Ko solīju jaunajam gadam

Gada noskaņā katram savs atskaites punkts par to, kas ir šajā gadā piedzīvots, nepiedzīvots, pieredzēts, apskatīts un izjusts. Aizdomājos, vai šie kopsavilkumi jāveic tikai 31.decembrī vai tomēr ir vērts tos vilkt katru dienu, nedēļu, mēnesi?

Man nav, ko rakstīt šodien par nākamo gadu, jo es gadu rakstu katru dienu. Es katru dienu pārcilāju to, kas piedzīvots konkrētajā dienā, savelku nedēļu vienā skaistā sarakstā, atskatos mēnesi atpakaļ un ceturksni. Kaut ko es noteikti arī palaižu garām, bet manī neiestājas jaunā gada apņemšanās, jo tās es cenšos sevī turēt katru dienu. Ne vienmēr man iet gludi, tomēr esmu sapratusi, ka lielie solījumi kaut ko paveikt, nedrīkst būt manā ikdienā. Labāk ir vienkārši darīt.

Es rakstu sev katru dienu – mērķus, sapņus, emocijas, notikušo, izdarīto, neizdarīto, pateikto un nepateikto, pateicības un nepateicības. Tas tur mani uz savas dzīves takas, kur mainās tikai dekorācijas, mainās manas sajūtas, bet ceļš paliek mans ceļš.

Es esmu tikai tas, kas iet savu ceļu, aiz muguras paliek tie, kam jāpaliek – cilvēkiem, notikumiem, sajūtām. Ir tikai es un mans ceļš tagad, jo arī tas, kas vēl tikai nāks, arī reiz būs tas, kas paliks aiz muguras. Nozīme ir tikai tam, kas šodien Tev iet blakus, kas šodien notiek, kas šodien mani piepilda vai iztukšo. Pagātnē nevar dzīvot un nākotnē arī. Mans dēls Rihards vienu dienu saka “Mamu, nedomā tik daudz uz priekšu un nedomā par to, kas bijis!” Viņam ir taisnība, es reizēm par daudz domāju uz priekšu un par daudz uz atpakaļu.  Kurš pie velna var zināt, kas būs un kur pie velna ir jēga rakāties tajā, kas bijis? Jaunais gads un mūsu jaungada apņemšanās ir par to, kas būs. Es to negribu.

Kad es sev kaut ko ļoti sasolu, tad no tā sasolītā maz sanāk realizēt, jo tas kaut kā sasaucas tomēr ar vecajiem labajiem teicieniem:

• Solīts makā nekrīt.
  
• Solīt sola, bet nedeva.
  
• Ar labiem solījumiem ceļš bruģēts uz elli.
  
• Gara mēle solījot, īsas rokas iedodot.
  
• Nelga, kas sola, vīrs, kas dara.
  
• Dievs vienam dod, otram sola.
  
• Soli gausi, izpildi ātri.
  
• Kas daudz sola, maz dara.
  
• Ar apsolītu malku pirti iekurināt nevar.
  
• Solījumi ir lamatas, kurās iekrīt muļķi.
  

Jaungada solījumi sev ir kā tāda ātrā uzkoda ar jaunu garšu mērcīti – šoreiz es to izdarīšu un parasti jau pēc dažām dienām visi solījumi pazūd kā sniega pārslas pavasara atkusnī. Mēs sev solam mazāk to vai šo, vairāk to vai citu – ko nu kurš sev apsola. Citam kaut ko apsolīt, iespējams, ir mazliet ilgnoturīgāks pasākums – tā ir kā krusa maija svētkos, kas uznāk pēkšņa, skaļa, varena un apspriežama pat ziņu raidījumos. Tomēr tikko kā nokūst, tā popularitāte prom ir.

Vislabāko rezultātu var sasniegt vienkārši klusi ejot uz to, ko esi nolēmis darīt. Palīdzēt sev bez liekiem un pompoziem saukļiem, palīdzēt citiem bez skaļiem saukļiem ruporā. Censties būt patiesam, godīgam pret sevi un beigt solīt sev un pasaulei, ka kaut ko noteikti izdarīsi. Pasaule var palikt galīgi dusmīga par šo pārgalvīgo uzvedību un sadoties rokās, lai nekas nesanāktu. Parasti tā arī notiek. Mērfija likums. Dīvains tas Visums ir reizēm. 

Es sevi ik pa laikam pieķeru pie domas, ka esmu sev kaut ko apsolījusi, ko nevaru izpildīt. Jo vairāk es sev solu, jo mazāk man sanāk. Vieglāk lietas notiek, kad vienkārši ņemu un daru, mēģinot to realizēt, veidojot kaut kādu disciplīnu, turoties stingri pie kāda plāna, vizualizējot sasniegto mērķi un lēnām uz to virzoties. Solu sev tad, kad ir emocionālā krīze, tāpēc es sevi uzmanu, lai šādas krīzes būtu arvien mazāk. Pietiek dzīvē ko risināt, nevajag izdomāt sev jaunas raizes.

Pagājušais gads bija ārkārtīgi dinamisks un piedzīvojumiem bagāts.  Esmu  sevi meklējusi un varbūt atradusi vēl vairāk kā plānoju. Iespējams, kaut ko sevī esmu arī zaudējusi. Ir gājis visādi, tomēr gribu teikt, ka nekas mani tā nav stiprinājis, kā uzticēšanās notiekošajam. Viss notiek tā, kā tam ir jābūt! Apņemies vai neapņemies, soli vai nesoli, ej savu ceļu un vēlreiz savu! Tici tam, ka ar Tevi notiek labākais, kas notiek. Atrodi sevī resursu kaut kripatiņu būt labākam kā vakar un kaut kripatiņu vairāk pietuvoties sev!

Lai laimīgs un veiksmīgs 2025. gads!

Es zinu Tavus darbus!

Man pēdējā laikā ļoti patīk teiciens - izlem un dari! Kad esi nonācis kaut kādā punktā – parasti kritiskā, tad ir jāpieņem lēmums. Stingrs un nelokāms. Jo, kad sāc šaubīties, tad visa pasaule kļūst šaubīga un lēmumam pazūd virziens. Un otrādi – kad esi skaidri izvirzījis sev mērķi, ar sirdi to pilnībā saskaņojis ar dvēseli, pasaule kā sadodas rokās un ved tevi uz turieni, kur vēlies nonākt.

Es savā dzīvē esmu pieņēmusi daudz lēmumus. Tādus, kas mani virza un tādus, kurus neesmu pieņēmusi līdz galam. Tas mani arvien metis ir atpakaļ tajā, no kā esmu vēlējusies sevi pasargāt. Šaubas ir ļoti liela problēma - tā saēd patiesību, tā apstādina virzību, tā neizdara secinājumus, tās nekur nevirza. Šaubas ir kā sapuvis ābols, kas pūdē to, kas ir apkārt. To virziens ir nekuriene, tās nenes pārmaiņas, bet gan patur stagnāciju, kura parasti rada vēl lielāku haosu un vēl lielāku nekārtību.

Mēs paliekam attiecībās, no kurām sen nekas pāri vairs nav palicis, mēs darām lietas, kas mums sen vairs baudu nesagādā, mēs ejam pa takām, kuras nerāda ceļu, mēs runājam vārdus, kuriem sen vairs nav nozīmes, mēs darām lietas, kas sen mums nav devušas iespēju attīstīties. Mēs dzeram tos pašus dzērienus, ēdam tos pašus ēdienus, mēs dzīvojam, lai tādi paši kā vakar, būtu arī šodien un arī rīt. Jo tā ir stabili un droši. Šķietami stabili un šķietami droši. Patiesībā tā ir ārkārtīgi liela nemīlestība un necieņa pret sevi un arī pret apkārtējiem. Mēs to visu darām, jo ir bail. Bail darīt, mainīt, bail no citu nosodījuma, bail no iespēju trūkuma, bail no noraidījuma, bail no vientulības, bail no neveiksmēm, bail no visa kā. Katram savu baiļu stāstiņš. Paliekot šaubu ēnā, mēs kļūstam pelēki un nelaimīgi, bet tāpat, tas pelēkums mums ir gana labs, jo galvenais ir sevi pasargāt no bailēm.

