņa dzīve, veselība, gars un dvēsele, sāk piedzīvot daudz vairāk pozitīvu emociju.

Man ir bijuši brīži, kad arī sportojot, sāk kaut kas sāpēt tā, ka jāmeklē speciālistu palīdzība. Tad ilgāku laiku nevaru sportot tā, kā esmu radusi, jo ķermenis grib atpūtu vai kaut kādu citu faktoru ietekmē man pieteicis fiasko.  Finālā, izejot dažādas atjaunošanās cilpas,  tāpat sevi esmu no tā visa izvilkusi ar sportu, tikai mierīgāku un citādāku kā man ierasts.

Sevi nedrīkst visu laiku žēlot un dot atlaides. Jo atlaides “sabojā tirgu ilgtermiņā”. Tieši tāpat arī savā izaugsmē – atlaides sev dot var tikai reizi pa reizei, nevis otrādi. Jo tad, kad sāc dot sev atlaides, finālā arī pats būsi viena liela atlaide. Sports un kustības ir par to, lai iemācies pats sev būt vērtība visos līmeņos un sevi nepiečakarētu. Vīrs un vārds, kā tautā saka! Lai iemācies cienīt un novērtēt savu ķermeni un garu. Lai uzsvars ir uz sava ķermeņa un gara vērtēšanu, nevis citiem, ko apspriest. Tas ir kompleksi, bet ļoti vērtīgi pašam priekš sevis. Jo grozi kā gribi, neviens tavā vietā neko neizdarīs – nedz uzvaras sasniegs, nedz veselību iedos, nedz foršu dzīvi nodzīvos.

Esiet fiziski aktīvi, draugi, katru dienu!

Lai forša šī diena!

Pavārties, bet tad celies

Šajās brīvdienās mani lielie bērni piedalījās Baltijas kausa kalnu slēpošanas sacensībās Lietuvā. Parasti uztraukums ir liels visiem. Gan pašiem sportistiem, gan treneriem, gan vecākiem. Jo tās ir pirmās lielās sezonas sacensības. Kā katrs tiek savam uztraukumam pāri, tas ir redzams sacensību rezultātos.

Pirmajā dienā abiem bija ļoti neveiksmīgi starti, Rihards palaida garām pēdējo trases mietu, kas liedza viņam turpināt sacensības, savukārt, Kristiāna nokrita, sasitot visas iespējamās maliņas un nobrāžot pus seju pa cieto trases ledu. Es zinu, ka tas ir pirmssacensību stress, kurš vai nu tiek pārvarēts trasē vai vāļājoties pa trasi. Kad ar viņu sazinājos, sapratu, ka tikai viņa var pieņemt lēmumu nākamajā dienā startēt vai nestartēt. Sportā tā ir – sāp vai nesāp, bet turpini cīnīties. No rīta viņa man vēl uzrakstīja, ka domā tomēr neturpināt sacensības. Runājām, stāstīju savu pieredzi, kā esmu cēlusies un kritusi un atkal cēlusies, bet finālā ļāvu viņai pašai kopā ar treneriem pieņemt lēmumu par to, vai turpinās sacensības.

Es nezināju, vai viņa aizgāja uz startu, kamēr neieraudzīju rezultātos, ka pirmo braucienu nobraukusi kā otrā no visas grupas. Ziniet, tad es sajūsmā iesaucos, ka viņa ir tāds malacis, vislielākais malacis. Nevis tāpēc, ka labi nobraukusi, bet, ka aizgāja uz startu! Tā ir:

• Nepadošanās pirms laika.
  
• Tā ir spēja “savākties” un turpināt iesākto.
  
• Tā ir uzvara pār sevi.
  
• Tā ir nereāla disciplīna. Ne tikai sportā, bet dzīvē.
  
• Tā ir spēja noticēt, ka tomēr vari.
  
• Tā ir spēja nepalikt neveiksmē.
  
• Tā ir spēja celties pēc liela kritiena un “ielikt jaunu bildi iekšā”!
  

Tas ir sports, kas mums to visu māca. Lielais sports vai mazais, bet tas to māca, rūdījumu visai dzīvei no bērna kājas. Spējai pieņemt pareizus lēmumus pat tad, ja vārties pa zemi un nezini kā piecelties. 

Noslēdzošajā dienā bija paralēlais slaloms, kurā pati esmu piedalījusies. Tā ir ļoti stresaina, bet ļoti ar adrenalīnu piepildīta disciplīna, kurā uzvar tas, kurš iztur gan fizisko, gan mentālo slodzi. Kristiāna šoreiz izcīnīja zeltu, Rihards bronzu. Es nereāli lepojos ar viņiem! Ar visiem bērniem lepojos.  Nevis tikai tāpēc, ka tie ir mani bērni, bet tāpēc, ka tā ir mūsu nākotne - garā spēcīgi cilvēki! 

Kā teicis kāds gudrs vīrs: " Cilvēka iespējām nav robežu, izņemot tās, kuras viņš pats nosprauž savā prātā!"

Paldies virsotne.lv,  infoski.lv un Sandrai Melderei par vienmēr izcilajām bildēm, treneriem - Kristaps Zvejnieks, Žaklīna Frickausa, Jana Zvejniece, Betija Burkovska un citiem superīgajiem atbalstītājiem.

           

Braukšana ar Kundalini liftu

Vakar es piedalījos ļoti jaudīgā kundalini jogas pasākumā ar Olitu Supi, kur vismaz 3 h mēs vingrojām, elpojām, dziedājām mantras. Tas patiesi bija ļoti gaišs, viegls retrīts, kurā es izbaudīju katru minūti, kurā atrados. Līdz šim stāvoklim man bija jānonāk, jo es iepriekš  piedalījos diezgan aktīvos pasākumos, kuros nebiju vēl gatava atslēgt savu domājošo prātu. Jā, tieši prāts ir tas, kas pamatā traucē mums izbaudīt mirkli.

Pirms kādiem 5 gadiem es jogas pasākumā nokļuvu pirmo reizi, kad kāds ārzemju jogas skolotājs pasniedza jogas retrītu 10 nodarbību garumā. Man pie piektās dienas “ aizgāja ciet prātiņš”. Es reāli gribēju ātri piedzerties, lai noņemtu manī pamodināto pilnīgo ārprātu galvā. Prāts pie tā, kas notika ar mani, apgriezās kājām gaisā. To, maunuprāt, sauc par tranformāciju apziņā, ko ar prātu nevar saprast. Man šī tranformācija notika ļoti strauji un kā Olita mani pielaboja, saka, ka parasti šādi strauji transformācijas gadījumi ir reti.  Es kārtējo reizi pati no sevis nobijos. Tapēc ir ļoti svarīgi runāt ar pasniedzēju par to, kas ar Tevi notiek, kādi procesi var notikt ar cilvēku.

Nākamajā reizē es caur to pašu kanālu aizgāju pie citas skolotājas, kur nu jau gāju savā retrītā 30 dienas - katru rītu veicot kundalini jogu vismaz 3 h garumā. Kad tuvojās jau kāda 20tā diena, bija rīta meditācija, kur 1 stundu no vietas ir jādzied viena mantra. Manā galvā tas bija apvērsums – kā var cilvēks nosēžot jogas pozā dziedāt stundu no vietas vienu mantru? Tā mantra bija tieši tā, kas it kā aktivizē mentālos sievietes procesus. Un, neticēsiet, man reāli palika slikti - tik slikti, ka 3 dienas es gribēju izvemties, bet nevarēju. Tā bija man ļoti spēcīga zīme, ka kaut kas īsti nav, jo es caur ķermeni vienmēr ļoti jūtīgi saprotu to, kas notiek manā apziņā. Ja tas sāk streikot, es meklēju un roku atbildes uz to, kādas domas, kādi emocionālie stāvokļi līdz ķermeņa saslimšanai ir noveduši. Bet šoreiz tas bija tik straujš kāpiens, ka es nespēju izsekot līdzi nekam.