Manas šaubas gandrīz vienmēr nāk kopā ar bailēm. Tās ir labākās draudzenes, kas viena otru stutē un atbalsta it visā. Tās abas kā tādas kodes saēd lēnām vilnas džemperus, jakas un baltās blūzes. Iedomājos, nez kā būtu, ja dabā koks pēkšņi sāktu šaubīties, nomest lapas vai nenomest, sākt ziedēt puķēm vai neziedēt, plūst upē straumei vai tomēr neplūst. Dabai ir savi likumi, tie ir nešaubīgi. Tajā vienmēr ir virziens uz augšanu vai izpostīšanu – bet ir.

“Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts! Un tādēļ, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes. “ - Atkl 3:14-22

Ja nolem savā dzīvē nebūt remdens - kā tautā saka ņe ribo, ņe mjaso, tad zini, ka dzīvē pagrieziena punkti sakārtosies. Mazi bērni arī nešaubās, viņi sāk šaubīties, kad viņiem to iemāca pieaugušie, kuri viņu vietā izdara secinājumus, pieņem lēmumus, atņem drosmi pašiem uzņemties atbildību, izdara viņu vietā, aizstāv, kur pašiem jāaizstāvās, jārisina jautājumi, kuros pašiem jāatrod mainīgie. Šaubas neļauj cilvēkam skaidri iet pa savu dzīves taku - tās veido cilvēka dzīves līkločus kā nu tām ienāk prātā. Stipri un izlēmīgi cilvēki iet tur, kur viņi vēlas iet, nevis tur kur viņus ved citi.  Jo ejot tur, kur vēlies iet, pati dzīve dara visu, lai nokļūtu tur, kur vajag nokļūt.

Neviens jau nezina, kur katram ir jāiet, bet, manuprāt, cilvēks tad pats jūt, ka tā ir vieta, kur sirds rod mieru, dzīve iegulst mīlestībā, kur dvēsele realizē savu potenciālu. Lai to sajustu, ir jāsajūt sevi galvenokārt. Tas nav viegls ceļš, jo tas mēdz mocīt, veidot, burzīt, skrāpēt un ko tik vēl ar cilvēku nedarīt. Galvenais izlemt un virzīties. Labāk apbružāts, bet galā, nekā visu laiku nomocīts mūžīgā pusceļā.

Parasti cilvēks galējos lēmumus pieņem kaut kādā dzīves bedrē esam vai, ja ir iedzīts stūrī. Ka nu nav vairs kur īsti sprukt. Reizēm tas ir krietni par vēlu kaut ko mainīt. Ir reizes, ka konkrētā lietā vairs mainīt nevar neko. Šaubas, kas mocījušas iepriekš, beidzot kaut kur ir rezultējušās. Laicīgi konstatēta slimība ķermenī ārstējama ātrāk, bet ilgi ielaista slimība bieži noved pie nāves. Ja sāp kāja vai kas cits, jāiet ir pie ārsta. Ja sāp dvēsele, tā ir jāārstē, ja sāp gars, tam jāatrod īstā nodarbe. Nedrīkst sevi atstāt novārtā baiļu “ārstu” uzraudzībā. Bailes ir ārsts, kurš pacientam saka, ka jums vairs te nekas nepalīdzēs. Jūs, cienītais, mirstat. Brīnumi mēdz notikt, ka cienītais tomēr vēl nenomirst.

Dzīve ne vienmēr te apstājas, jo mums ik katru sekundi, katru minūti ir iespēja radīt no jauna savus ceļus. Šoreiz drosmīgākus. Es jautāju sev, vai es tiešām mūža galā gribu palikt šajā vietā, nepiedzīvot iespējas, neaugt, palikt kādā sevis vai citu uzspiestā kaktā, palikt kādā netīši vai tīši nokļuvušā bedrē, iesprūdušās emocijās un sliktos paradumos? Reizēm mazais divu burtu salikums “nē” ļoti ilgi nāk konkrētā jautājumā, lai es sāktu rīkoties par labu sev. Esi drosmīgs iet pie sevis. Nešaubies. Ja arī šaubies, ej tam garām.

Mīlestībā, draugi:)

Forši ir dzīvot līdzsvarā

Ir reizes, kad notiek ļoti daudz un citās reizēs nenotiek nekas. Tad kāds man jautā - klau, Dace, vai tas ir klusums pirms vētras vai vienkārši sakritība? Manuprāt, Visumā nav tukšuma. Vismaz man tā liekas, ka nav. Jo kustība tajā ir nemitīga. Arī nekustība ir kaut kas liels.

Man reizēm grūti ir tikt galā ar to, ka ir liels klusums, tukšums, miers un vienmuļība. Bet tas ir tā, ka tas nāk vienmēr nāk pēc lieliem projektiem, notikumiem, pasākumiem, ceļojumiem, jebkā, kas prasījis daudz enerģijas, mobilizēšanos, izturēšanu, saņemšanos, vai tieši pretēji, max gāzi uz priekšu pēc labām emocijām.

Ir brīži, kad es izrauju cauri vienlaicīgi 5 grāmatas, uzrakstu kaudzi teksta, sakārtoju lietas, vienlaicīgi novadu vairākus projektus – nu tā uzkuļu, ka uz tās enerģijas var aizlidot pa gaisu. Tieši tā – aizlidot. Tad lēnām vai ar “švunku” laižos lejā uz spilventiņa atpūsties.  Tas ir atkarīgs gan no iekšējās enerģijas, gan no notikumiem apkārt, gan no mēness fāzēm, gan no vajadzības kaut ko radīt vai tieši otrādi, nespēt radīt, jo finālā nepietiek enerģijas. 

Es redzu, kā mainās lietas cilvēka dzīvē, kad tas ir pilns enerģijas, spēka un iedvesmas un kā notiek, kad tas ir noskrējies, izpumpējies, piekusis. Ilgi nedrīkst vilkt pēdējo sadaļu, jo agri vai vēlu tā aizved pie veselības pasliktināšanās vai strīdiem ar apkārtējiem. Pat dabā ir četri gadalaiki, kur atbilstoši dabas procesiem notiek tas, kam jānotiek. Arī cilvēks ir dabas “projekts”, kam jāievēro savi pavasari un savas ziemas. Ziema ir jāiemīl. Un arī vecais labais, tumšais rudens. Skrējiens nav mūžīgs un miers arī nav mūžīgs. Tā vienkārši dabā nepastāv.

Redzu pēc saviem līdzcilvēkiem vai arī svešiem, bet aktīviem cilvēkiem, kur viņu brauciens uz priekšu ir ar max ātrumu. Un tad zini, ka būs pauze. Tā ir. Īpaši tas skaidri redzams cilvēka dzimšanas brīdī, ne ieņemšanas vai augšanas. Ja redzi, ka kādam viss iet uz max ātrumu, zini, ka tas ir noslēgums pēc radīšanas, pēc augšanas.  Tā ir apelsīnu raža, kas tiek vākta. Ka koks bijis iestādīts kaut kad sen, tikai paši augļi nāk tad, ka nāk. Procesu, kurā notiek radīšana, būtībā neviens neredz. Tikai pats radītājs lēnām, reizēm pat mokoši iet uz priekšu, kamēr nokļūst līdz punktam – "darīts". 

Es pati ar sevi runājos un zinu, ka skrējiens nekad nav mūžīgs un arī dīkstāve nav mūžīga. Bet radīšana gan ir mūžīga. Jo tā veido gan dīkstāves, gan skrējienus.

Tā uz katra stūra cilvēks rada. Radīt var plūstoši. Es vēl mācos radīt plūstoši. Man iet ātri un tad lēni un atkal augšā un tad lejā. Jo tas, ko paši uzradām sev un citiem, veido dzīvi gan sev, gan citiem. Forši būtu dzīvot līdzsvarā, to arī jāmācās.

Mans un Tavs ceļš.