Es vēl tādā stāvoklī aizbraucu uz nometni, kurā bija gongu meditācijas, pēc kuras es teicu sev - viss, pagaidām pietiek sevī rakāties un tad notika tas, ka pa visiem galiem nāca viss ārā. Divas dienas mans ķermenis un prāts tīrījās ārā no visa liekā. Un tad iestājās miers gan galvā, gan ķermenī. Es pēc šī visa gadu jogai “nepieskāros”, tad pamazām atsāku iet sporta klubā uz klasisko vingrošanu, bez meditācijām, mantrām utt. Jo zinu, ka tas viss ļoti, ļoti maina ķermeni, garu un iekšējos stāvokļus. Es nebiju gatava atkal rakt. Ne vienmēr sevī ir jārok tik dziļi, tomēr es esmu īpašs gadījums sevis rakšanā jau no mazām bērnu dienām. 

(Olitas Supes jogas retrīts 2022)

Joga dziļākā izpratnē nav vienkārši mantru padziedāšana vai kopīga pameditēšana, tas ir ļoti dziļš savu negatīvo sīpola mizu tīrīšanas process, ko nevar apstādināt, ja esi kaut ko uzsācis. Ja esi sācis dziedāt mantras, elpot uguns elpas utt, tad zini, ka notiek neredzamais – mainās Tava apziņa un reizēm tas notiek tik strauji, ka ķermenis un gars tam nav gatavi. Ne vienmēr tas notiek kā manā gadījumā. Parasti tas ir retums. Jo es reizēm nemāku lēnām, man visu vajag ātri izdarīt, lai ir rezultāts. Bet tā dzīvē nenotiek, visam ir savs laiks un ātrums. Tāpēc jebko darot, vajag ar mieriņu, nesteigties sasniegt rezultātus ātri. Viss pats no sevis notiks - āgrāk vai vēlāk. Tas ir tāpat, kā strauji uzbraucot milzīgā ātrumā debesīs, aizkrīt ausis. Vai arī nirstot pārāk strauji, cilvēks var zaudēt apziņu. Ne visi tam ir gatavi.  Ar jogu ir tas pats. Nevajag sevis transformāciju  uzsākt strauji, nepārzonot to, kas var notikt tavā apziņā un ķermenī. Galvenais, manuprāt, ir notrāpīt uz gudra skolotāja, kas tev to visu var izskaidrot un palīdzēt pa solīšiem iet uz priekšu. Joga ir patiesi skaista un vēlreiz skaista.

Sat Nam, mīļie!

Standarti, kas iznīcina

Šodien vēlos padalīties ar savu pieredzi veselīga dzīvesveida jomā. Man tā ir bijusi vienmēr aktuālā tēma, kā savu ķermeni uzturēt veselu un stipru, lai justu, ka dzīves kvalitāte šajā jomā mani apmierinātu. Protams, ka ir augšā un lejā, ne vienmēr es jūtos tik labi, ka nav kur piesieties, bet tomēr jāsaka, ka stingrs sporta aktivitāšu režīms un, protams, arī apzināts uzturs, veido labas pašsajūtas kombināciju.

Reizēm es izkrītu no rāmjiem, piemēram, ēšanā, kad sāc emocionāli ēst kaut ko nesaderīgu vai arī vispār izlaid ēdienreizes. Tad, protams, ar uzviju apēd 2x vairāk kā paredzēts. Es ļoti daudz esmu pati mācījusies uzturu, bet tā emocionālā piesaiste ēšanai, īpaši, kad jūties slikti, ir katastrofa, kur visas zināšanas paput pa visām vīlēm ārā. Reizēm sporto kā tāds nokauts zirgs, bet ēšana joprojām ir totālā “bardakā”. Kopumā sakot, zinu, ka šis viss ir ļoti saistīts ar to, kam izgāju cauri savos 17 gados, kad biju reāli anoreksijas priekšā. Patiesībā, nevis priekšā, bet to piedzīvojot.