Vakar es kaut kā pavisam nejauši uzgāju savam vienam vebināram, kuru biju novadījusi savai komandai, kad vēl kovida laikā strādāju par privāto treneru vadītāju. Seminārs, ko es saviem kolēģiem vadīju, bija: “Sasniedz augstākas dzīves virsotnes”. Domāju, labi, sportistiem par šo tēmu gan jau, ka viss ir skaidrs. Tomēr, klausoties to šodien, sapratu, ka sporta tēma te ir tikai viena maza daļa no tā, kas nepieciešams, lai vadītu savu dzīvi tur, kur vēlos to vadīt.

Man bija sajūta, ka es klausos ne sevi, ka es klausos kaut ko no malas ļoti vērtīgu un iedvesmojošu. Sanāk, klausoties sevi, es iedvesmojos pati no sevis. Tāds ieraksts bijis ir arī manā blogā, kad es aicinu katru iedvesmoties tieši pašam no sevis, nevis tikai no apkārtējiem. Jo vistīrākais un vispareizākais resurss, no kura vari smelt pareizā ceļa virzienā – esi tu pats. Cits var mazliet palīdzēt, bet te ir jābūt ļoti stabilam pašam sevī, lai nesāktu realizēt otra idejas, otra mērķus un nesāktu iet otra cilvēka dzīves ceļu, realizējot mērķus, kuriem nav nekāda sakara ar tavu paša potenciālu. Jo šis jautājums vienmēr ir atvērts – kas ir mans un kas ir tavs ceļš. Nelaimīgums ir tiešā veidā saistīts ar to, ka galīgi neej savā virzienā. To es varu noteikti par sevi teikt, jo esmu gana daudz gājusi pret sevi. To sajūtu es ļoti labi māku atpazīt. Tur nepalīdz ne izklaide, ne mantas, ne alkohols, ne grāmatas, ne sports, ne darbs, ne attiecības, nepalīdz pilnīgi nekas. Tas var tikai aizmiglot vēl vairāk nabaga dvēseles klusi čukstošo balsi – lūdzu, lūdzu, palīdzi pats sev un ej tur, kur tev jāiet.

Arvien skaidrāk redzu to, cik ļoti varam aiziet nepareizā virzienā, it kā iedvesmojoties no veiksmīgākiem cilvēkiem, no gudrākiem, no bagātākiem, no mīlošākiem un tā tālāk un joprojām. Tur var tā aizmaldīties no sevis, ka pēc tam ir grūti atrast sevi ar visiem terapeitiem un citiem iespējamajiem palīgiem. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, kā tautā saka: “turēt savu kanti”. Un tikai savu. Lai to izdarītu, mācies “nokratīt” nost visu lieko, kas nav tavs un kas tev nav domāts. Gan paradumus, gan domas, gan pasākumus, gan attiecības, gan ceļojumus, gan ēdienu, dzērienus, informāciju, uzskatus, stereotipus, pieņēmumus, idejas, darbus, projektus utt. Katram ir savs skaistais sarakstiņš, ko ir vērts revidēt. Ir vērts uztaisīt savu iekšējo un ārējo revīziju un noskaidrot, kas vispār ir kas un kāpēc.?

Parasti dvēseles balstiņa ir klusa, knapi sadzirdama, jo prāta troksnis ir kā bungu rīboņa pa virsu visām pārējām maigajām stīgu skaņām. Lai, ko pasaule Tev neteiktu, lai ko tā nemēģinātu Tev iestāstīt, saklausi to kluso, bet mierīgo iekšējo balsi trokšņa vidū un ej tur, kur tev ir jāiet.

To, kas vispār tev ir vajadzīgs, vari sajust ar sirdi, dvēseli, iekšējām sajūtām, intuīciju. Tas vislabāk strādā, kad tā iepriekš pieminētā miskaste ir izmēzta un iztīrīta. Kad vairs nepieļauj pats sevī to, ka neapzināti rocies pa to, ko tev uzstumj pasaule kā vajadzīgu. Tu drīksti paiet malā un atteikties no visa, kas tev neder un iet tur, kur tev jāiet un darīt to, kas tev patiešām ir jādara. Apzināta dzīve sevī – tās ir lielas un skaistas durvis uz mieru sevī. Protams, mēs nevaram izvairīties no visa liekā apkārt – tas ir un būs, bet tikai atšķirība būs – cik lielā apmērā tas ietekmēs tavu dzīvi.

Šajā vebinārā es runāju par maniem 10 dzīves svarīgākajiem punktiem, kurus pielietoju ikdienā, lai sasniegtu to, ko es esmu nolēmusi sasniegt – lielās vai mazās lietās – nav svarīgi. Svarīgi ir turēties pie kodola sevī.   VIDEO IEDVESMAI KLAUSIES SADAĻĀ DZĪVES VIRSOTNES

Vebinārā ir plaši un skaidri izstāstīts tas, ko es ar šo katru punktu domāju un kā tas izpaužas manā ikdienā!

Sasniedz augstākas dzīves virsotnes:

1. Dari tagad.

2. Raksti mērķus – kapēc un kā tie jāraksta?

3. Izveido savu atbalstošo vidi.

4. Attīsties.

5. Trenē savu iztēli.

6. Atrodi iemeslu, kāpēc turpināt?

7. Uzņemies atbildību.

8. Fokusējies uz vērtībām.

9. Ieraugi un vadi savas emocijas.

10. Palīdzi citiem.

Lai forša katram šī diena un uz tikšanos ierakstā!

Viens starp desmit fuck up

Vakar noskatījos filmu par Eimiju Vainhausu (Amy Winehouse). Par dziļu, mīlošu, skaistu dvēseli, kura, manuprāt, netika galā ar to, ko sauc par mīlestību. Mīlestību, ko mēģināja atdzīvināt vai nomirdināt ar alkoholu. To, kā es to redzu, mēģināšu izklāstīt tālāk.

Es patiesi skumstu par katru cilvēku, kurš netiek galā ar savu jūtu pasauli un beidz savu dzīvi atkarībās. Daudz aizdomājos par šo tēmu, jo esmu bijusi līdz dzīvotājs cilvēkiem, kuriem ir ļoti lielas problēmas ar alkoholu. Esmu ne vienu vien reizi bijusi līdz atkarīga, kura mēģina glābt un mēģinājusi arī līdzi pavilkties. Es šo postu esmu apskatījusi no daudzām pusēm. Tas man ir sagādājis ļoti daudz ciešanu un tajā pašā laikā daudz mācījis.  Varbūt tāpēc man ir vēlme palīdzēt citiem atrast savus talantus un motivēt izaugsmei? Varbūt tāpēc manī ir liels cīnītājas gars arī totāli bezcerīgās dzīves situācijās, kas liek man rast resursu izaugsmei un neiekrist šajā bezdibeņa purvā? Nezinu. Zinu tikai to, ka tas nav ceļš, tas ir purvs ar dziļiem akačiem, bezceļiem un melnu jo melnu tukšumu.

Dzer daudzi - ne tikai mākslinieki, bet arī strādnieki, valdes locekļi, biznesa cilvēki, sētnieki, mammas, tēti, tantes un onkuļi, taksisti, pakotāji, atslēdznieki, ekskursanti, skolotāji, treneri, dakteri utt. – jebkuras profesijas cilvēki dzer. Arī tie, kuriem nav nekādas profesijas. Katram sava versija, kāpēc kāds dzer. Viens dzer, jo netiek galā ar savām emocijām, kādam trūkst laimes hormonu, kādam mīla pagalam, kādam nekas nepadodas, kādam smagas bērnības traumas, kādam liels tukšums galvā, sirdī un dvēselē, kādam viss pie kājas, kādam sāp, kādam bail, kādam žēl, kādam slinkums, kādam tas, kādam vēl kaut kas. Miljoniem iemeslu un katram tas ir savs iemesls.

Esmu klausījusies ļoti daudz intervijas ar tiem, kuri dzer, ar tiem, kuri beiguši dzert, kuri atsākuši dzert, kuri gandrīz nomiruši, jo nepārstāja dzert, ar tiem, kuri nomiruši no dzeršanas un tiem, kuri paši skaidri nodefinējuši, kāpēc dzer? Kādā izbijušas alkoholiķes grāmatā es uzķēru vienu rindkopu, kas man lika aizdomāties par galvenajiem atkarību iemesliem. Visur ir viena kopīga nianse, ko var izlasīt gan starp rindām, gan teikumu rindās.

Viņa aprakstīja kādu zinātnieku izpētītu teoriju par to, kādas sajūtas un domas rada pirmā glāze alkohola vai pirmais zāles kāsis, vai pirmais “sniedziņa” celiņš  – tās ir 100% mīlestības eiforijas sajūtas, ko nav iespējams aprakstīt vārdiem. Tās ir tās sajūtas, ko dziesminieki izdzied savās dziesmās, rakstnieki izraksta savās grāmatās, ko mākslinieki izliek savās gleznās, vārdos, skatienos, pieskārienos, smieklos, ko cilvēks piedzīvo, kad tikko iemīlas un ko ne vienmēr spēj piedzīvot parastā ikdienā. It kā to ar prātu saprot katrs - ka tā dzīvot ir galīgi garām, bet atteikties no šī ātrā glābēja – alkohola -  un sākt meklēt šīs mīlestības eiforiskās sajūtas ikdienas dzīvē, ir prātam neaptverami grūts darbs.

Tāpēc ir visas ezotērikas teorijas, kas sola šo eiforiju sasniegt ikdienā. Tai eiforijai, kas līdzinās pirmās glāzes eiforijai, kāsim vai vēl visam citam. Tās aicina Tevi atgriezties pie sevis, mīlestības un dzīves, turklāt, sola pavisam citu dzīvi. Bet to mīlestības un eiforijas pogu atrast un iedarbināt sevi īr goda vārds ārkārtīgi grūti. Tas nav vienas izdzertas glāzes līdzvērtīgs meklējums. Tam var paiet visa dzīve. Ir grūti noticēt laimei, ja tā nāk tikai vienu reizi starp desmit fuckupiem. Nu kurš grib tam ticēt, ka tā ir dzīves jēga – dreifēt starp 10 noraidījumiem, lai sagaidītu kaut kad tur pēc gada, pieciem to vienu jā? Gaidīt to vienu foršo momentu, kad būs pilns emociju kauss, kad beidzot varēs noreibt. Pacietības nav nekur. Ne tajā, kā ieraudzīt tās trīs lietiņas labas lietiņas savā ikdienā un no tiem būvēt savu iekšējās mīlestības un laimes pamatu. Būvēt pašam. Meklēt pašam. Pieredzēt pašam. Dzīvē. Nevis tajā, kas iedod te un tagad pa pauri. Visi mēģinājumi atrast mīlestību reizēm beidzas tieši ar to, ar ko beidza AMY.

Tur ir tik daudz iekšējās dvēseles alkas pēc mīlestības – mīlēt un justies mīlētai – ka neviena viņas veiksmīgi sabiedrībā pieņemta un akceptēta dziesma, skaņa, Grammy balva nevar to viņai kompensēt. Tas trūkums ir viņā pašā un nekas no āra to nevar aizpildīt. Viņa it kā nodefinē savu sāpi, bet netiek ar to galā. Tāpat kā mēs katrs - spējot to kaut kā paust uz āru, bet galu galā tomēr netikt ar to iekšēji galā.  Tā ir kā tāda dāvana no dieva un vienlaicīgi posts katram, ar kuru nav iespējams vienam šajā pasaulē dzīvojošam cilvēkam to transformēt gala mīlestībā. Tāda sajūta, ka pats radītājs testē mīlestības apjomu variācijas – cik tālu mīlestības izpausmes enerģija var iet. Reizēm tai ir jāuzsprāgst. Kā atombumba uzsprāgst vai nu radošajā skaistumā, ko bauda visi apkārtējie un pats radītājs vai arī nāvē, nesmukumā, netīrībā, kas rezultējas ar to, ka esošā dvēsele vairs nespēj sevi caurradīt. Tie, kas izgājuši cauri ellei ar šo postu vienalga kurā līmenī, pietiek kaut kāda resursa sevī, lai apstādinātu sevī šo pašdestrukciju. Visiem tas nesanāk, tāpēc ir atkačkas, rehabilitācijas centri, mentoringi, 12 soļu programmas utt., no kuriem reizēm ne silts, ne auksts. Vismaz kāds mēģinājums kādu glābt un palīdzēt kaut mirkli paskatīties uz sevi no malas un iekšēji. Tie reizēm ir mēģinājumi glābt neglābjamo. Sakne ir daudz dziļāk. Mīlestības trūkumā pret sevi primāri.

Šo MĪLESTĪBAS dāvanu - sevi mīlēt radītājs no jauna dod katram, kurš dzimst. Pašam sevi mīlēt, meklēt sevī piepildījumu, radīt, sajust, iet savu ceļu, mīlēt savu esību, tas ir sākums. It visā. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. 

Es nezinu, kā tikt ar to simtprocentīgi galā, ja dvēseles vājprātā ir sprādziens, tomēr man ir ticība tam, ka katrs cilvēks var atrast sevī kādu resursu, lai sevi izglābtu mīlestībai. Ir jāmeklē. Izmisīgi jāmeklē. ESAT STIPRI! Jo tikai pašam savā spēkā un ticībā ir iespēja atrast ceļu. Īsto. Vienīgo. Alkohols ir tikai aizsegs. Tie ir aizkari, ko aizvilkt ciet, kad logā spīd pārāk cieša saule. Tā ir sega, ar kuru apsegties, kad dvēselē ir auksti. Tas ir spilvens, uz kura nolikt galvu, kad reibst. Ilgstoši taču nevar gulēt. Un dzīvot tumsā. Kādam tie aizkari ir jāatver. Pašam jāpieceļas un jāatver. Tajā ir vislielākais spēks. 

Mīlestībā, Dace

44 izmērs der visiem

Šodien pamodos un atminējos mūs drauga teikto brīdī, kad prasām dienas noslēgumā pateikt trīs lietas, labas lietas, kuras piedzīvotas šodienā. Tā mums ar Elizabeti ir ikvakara tradīcija. Mēs varam neizlasīt ikvakara pasaku, bet šo trijotni vienmēr izcelsim gaismā pat vēlākajā vakara tumsā.

Pirmā lieta, ko viņš vienmēr saka: “Es pamodos!”. To jau mēs visi zinām, ka tā ir top pirmā lieta no tām trijām un saprotam, ka tas nemainās un nemainīsies, kamēr viņš pamodīsies. Tas ir loģiski par to priecāties, jo ir taču cilvēki, kas šodien tā arī nepamostas. Viņu šodienas sapņi un darbi, pienākumi, piedzīvojumi, prieki, bēdas, sasniegumi, pagriezieni – tas viss vairs vienkārši nav. Cilvēks nav un viss tas, kas ir viņš, vairs nav.

Dienas rīta pusē, ja pats to piefiksē, notiek daudzi notikumi – mazi, bet nozīmīgi, reizēm pat lieli, bet nenozīmīgi. Tie viens pēc otra krājas rindā un tos ir jāmāk ieraudzīt. Es daudz esmu skrējusi pāri dienām, neiedziļinoties, kas tajās notiek, tā it kā tai būtu pašsaprotama nozīme. Tā it kā laika pietiktu mūžībai. Fiksēt katru brīdi un dzīvot apziņā te un tagad, nevis vakaros piefiksēt tikai to manis pieminēto trijotni. Nez, kas tie ir par rādītājiem, kas izceļ tieši tās lietas dienas griezumā kā uzvarētājas? Emociju daudzums, ko tās izraisa vai materiālais ieguvums, kas rezultējies konkrētu notikumu gaitā? 

Parasti tās trīs lietiņas labas lietiņas ir “lielas” stāstītāja apziņā – patika skolā, patika darbā, patika laukumiņā, patika tur šis vai tas. Parasti pjedestāla pirmās vietas ieņem spilgti notikumi. Tās trīs lietiņas it kā liek pašam pāriet pāri savas dienas notikumiem un izķidāt – šitas labs, o, nē šitas nelabs un tā tik šķirot kā margrietiņas ziedlapiņas plūkājot. Aiz ausīm pēdējās vietas pievelk tos notikumus, kuri it kā ir parastie, bet tomēr kaut kādas emocijas raisa. Ir taču šodien iespēja plāno pankūku cepšanu un ēšanu ievirzīt pirmajā vietā, ja tās pankūkas gadu nav ceptas. Un tieši otrādi, nepamanīt, ja tās galdā tiek liktas jau 365 dienas pēc kārtas. Kas notiek ar tām pankūkām, ja tās tiek izceptas vienreiz nedēļā un turklāt vēl apsmērētas ar Nutella? Tam notikumam ir nozīme?