Šo man nav viegli rakstīt, jo tā ir smagā tēma ne tikai par ēšanas traucējumiem, bet pamatā psiholoģiska rakstura sekas. Viss sākās ar to, 2000jaos gados bija ļoti populāri “Mis un Misters” konkursi un nezinu, kas man ienāca prātā, mēs ar vienu no klases biedriem Jēkabpilī pieteicāmies uz šo avantūru. Tad tas bija ļoti populāri. Sākām vairāku mēnešu garumā trenēties – arī dejas, staigāšanu pa skatuvi, iznesību utt. Un, protams, svarīgi bija notievēt. Es neteikšu, ka es biju resna. Nē, es biju apmēram tāda kā tagad, bet konkursa standarti ir standarti.

Mūs iemācīja nomest ātri svaru, izdzerot pirms katras ēdienreizes ābolu etiķa ūdeni un tā mēs meitenes sākām to etiķūdeni “pļumpēt” litriem. Uzturs palika arvien bēdīgāks un bēdīgāks. Neviens nemācīja mums pareizi un veselīgi nomest svaru, ātrs rezultāts bija vairāk kā vajadzīgs. Mans svars kritās ik pa nedēļai un konkursa dienā es svēru 49-50 kg.  Visa konkursa galvenā jēga bija par to, kurš ir labākais, skaistākais un kurš galu galā uzvarēs. Tur bija svarīgs tieši ķermeņa skaistums un 17 gados tas pat ir ļoti svarīgi. Mēs ar Ingusu nevinnējām žūrijas vērtējumā, bet ieguvām zāles skatītāju simpātijas. Vismaz kaut kāds mērķis ar to visu bija sasniegts.

Bet kas tālāk? Tur man vienkārši pazuda ceļš – es nesapratu, ko ar to visu iesākt tālāk? Kā vārdā vairs neēst, kāpēc atsākt ēst, ja es tajā laikā dienā ēdu vienu ābolu un dzēru krūzēm melnu kafiju un tīri labi fiziski jutos. Man pazuda menstruācijas un tad, kad es aizgāju pie ārsta, viņš man skaidri pateica, ka man ir anoreksija. Es domāju, ka viņam nav visi mājās. Es jutos joprojām tā, ka man bija jātievē. Mana psihe bija totāli sagrauta, jo konkurss sen bija beidzies, bet manas ēšanas problēmas turpinājās.

Es turpināju skolā neēst pusdienas un dienā, kā vēl tagad atceros, atļāvos nopirkt vienu baltmaizes radziņu, kuru pa ceļam uz mājām, es vienkārši noriju. Tas arī bija mans uzturs vismaz turpmākos mēnešus. Es visu laiku biju nenormālā badā. Es sevi laikam sodīju par kaut ko un konkurss man to visu izvilka ārā. Es vēlāk sapratu, ka tas, viss, kas tur attīstījās, ir lauks, ar kuru ļoti stipri jāstrādā. Šodien ir ļoti daudz informācijas par šo tēmu, bet tad nebija. Neviens pat neiedomājās pamanīt, ka man ir reālas problēmas ēšanā un līdz ar to pašvērtējumā. Domāju, ka te arī aizsākās mans ceļš garīgajā izaugsmē, jo man negāja kopā tas, kā es izskatījos un kā es patiesībā jutos. 

Es zinu, ka tas viss ir atstājis sekas uz to, kā man reizēm iet ar ēšanu, bet, paldies, Dievam, es esmu sen tam tikusi pāri un man tikai ir jākontrolē tas, lai es būtu paēdusi, jo esot ilgstošā badā, man sākas panika. Un otra galējība - ja es pārēdos, es vēlāk sevi ļoti kritizēju un tas ir kā tāds apburtais loks, kur nevari apstāties.