Pie manas gultas vienmēr stāv grāmatu kaudze, pierakstu klade, zīmulis un pildspalva. Es mācos piefiksēt dzīvi katru dienu. Kā tāds ievads dienai, kur iegrimt kaut uz desmit minūtēm. Piefiksēt to, kas notiek, ko es radu, ko piedzīvoju, ko es redzu, ko neredzu, kas patīk, kas nepatīk. Fiksēt to, kas ir un kas nav. Redzēt sevi no malas un redzēt to, kas ir iekšā.

Redzēt to, ka, piemēram, manas dienas un esības neatņemama sastāvdaļa ir tējas vai kafijas krūze uz mana nakts skapīša, matu gumijas, kuras vienmēr jāmeklē pa visu māju, Riharda čības, kuras viņš vienmēr meklē un katru reizi patiešām cer, ka tā ir pēdējā reize, kad viņas ir jāmeklē pie manas gultas. Es parasti arī apsolos vairs tās nevilkt. Jo tas taču ir 44 izmērs un tas man nevar nemaz derēt. Es nezinu, kas tas ir par 44 izmēru, bet man der tiešām labi.

Vienmēr aizdomājos, kāpēc citu mājinieku čības un zeķes ir tās, kuras nēsā pilnīgi visi, kas tajā dzīvo, neatkarīgi no kājas izmēra? Šie divi ceļo no vienām kājām uz otrām, no viena skapja uz otru. Tie vienmēr ir diskusiju, strīdu un pārdomu vērti objekti. Pamosties un Tavu čību vienkārši vairs nav. Gribi iet ārā, Tavu zeķu arī nav. Un ar to visi kaut kā arī sadzīvo. Dienu no dienas. Vai šie notikumi ar čībām, krūzēm un zeķēm var iekļūt dienas top trijniekā?  Es gribētu teikt, ka jā. Es šodien mēģināšu izrakt no dzīlēm tos notikumus, kuri gaida, lai tos izceltu priekšplānā un palīzētu tiem arī iekļūt notikumu bagātnieku sarakstā. Tādu noteikti ir blāķiem, tikai jāmāk klausīties sevī un skatīties dienā. Vispār, paldies dzīvei, ka es šodien pamodos.:)

Lai Jums skaista šī burvīgā diena!

Iedvesmojies pats no sevis

No mazas bērna kājas es sportoju, tiešām, atceros, ka vēl bernudārzā esot, es braukāju pa savu piecstāvenes pagalmu ar riteni, kurš bija izjucis pa vīlēm tāpat kā tas betona ceļš, pa kuru es braukājos. Galvenais ir noķert to iekšējo sajūtu, ka tas, ko dari, tevi ieved tieši tavā meditācijas laukā. Meditācija nav tikai ideāls klusums, kurā mēģini apklusināt iekšējo dialogu, bet tā ir jebkura darbība, kur cilvēks saslēdzas ar savu dziļāko būtību un nomierinās. To zina jebkurš, kurš kaut ko dara primāri savu – tas rezultējas radošumā, kur kaut kas tiek uzradīts. Radīšana var būt jebkas, pat nekārtīgas istabas pārvēršana par kārtīgu.

Cilvēks meklē visu laiku veidu kā apstādināt prātu, būt klusumā un nomierināties, bet tā ir tikai neliela daļa no tās meditācijas un tās baudas, ko ikdienas dzīvē cilvēks var piedzīvot. Ja apjaušu, ka pat puķu dobes sastādīšana rezultējas kaut kādā noteiktā ainavā, tā ir meditācija un iedvesma sev un citiem. Ir jāmeklē visu laiku veidi, kā saslēgties ar sevi. Tajā brīdī ļoti var piekļūt savam dzīves priekam un piepildījumam. Jo tajā visā ir iespējams ļoti fokusēties tieši uz sevi, nevis apkārtējo pasauli.

Darot kaut ko savam priekam, ļoti var iedvesmot arī citus. Savukārt, citi vienmēr iedvesmojas no tiem, kas dara kaut ko no sirds un ar reālu aizraušanos. Vispār, manuprāt, viss jādara tā, lai tas galvenokārt patiktu sev pašam, pat tad, ja tas ir līkumains ceļš ar lieliem un gariem serpentīniem. Tas ir ļoti godīgi pret sevi un citiem. Jo arī citi ļoti jūt to vai konkrēto lietu dari no sirds vai kādam dzīves “teātrim” par godu. Par godu šeit var būt jebkas – mamma, tētis, sieva, vīrs, draugi, darbs, sabiedrība, noteikumi, vara, izmisums, instagrams, panākumi utt.

Cilvēki nekad nevelta laiku sev. Viņiem ir tikai darbs un kaut kāda dzīve, kur viņiem pašiem nav savas telpas pašiem priekš sevis. Viņi iedvesmojas reizēm no citiem, bet ne paši no sevis. Es visu laiku mācos iedvesmoties pati no sevis un no visa tā, ko es ikdienā piedzīvoju - no katras savas dzīves sekundes un tad, kad es tur mazliet aizmaldos, man vienmēr atnāk kāds, no kura es iedvesmojos, kurš dara savu patieso lietu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri dzīvo savā patiesajā sirds būtībā, darot savas sirds lietas, jo skaistāka ir pasaule ap mums. Goda vārds, tā ir!

Dzīve iet ātri – katru dienu jāmeklē iespēja sevi piepildīt ar lietām un notikumiem, kuri mūs priecē, jo tieši tas piepilda un iedvesmo pašu sevi un apkārtējos līdzcilvēkus. Uzmanību vajag pievērst katras dienas brīnumiem, jo tieši cilvēka Sirdī skan vissmalkākās enerģijas strāvas.

Neko nevajag darīt bez sirds mīlestības. Kā mūsu Ziedonis rakstīja:

Bez mīlestības viss ir mazs!

Bez mīlestības dūmo krāsnis

Un maizi negriež nazis ass!

Mīlestībā, Dace:)

Nemaksāt par gaisu

Domāju, ka man arī ir beidzot jānoskatās tas slavenais Ingas Spriņģes raidījums “Karmas latvieši”. Pati pagājušajā gadā braucu uz Gruziju ar Blūmu un ar Ķirpja serpenta ideju man arī bijusi neliela saskarsme, kas beigu beigās bija iemesls iepauzēt attiecības ar vienu no savām draudzenēm, jo atteicos sekot sava ķermeņa mocīšanai. Arī tam bija pamats – izdzīt no sevis velnu, lai beidzot vari būt laimīgs. Tādu ķirpju, blūmu un visādu citādu personāžu manā dzīvē ir bijis tik daudz, ka es jau pa gabalu sajūtu to, kā tiek taisīts bizness ar šo jomu.

Arī es esmu bijusi to sekotāja, brīžiem pat pašai likās, ka kaut ko tādu varētu, jo ezotērika manā dzīvē bijusi vismaz 10 gadus. Bet, paldies Dievam, man vienmēr ir ļoti spēcīgs iekšējais runātājs, kas saka, ka kaut kas tur īsti nav. Jo es vēroju, ļoti vēroju un izlaižu caur savām sajūtām. Un saprotu, ka cilvēkam vajag palīdzēt reāli, kur var izmērīt skaidru rezultātu. Kaut vai tik elementāra lieta, kā nomest lieko svaru vai vienkārši atrast reālu darbu naudas pelnīšanai.  Nevis runāt, ka domāsi labas domas pie spoguļa un būsi pirmās rindas modelis vai sapņojot par naudu, patiešām sēdēsi labākajā Turcijas viesnīcā un baudīsi vasariņu. Mans blogs brīžiem ir ļoti filozofisks, bet tā ir mana personīgā pieredze, izpratne par lietām, kuru es nemēģinu nevienam pārdot. Es varu pārdot savu pieredzi sportā, pieredzi darbā, pieredzi savā rakstīšanā, kur es varu izmērīt reālu rezultātu cilvēka sasniegumos.

Pieredze man ar šiem gaismas nesējiem bija pavisam smieklīga, bet, manuprāt, par garīgumu runāt tur ir kā līdz mēnesim ar kājām. Tomēr, es varu pateikt vienu, ka šis viss sekošanas kults balstās tikai uz to, ka pats esi dzīves apjucis, nezini, ko iesākt ar sevi, savu dzīvi un gribi, lai kāds tev palīdz, paņem aiz rokas un aizved kaut kur skaidrībā. Man tas bija saistībā ar attiecībām, kur es biju ļoti apjukusi ilgus gadus. Citam tās ir finanses, citam veselība, citam mīlestība, vēl kādam pašrealizācija, citam vispār ģimenes problēmas, kuras pats cilvēks nesaprot kā atrisināt. Bet visa pamatā ir kāda liela problēma, kuru mēģini atrisināt, bet nesanāk. Ezotērika te nevar palīdzēt. Tā var tikai uz brīdi tevi nomierināt, bet tikai uz īsu brīdi. Vismaz man tā bija. Es ļoti ilgi turējos pie šīs jomas. Man ir bijis tā, ka visus grāmatu kalnus, ko biju izlasījusi, vienkārši sametu maisos un aizvedu uz bibliotēku un tie nav desmiti. Tā man ir bijis vismaz 3 reizes desmit gadu laikā. Tas bija ļoti smags garīgais periods manā dzīvē, ļoti smags. Tāpēc nevienam nenovēlu iekļūt šinī ezotērikas bedrē, jo izkāpt no tās ir ļoti, ļoti grūti. Mirklis, kurā tur var iekrist, katram var būt savs zemākais punkts. 

Bet no pieredzes saku, ka šie visi “svaigā gaisa pārdevēji” aizved tevi tikai tur, ka neko tāpat neatrisini un nesaproti. Ir ļoti liela starpība, vai cilvēks tev palīdz reāli vai tikai runā un kuļ ezotēriku, kura nekad nebeidzas. Un nebeidzas, jo tas ir labs veids, kā sev nodrošināt stabilu finansiālo plūsmu – never ending story. Es maksāju, es patiešām maksāju par semināriem, grāmatām, konsultācijām, kur es nekad nevarēju sasniegt kulmināciju – apskaidrību, ka šī problēma beidzot ir atrisināta. Tas ir kā skriet vāveres krātiņā, pa riņķi, skrien tik no viena kabineta uz otru. Es esmu bijusi pie daudziem dziedniekiem un konsultantiem utt., kur es šodien tikai saprotu, cik iekšēji es biju salauzta un nelaimīga, ja reiz man bija tik daudz resursu jāiztērē, lai to visu uzturētu, lai meklētu atbildes.

Es pamodos tikai tad, kad dzīve mani nolika pie skaidra, ļoti sāpīga notikuma, ko vairs nevarēja ignorēt un es sāku iet psihoterapiju, analizēt psiholoģiju, es sapratu, ka man ir jārisina pavisam cita veida jautājumi un arī kādu brīdi, kur saproti, ka pats vari ļoti daudz atrisināt, ja vien tev ir galva uz pleciem un sapratne par lietām. Jā, cilvēkam vajag palīdzību, bet ir ļoti jāskatās, kur un kā tu pēc šī visa progresē - vai pieņem lēmumus, kas maina tavu situāciju, vai gluži pretēji – kul vienu un to pašu gadiem. Jo, kā man teica mana mīļā māsa – ja tev blakus ir tavi īstie cilvēki, ar kuriem kopā smieties, justies mīlētam, mīlēt, priecāties un grūtos brīžos sajust atbalstu un atbalstīt, tev nav vajadzīga ne ezotērika, ne psihoterapija, jo tu vienkārši esi laimīgs un dzīvo nost. Drīzāk jāmeklē sev blakus forši cilvēki, kā kārtējais konsultants, kurš mēģinās pārdot tev laimi nesaprotamā iepakojumā. Ir jārisina dzīvē jautājumi visu laiku, bet ir jāpieslēdz prāts, saprāts, izpratne, sajūtas - viss kopā. Un paļauties uz sevi. Tikai un vienīgi pareizie lēmumi ir sevī. Neviens tev nepateiks kā vajag, kapēc vajag. Tapēc klausies sevī ļoti rūpīgi, nometot nost jebkuru ārēju viedokli par to, kā vajag. Jo to kā vajag, zini tikai tu pats!

Lai visiem skaista un piepildīta šī brīnišķīgā diena!

Ej droši bailēs

Bailes – tas ir reāls sastingums darīt to, ko vēlies, par ko sapņo, jo nezini, kas būs aiz tās līnijas, kurai vēlies pārkāpt pāri. It kā stāvi kraujas malā, bet nevari nolēkt, jo bail nosisties. Bail “nofeilot”, ka nav pēc tam jānožēlo. Cilvēks baidās nožēlot, ka nesanāca, ka kaut kas nogāja greizi, ka kaut kas nesaslēdzās. Jo no malas tas izskatās, ka esi izdarījis nepareizi un ka labāk nebūtu riskējis. Tam visam nāk klāt tādas kā bailes - ko par mani teiks citi, kā es izskatīšos citu acīs – tas ir kā hēlija balonam karāties pie griestiem, kurš netīšām aizlidojis no sava atsvara. Bailes ir ego draugs - vislabākais.

Katram no mums ir kāds "smagais" jautājums, kur ir ļoti bail rīkoties, tomēr es patiešām domāju, ka ir jāmēģina lēkt, jo aiz lēciena vienmēr būs kaut kas, kas mainīs situāciju uz labo. Tas lēciens cilvēku maina, maina viņa apziņu, kopējo skatījumu - kaut vai tikai to, kas attiecās uz konkrēto situāciju, kas bija jāpārvar.

Ja dzīvo dzīvi, kur visu laiku esi komforta zonā, tādā ir grūti attīstīties. Ir cilvēki, kas visu laiku ir komforta zonā un uzskata, ka ir labi kā ir, tikai ar laiku saprotot, ka ikdiena ir diezgan vienmuļa, sapņi kaut kur regulāri peld garām citu cilvēku realizētās dzīvēs, laiks aiziet garām kā tāda bezkrāsu kinofilma. Ieiet baiļu virpulī neviens pats negrib, parasti tas notiek tā, ka tajā iemet vai nu dzīve vai cilvēki un, ja tad vēl nepamani, ka ir jāsper tas solis ārpus bailēm, tad parasti ir baigi sāpīgi un bezcerīgi. Es šeit runāju ne par tām bailēm, kas rodas, ja mežā, piemēram, pretim nostājas lācis, bet gan par tām, kas mums ir dziļi apziņā – bail kļūdīties, bail pateikt, bail just, bail rīkoties, bail pārtraukt, bail uzņemties, bail klusēt, bail runāt, bail uzsākt, bail sacensties, bail aiziet utt. Tās ir reālās bailes, ar kurām ir jācīnās, lai sajustu dzīvi pa īstam. Tas, ka ir bail no lāča, skaidrs pat zirgam, bet, ja kādam ir bail just, tad gan nevienam nav skaidrs, kā tas vispār izpaužas.

Es esmu sapratusi, ka tieši tie smagie jautājumi, kas neliek regulāri mieru, ir tie, kuros visvairāk ir baiļu, kuras ir jātransformē. Ja regulāri nāk domas, piemēram, prātā, ka dari ne to, ko gribi darīt, tomēr krīzes situācijā neko nedari, bet samierinies, tad zini, ka šis ir jautājums, kas nekad neliks mieru, kamēr vien neatteiksies no bailēm, kas iemet atpakaļ komforta zonā. Tas ir kā dzīvot tādā vienmuļā sētā, kad gribi no tās izmukt, bet, kad tuvojies vārtiem, pagriezies atpakaļ drošajā teritorijā. 