Ēšana ir ļoti apzināts process, kas tiešā veidā saistīts ir ar psihi. Tie ir procesi, kuri skaidri mums parāda, ka kaut kas īsti nav, ja reiz mēs regulāri pārēdamies vai neēdam nemaz. Ja jūtamies slikti, bieži pārēdamies vai dzeram alkoholu, lai tikai tās iekšējās problēmas, kuras mūsos ir, netiktu analizētas, jo tas ir ļoti neērti un sarežģtīti. Šī ir ļoti plaša tēma, kur gandrīz katrs cilvēks maldās. Tāpēc arī bieži saka, ka laime iet caur vēderu un, jo nelaimīgāks cilvēks, jo trakāk viņam iet ar ēšanu un dzeršanu. Ne velti šodien ir tik daudz uztura piedāvājumu, jo, no vienas puses, it kā tev miljoniem iespēju ēst veselīgi un par sevi rūpēties, bet komerciālais piedāvājums ēst visādu viltus laimes imitācijas drazu ievilina savos slazdos. Un šis slazds ir cilvēka emocionālais stāvoklis. Tas ir galvenais, kurš ir jākontrolē. 

Es nesaku, ka man ir bijis viegli šajā jomā, nē, esmu izgājusi diezgan lielai ellei cauri un zinu, kā ar to tikt galā. Zinu, kā kontrolēt savu ēšanu, kā atteikties no tā, kas man nav vajadzīgs, bet, kas vilināt vilina sniegt iekšējo labsajūtu. Tā ir īsa, ļoti īsa bauda, jo justies labi visu laiku ir daudz lielāka balva, kā skaļas gaviles par kādu, no tevis izspiestu sasniegumu. Apzināta ēšana ir cieši saistīta ar manu emocionālo stāvokli. Un ja tas ir kaut kur sašūpojies, es ātri to savācu līdzsvarā.

Pamēģini šodien saskatīt, kuru emociju iespaidā, tu ķeries pie kaut kā “virtuāla”, kas sniedz īslaicīgu baudu, bet nedod stabilitāti ilgtermiņā. Viss, kas lēnu nāk, ir daudz stabilāks. Visās dzīves jomās.

Tāds tādu satiek

Šodien es uzrakstīšu par to, ko no malas novēroju skatoties Wimbledon 2022 tenisa turnīru starp tenisistiem grieķi Stefanos Tsitsipas un starp austrāli Nick Kyrgious.

Ja pats neesi spēlējis turnīros vai piedalījies kādās sacensībās, iespējams, tas, kas tur notika uz laukuma, izraisa citādākas emocijas, kā piedaloties pašam. Tomēr šoreiz šis ir stāsts ne tikai par pašu sportu, bet gan par jebkuru dzīves situāciju, kad sastopamies ar kādu, kas mūs mēģina izsist no līdzsvara. Šoreiz man nedeva mieru šādi jautājumi:

-       Kā cilvēks var nemitīgi ap sevi griezt destruktīvisma virpuli?

-       Kā saglabāt mentālo līdzsvaru, kad pretinieks dara visu, lai no tā izsistu?

-       Kā tie, kas ir mentāli stabili, nekad nepieļauj to, ka šādi cilvēki pazemina viņa enerģiju?

-       Kā vieniem gadās regulāri konflikti, bet cits ar tādiem saskarās ļoti reti?