Tāpēc, ne velti bija kāds sens stāsts par lauvu, kuru ilgi turēja krātiņā, ka tā pierada tik ļoti pie saviem perimetriem, ka brīdī, kad vārti bija vaļā, nemaz nezināja, ko iesākt un nemaz neizgāja no krātiņa ārā. Un šajā metaforā ir skaidrs, ka nevis kāds cits mūs tur krātiņā, bet paši sevi. Šis stāvoklis jau ir galējais, kad pat neredzi vairs to, ka laiks un vieta, un apstākļi saka, ka vari un vajag tieši tagad lēkt. Tāpēc šo brīdi nedrīkst nogulēt, ja gribi, lai piedzīvo labas dienas nākotnē.

Padomā, kas sliktākais var notikt, ja sper kādu konkrētu soli savas labākas dzīves virzienā? Vai cilvēka prātam domājot, ka tas ir sliktākais, dzīvei, iespējams, nav labākais? Droši ej bailēs, jo tikai aiz šīs sienas ir mīlestība, kas paver citus apvāršņus.

Sirsnībā, Dace

Tev ir Nozīme

Lai savā ikdienas laukā saliktos pareizā enerģija – ir jādara savas lietas, jāiet pasaulē, jādod no sevis kaut kas citiem, jo sēdēšana vienā vietā un kaut kā gaidīšana, ir reāls sastingums, kas nekur neved. Es pazīstu daudzus, kuriem ir reāls talants, bet savu baiļu un sagrozīto vēlmju dēļ, lai citi tos novērtē, tie sastinguši dara visu, tikai ne to, kas viņiem patiesībā būtu jādara. Reizēm viņi pat nespēj darīt savu īsto darbu savā neticībā pat tad, ja viņus stumj un grūž. 

Ja domājam, ka darbs ko darām, ir bezjēdzīgs, tad saku, ka neviens darbs, neviena lieta nav bezjēdzīga. Kādreiz domāju, ka ir bezjēdzīgi, piemēram, rakstīt – ka rakstus izlasa labi ja 3 cilvēki, bet un vēlreiz bet, tas ir tikai tas, ko es redzēju konkrētajā brīdī, jo patiesībā tos izlasa daudz vairāk cilvēku, dalās tālāk, saglabā, atsūta atsauksmes utt. Citreiz pat sarunā zem četrām acīm, konkrēts cilvēks pasaka, Dace, nu Tu tā bliez, ka lasot liekas, kā naglai uz galvas. Un tad es saprotu, ka viss, ko mēs darām, pilnīgi viss, kādam noder. Pat tad, ja tie ir trīs cilvēki. 

Kādam tas palīdz. Kādam tas maina apziņu. Kādu pamodina. Kādu izsit no vecām domām. Kādam liek spert kādus noteiktus soļus. Kādam liek paskatīties uz lietām citādāk. Kādam atver sirdi. Kādam tieši otrādi – palīdz mazliet kļūt klusākam. Te nav stāsts par manu darbu, te ir stāsts par jebkura cilvēka darbu šajā pasaulē. Jo ikviena darbs spēj kaut kā ietekmēt otru.

Reizēm mūsu darba augļi redzami tikai pēc kāda konkrēta laika un ir tik daudz cilvēku, tajā skaitā arī es, kas mēdz pamest lietas malā, jo neredz pēc mūsu cilvēciskajiem ieskatiem, ātrus rezultātus. Bet rezultāti reizēm nāk ilgi, tomēr stabili, tāpat kā sportā vai citā disciplīnā. Pēc seniem aprēķiniem, reālus rezultātus var sasniegt pēc 10 tūkstoši noslīpētām laika stundām. Un kurš no mums ir tik pacietīgs, lai slīpētu savu darbu tik garu laika posmu? Es mācos pacietību ik dienas, jo manī ir ļoti ātra un kustīga enerģija un tā vienmēr izsit manu pacietību no rāmjiem. Reizēm šajā enerģijā pārvelku treknu svītru tam, kas, iespējams, tepat, tepat jau bija finišā. Tad tāpat ar laiku es nonāku tieši tajā pašā punktā, kur to svītru mācos no jauna nepārvilkt. Mācēt to pamanīt – tā jau arī ir liela atklāsme.

Tāpēc jebko, ko tev šodien gribas pamest, jo tam it kā neredzi jēgu, apsēdies un padomā, vai patiešām tas tā ir. Jo iespējams, te ir tikai pacietības trūkuma vaina, kur skaidri jāsaliek atklāti plusi un mīnusi par labu konkrētai lietai. Nedomā daudz, bet ej un dari savas lietas, jo pasaulei tās noteikti ir vajadzīgas.

Sirsnībā, Dace

        

Iedvesmot savējos

Ir cilvēki, kuriem ir pilnīgi vienalga apkārtējo viedoklis un viņi dara to, kas viņiem jādara, pat tad, ja blakus nav neviena īsta fana. Tādi kopējā laukā ir maz, vairāk ir tādi, kas sev netic, baidās, šaubās utt. Un ziniet, ja jūs sev ticat un blakus ir tādi, kas netic, tad nav ilgi jāgaida, ka paši sev ar sāksiet neticēt. Tā strādā psihe, tā strādā zemapziņa, kura valda pār apziņu.

Man dažādos dzīves posmos līdzās ir bijuši dažādi cilvēki – tādi, kas mazliet sev netic, tādi, kas sev netic un tādi, kas nemaz sev netic. Visgrūtāk, protams, ir ar tiem,

kas netic sev nemaz. Tie paņem visvairāk enerģijas un jēgas nekādas. Jēga ir tikai tajā, kur viņi rod enerģiju. Viss ir ļoti labi, ja tas ir terapeits un pacients, bet, ja tie ir tuvinieki vai draugi, tad sākas ļoti lielas ziepes. Viens visu laiku mentāli dod, otrs ņem.

Lai būtu pareiza enerģijas apmaiņa, tam, kurš saņem, ir jādod un tas, kurš dod, savukārt ir arī jāņem. Mēs noteikti katrs esam bijuši tie, kuri visu laiku dod, gan tie, kuri visu laiku ņem. Tādas attiecības savā būtībā ir ļoti destruktīvas un nekad nepiepilda abus cilvēkus, bet pārmaiņus gan tikai vienu pusi. Kā atpazīt tos brīžus, kad nav pareiza enerģijas apmaiņa?

Mani 10 novērojumi, kā atpazīt, ka enerģijas apmaiņa nav līdzsvarā:

1. Pēc sarunas ar cilvēku, jūties iztukšots – jā, pilnībā iztukšots. Tas ir ļoti skaidrs rādītājs, ka ir vienā virzienā. Skaties, no kuras puses gribi.
   
2. Visu laiku ir sajūta, ka otrs par maz dod vai tieši otrādi - uzbāžas.
   
3. Bieži rodas aizvainojumi.
   
4. Otrs tevī klausās, prasa padomus, bet turpina darīt tāpat kā darījis.
   
5. Saka vienu, bet dara citu.
   
6. Sūdzas visu laiku par savu dzīvi, likteni, cilvēkiem.
   
7. Aprunā citus – jā, aprunāšanas enerģija ir ļoti slikta, tā negribot ievelk cilvēka enerģiju tukšumā, gan to, kurš aprunā, gan to, ar kuru kopā aprunā.
   
8. Tu visu laiku domā par konkrēto cilvēku, domā par to, ko tas tev pateicis, kā pateicis un kāpēc pateicis.
9. Tevi velk pie kāda pat tad, ja skaidri redzi, ka neko šīs attiecības tev nedod.
10. Kaut kā gaidīšana.

Tad, nu daži ieteikumi, kā es tieku ar šo galā:

1. Es atpazīstu sarunas, kurās kāds nemitīgi žēlojas par savu dzīvi. Ja tas notiek regulāri, zini, ka šis cilvēks grib tikai iegūt spēku nākamajai žēlabu porcijai. Parasti tie, kas veselīgi attiecās pret otru, negrib uzkarināt otram savas problēmas. Mums visiem tādas dzīvē ir. Tās arī var izķidāt caur humoru, pieredzi, padaloties, analizējot, bet ne žēlojoties.
   