Austrālijas spēlētājs nemitīgi konfliktēja ar tiesnesi, rādīja savu šovu skatītājiem, pretiniekam deva nesaprotamas starp kājām padotas serves tieši izšķirošajos punktos, runāja vienā laidā, konfliktēja pastarpināti ar savu pretinieku caur tiesnešiem. Grieķis šo mobingu mēģināja dzēst kā nu mācēja, tomēr pats kļuva agresīvs, raidot asi bumbiņu skatītājos, sitot pretiniekam bumbu tieši virsū utt. Es pilnīgi kā sajutu viņa dusmas, bezspēcību, pilnīgu izmisumu, kur nevari ārdīties, bet dusmas apturēt nav iespējams. Tas salikums ir emocionāli ļoti riebīgs.

Visu laiku laukumā jutās spriedze un nesaprotama enerģija. Es to šoreiz izlaidu caur savām emocijām, jo man šad tad ir kaut kas no šī visa gadījies. Tā ir ļoti liela spriedze, ar kuru nav viegli tikt galā, jo ir jākoncentrējas uz savu spēli. Lai ko nedarītu pretinieks, ir jāmāk sevi “savākt”. Tieši šis ir galvenais atslēgas moments jebkurā notikumā, jo tieši tas, cik būsi spējīgs centrēties sevī un nepakļauties provokācijai, parādīs gala rezultātu. Tas ir cilvēka emocionālās izaugsmes pakāpiens, kas noder ikdienas dzīvē.

Kā piemēru te ir jāpiemin mans tenisa favorīts Rafaels Nadals , kuru es patiešām neesmu redzējusi uz korta destruktīvi mobingojot pretinieku vai strīdoties ar galveno tiesnesi. Vai arī to, ka kāds viņu tā mobingotu. Jo pat tad, ja tas notiktu, esmu 100% pārliecināta, ka ar savu mieru un iekšējo gudrību, šāds konflikts ātri apdzistu. Jā, viņš cīnās par sevi, bet tik inteliģenti, ka jūti milzīgu cieņu ne tikai pret viņa spēli, bet visu viņa personību. Un zinu, ka tas ir milzīgs darbs ar sevi, kur cilvēks patiesi to mācās, jo katrā mums ir destruktīvās emocijas, kuras pie konkrētas dzīves situācijas iznāk gaismiņā.

Esmu piedalījusies tenisa turnīros, kur pašai nācies ne tikai savaldīties pretinieka izgājienu dēļ, bet arī savu dusmu dēļ. Jo ir momenti, kad dusmojies uz sevi, bet ir momenti, kur ārprātā esi nokaitināts no pretinieka negatīvās emocionālās taktikas metodēm. Sports sacensībās ir ļoti skaudra padarīšana. Atceros, ka jau skolas laikā spēlējot komandas sporta veidos, īpaši tas izteikti ir basketbolā, kas ir kontakta sporta veids, pretinieks ļoti rupji mēdza nospēlēt pat nesakot ne vārda. Tāda bija izteikti vienas pilsētas meiteņu komanda, kur katrā spēlē bija garantēts kāds kautiņš. Tagad to atceroties, skaidri redzu, ka tās bija konkrēti divas meitenes, kas šo destruktīvismu radīja. Ir tādi cilvēki, kas visu laiku ir kā petardes, kas visur, kur ierodās, šauj salūtu.

Kā iegūt šo emocionālo inteliģenci, kura mūs paglābj no šī izšautā salūta stresa? Parasti mums tādi “trigerīši” gadās tad, kad mums ir jāiemācās savaldīties, jo, ja esi pietiekami savaldīgs, neviens un nekad nevar tevi izsist no līdzsvara. Noteikti grieķim vakar bija arī kārtējā mācību stunda, ja jau viņa pretinieks bija tieši Kyrgious, kurš to tik vien darīja, kā “spaidīja” pretinieka mentālās podziņas. Tad esi tādā kā ķīlnieka situācijā, no laukuma aiziet nevari un jāturpina vien tajā “ellē” kulties cauri savām negatīvajām mācību stundām. Tomēr šī arī nebija grieķa pirmā spēle, kurā raisās konflikts, tādu ir bijuši gana daudz. Tas nozīmē, ka - tāds tādu satiek.

No malas skatoties var sašust, kā tā var, kas te notiek, bet, ja paskatās uz šo visu no lielāka rakursa, skaidrs, ka te vairāk mācībstunda bija tieši spēli zaudējušajam grieķim, kurā viņam bija jāmācās savaldīties, nomierināties, koncentrēties uz sevi, nepakļauties provokācijām, nekļūt agresīvam, nepāriet pretinieka taktikā utt. Jo visas situācijas vairāk vai mazāk ir par mums pašiem nevis to otru, jo tas otrs kā tāds skolotājs atnāk un skaidri parāda mūsu vājās vietas. Es tā pēc katra zaudējuma vai pēc negatīvas pieredzes, kad dusmas un otra vainošana noplok, sāku skatīties sevī – kur tad tieši ir tā mana izaugsme. Nav viegli, goda vārds nav viegli, jo ir ļoti sāpīgi atzīt sevī to, ka kaut kas vēl un atkal ir jāuzlabo vai jāmaina. Bet, manuprāt, nav cita ceļa. Es patiešām domāju, ka šie ir tie brīži, kad cilvēks aug garīgi. Jo iekšējā pasaule ir nestabilāka, jo pretim nāk destruktīvāks cilvēks, lai mums to skaidri parādītu.

Sašutums pāriet un tad jau skaidri redzi to, kas pašam ir jāiemācās.

Nebaidies no tiem, kas spiež pa tavām emocionālajām pogām, jo tieši šie taustiņu spaidītāji tev palīdz augt!

Sirsnībā, Dace.

Aklais punkts

Atgriežoties no ceļojuma, viena doma mani nepamet, ka ir jāuzraksta par to, kā ir cilvēkam iespējams sasniegt vairāk, darot kaut ko citādāk. Esmu cilvēks, kam vienmēr un visur ir svarīga izaugsme – visās jomās. Doma, ka kaut kas stāv uz vietas vai dzīvē notiek viens un tas pats gadiem, mani noteikti pilnībā iznīcinātu. Un ir bijuši momenti, kad pati stāvu uz vietas un netieku uz priekšu nedz fiziski, nedz garīgi. Tāds stāvoklis man ļoti nepatīk, jo tad iezogas bezcerība, ka esi iesprūdis kaut kādā krātiņā, bet pasaule taču ir pārpilna no attīstības un kustības.

Sports ir man vienmēr palīdzējis šajā jautājumā, jo tur es redzu kaut kādu enerģijas kustību, attīstību, lai ko nedarītu, tomēr un vēlreiz tomēr arī šeit ļoti var “iesēsties” vienā enerģijā. It kā dari, dari, skrien, bet rezultātu kā neredzi, tā neredzi. Jā, var skriet kā tādam vilciņam pa treniņiem, aktivitātēm, pulciņiem, bet īsti nekādu iekšējo un ārējo pārmaiņu neredzi.

Tad, kad braucu ar velo, bija viens brīdis, kad man ļoti viss saslēdzās un tas notika, kad es ieraudzīju sevī to, ka ir kaut kas radikāli jāmaina treniņos, kaut kas ir jāmaina ēšanā, kaut kas radikāli jāmaina treniņu teorijā, lai sasniegtu tos rezultātus, kurus es vēlos sasniegt. Jo vienkārša iešana uz mērķi bez plāna, bez resursiem, bez palīdzības un vēl reālas darbības ir kā iešana uz nekurieni pēc maizes padomju veikalā.

Lai kaut ko mainītu, es ķēros klāt Amazon, sūtīju dažādas treniņu grāmatas tieši riteņbraukšanā, kuras pēc tam pielietoju savos treniņos. Jā, tas ļoti daudz ko mainīja - es sāku trenēties gudri, nevis tikai daudz. Tas mainīja visu. Es ļoti sekoju tam, ko es ēdu, lai varētu izturēt sacensības, man bija skaidrs lielais plāns. Protams, tajā bija vis kaut kas pa vidu - slimošanas, bērnu slimošanas, traumas, laikapstākļi, pilnmēnes utt. Es neklausījos nevienu padomdevēju, kā tikai savu vīru, kurš mani toreiz uztrenēja par čempionu, jo tikai viņš mani pazina vislabāk, viņš zināja, ko man tieši vajag, ko nevajag, ko es varu un ko es nevaru.

( Šī ir mana vismīļākā bilde no riteņbraukšanas laikiem, jo tā bija pirmā mana SEB Maratona uzvara Siguldā)

Lai pie tā nonāktu, ļoti svarīgi pašam ieraudzīt, ka tas, kur esi vai tas, ko dari, nenes tev īsti to, ko vēlies un es ticu, ka katram mums ir kāda dzīves joma, kur šādi klumburējam. Bet lai kaut kas tur mainītos, ir patiesi jāsāk darīt kaut kas citādāk. Mans pēdējais pagrieziena punkts sportā bija ar Cross Fit, kas man iedeva citu virzienu sava gara un ķermeņa izaugsmē. Paldies Jolantai, ka uzaicināja mani tur piedalīties.  Es ilgi biju domājusi, ka man kaut kas ir jāmaina, jo spēlējot tenisu, man ļoti bieži sāpēja mugura. Visādas ķibeles tieši sacensībās vai pēc intensīviem treniņiem. It kā trenējies daudz, bet īsti neesi apmierināts ar to, kas ar tevi notiek. Šoreiz mani dzīve pati aizveda uz Cross Fit, jo es vairs nevarēju no sava skata punkta ieraudzīt to, kas man būtu jāpamaina treniņos.

(Pirmā uzvaras spēle B līgas tenisa amatieru līgā)

Ir jāmeklē cilvēki, vietas, informācija, kas mums var palīdzēt iziet no šiem stāvokļiem, kas mūs neved uz priekšu. Es meklēju tos regulāri gan fiziskajā, gan mentālajā laukā. Manuprāt, dzīve ir dota, lai mēs augtu visās jomās, attīstītu sevi, savas prasmes - savu nevarēšanu pārvērstu par savu varēšanu. Tas nav tikai sportā, bet visur. Sports ir viens no tiem, kur izaugsmi var skaidri redzēt, vai vari pietupties šoreiz 10 reizes vai noskriet 100m ātrāk kā vakar. Tāpat izaugsmi var redzēt biznesā, kur naudas apjoms skaidri parāda, kur tad tas šobrīd atrodas – vai esi parādos līdz ausīm, vai knapi velc galus, vai arī tev ir līdzekļi, ko regulāri ieguldīt attīstībā un tā tālāk un joprojām. Ieraudzīt savus “aklos” punktus, kuriem netiec pāri – tas ir sākums izaugsmei.

                             ( Cross Fit nometne Kiprā - Ievas fotografētā bilde:)

Es aicinu šodien katram sevī paskatīties, kur esi iesprūdis – kur darbi gaida, ko atliec gadiem, kur attiecības ar citiem jāsakārto, kur jāpaskatās savā makā, kur jāuzkāpj uz svariem, kur jāizlasa kāda grāmata, kur jāiedod sev vienkārši objektīvs pašvērtējums - kur es esmu iestidzis un kur man jāpieliek vairāk pūles, lai es augtu. Augsim mēs, augs pasaule.

Lai skaista un veiksmīga Tev šī diena!

Vajag darīt

“Kur tiešām darbu dara, tur visa kā pietiek, bet kur rīkojas tikai ar vārdiem, tur valda trūkums.”  - Zālamana pamācības

Lasīt tālāk »

Apņemšanās – ceļa sākums.

~Apņemšanās jau vien ir apsveicama, jo tas nozīmē, ka esat apzinājis kaut ko tādu, kas jūsu dzīvē ir jāmaina.~

Lasīt tālāk »