2. Pēc sarunām, kas rezultātā iztukšojušas, es klausos mantras, eju staigāt, sportoju un, ja arī tad domāju par konkrēto sarunu, cepjos, tad gan es eju meditācijā un meklēju pieķeres punktiņus, kuri man ir jāatrisina. Parasti tas ir kaut kāds āķis manī, kurš nav atrisināts. Jā, tieši manī, nevis tajā otrā, jo otrs vienmēr nāk mums to parādīt, atklāt. Piemēram, iet ciemos pie kāda, pie kura sen negribi jau iet. Bet tomēr ej pieklājības, pseidocieņas, baumu, garšīga ēdiena dēļ utt. Tad, nu šis ir brīdis, kad sev uzdodu jautājumu - kāpēc es tur atkal eju? Piemēram - jo, negribu, ka par mani domā, ka esmu iedomīga. Tālāk – kāpēc man tas ir svarīgi un ko tas maina? Jā, es eju šādos dziļumos, lai atrisinātu konkrēto jautājumu reizi par visām reizēm.
3. Aizvainojums ir vienmēr tas, kurš parāda, ka kāda puse nav apmierināta. To var atrisināt, nevis “izsitot” no kāda to, kas tavuprāt tev pienākas, bet tieši otrādi – pieņemt to ar mīlestību un meklēt sev to, kas piepilda šo nesaņemto tukšumu. Visumā nav tukšu vietu, ir tikai neizprastas, sagrozītas un izkropļotas enerģijas, kas meklē atkal apvienošanos veselumā. Parasti aizvainojums rodas no tā, ka otrs nav kaut ko izdarījis pa prātam. Tas nozīmē, ka patiesībā mēs esam tie, kas ļoti kaut ko no otra gribējām, bet nesaņēmām.
4. Ja redzi, ka kāds saka vienu, bet dara citu, manuprāt, tā jau ir skaidra zīme, ka attiecības ar konkrēto cilvēku nonākušas strupceļā, kas agri vai vēlu pārvēršas aizvainojumā.
5. Ja kāds ir perfekts un viss ir perfekti, runā tikai par sevi, zini, ka tas tev atņems enerģiju un ļoti lielā apjomā. Sociālie tīkli lielākoties ir par to. Es nesekoju profiliem, kur cilvēki ir perfekti fotošopēti, ideālās ainās, jo tas ir egregors, kas pārsvarā no tevis ņem, nevis dod.
6. Man ir bijuši tādi brīži, kad vajag pat nedēļu, lai atgūtos no kāda strīda – daba ļoti lieliski palīdz dziedēt, jo daba dod enerģiju, pat tad, ja ārā ir vērta. Tu iedod dabai enerģiju ar to, ka elpo, savukārt daba tev iedod skābekli elpai. Tas nomierina, līdzvaro un atjauno.
7. Tikko kā es pieķeru sevi domai, ka es kaut ko gaidu, tā es zinu, ka te es sāku no sevis dot prom – nevajag gaidīt ne no cilvēka, ne no situācijas, ne no dzīves, ne no apstākļiem, ne no Dieva, ne no kā neko nevajag gaidīt. Tā ir māksla dzīvot te un tagad. Būt šī brīža enerģijā. Gaidīšana ir sastingums, kā gaidot pieturā autobusu, kurš nekad nenāk. Gaidīšana bieži eskalējas kā vilšanās un aizvainojums.

Šie ir tikai daļa no maniem novērojumiem, kā strādā enerģijas apmaiņa. Vislabākais skolotājs ir tava pašsajūta, kad piedzīvo, paskaties un izanalizē. Ejiet ar tiem, ar kuriem ir pareiza enerģijas apmaiņa, ar tiem, kuri gan ņem no jums, gan jums dod. Un tieši tāpat no jūsu puses - dodiet un arī ņemiet, tad būs ļoti aizraujošas attiecības ar ikvienu.:)

Lai viegli būt!

Dzīves balle

(Toskāna 2021. gads)

Tas ir kā aizkavēties 5 zvaigžņu All inclusive viesnīcā, kad uz paplātes tev jebkurā brīdī pienes dzīves saldo reibumu. Ir tāds teiciens, ka mājās no ceļojuma jābrauc tad, kad vēl it kā ļoti gribētos palikt, jo tieši šeit ir tas brīdis, ka vari iekrist šajā totālajā degradācijas purvā.

Kad visa kā ir par daudz, tad ir jāmāk pašam sazemēties, nolikt malā visu pārpilnību un ēst kaut vai tomātus ar gurķiem, lai saprastu, cik svarīgs ir līdzsvars it visā. Jo ilga ballīte ātri vien cilvēku nobeidz gan morāli, gan fiziski. Ir tādi cilvēki, kas var visu un vēl ilgtermiņā. Nopietni, es zinu tādus cilvēkus, kas dzīvo ballītē katru dienu. Bet tādu ir ļoti, ļoti maz, kas tajā ballītē ir vitāli veselīgi, mierīgi un apmierināti ar savu dzīvi. Es arī esmu mēģinājusi, tas ir forši īstermiņā, bet ilgtermiņā rodas ļoti daudz dzīves problēmu.

Mācēt sevi apstādināt, tas nav vienkārši, jo visi dzīves prieki vilināt vilina, jo tas ir viegli, ātri, labi. Viegli ir ēst garšīgi, dzert garšīgi un baudīt dzīvi. Bet sevi disciplinēt, atteikties no kaut kā – tas prasa ļoti lielu gribasspēku. Man ir bijis tā, ka ceļojumā esi jau gandrīz mēnesi un ticiet vai nē, arī tas totāli piegriežas. Atceros, kad gandrīz mēnesi dzīvojot Tenerifē, pēdējās dienas pat vissmalkākā virtuve vairs nevarēja nevienu pārsteigt. Jo viss bija par daudz un vēlreiz par daudz. Rādītājs arī bija bērniem, kad mazākā meita brokastīs pie pārbagāti klātiem galdiem ēda baltmaizes šķēli ar izsmērētu ķirsi. Tur vairs nebija nekādas izdomas, jo gan garšas, gan gara kārpiņas bija pārstimulētas ar visu iespējamo un neiespējamo.

Atceros, kā mūsu ceļabiedrs Guntars Kiprā teica: “Mēs šo nedēļu dzīvojam tik ātri, ka, ja ilgtermiņā tā dzīvotu dienu no dienas, ilgs mūsu mūžs nebūtu.” Un es patiesi piekrītu tam, ka ikdienā, lai uzturētu tik jaudīgu dzīves veidu, ka sporto kā zirgs, ēd, dzer, tusē, smejies, baudi, ceļo, neguli utt., tas prasa ļoti lielu dzīves enerģiju un es pat domāju, ka pāris savas dzīves dienas no nākotnes. Tāpēc ir tik daudz cilvēku, kas, lai uzturētu šo tempu, ļoti bieži lieto alhoholu, narkotikas u.c pseido enerģijas uzturētājus. Visu nevar, ja arī var, tad īsu brīdi.

(Kipras Cross Fit nometnes superīgā kompānija ekskursijā 2022)

Cilvēkam vairāk ir jābūt dzīves svinību badā, kā otrādi, jo tikai tad saproti, cik skaisti ir svinēt svētkus. Es no lieliem un gariem svētkiem piekūstu, tāpēc es ļoti reti eju uz ballītēm, pasākumiem un visādiem tusiņiem, jo ilgtermiņā man tie ļoti atņem dzīves enerģiju. Svētki ir jāsvin, par to šaubu nav, bet, ja ikdiena kļūst par vieniem lieliem svētkiem, es baidos, ka tas kādā brīdī rada iekšējo trulumu. Ir jāmeklē veidi, kā sevi piepildīt ar citām lietām, lai nekaitētu savam garam, dvēselei un fiziskajam ķermenim. Es arī joprojām meklēju, kas ir labāks par jau gatavu piedāvājumu, kas sniedz ātri gaistošu apmierinājumu.

Baudīt dzīvi gudri - tā ir liela māksla:)

Rabarberiem īsa sezona

Šogad pirmo reizi uztaisījām mājās rabarberu sukādes. Pagājušo gad “nogulējām” vai paskrējām garām ražai. Nekas jau nebūtu bijis arī šogad savādāk, ja vīrs nepieķertos šim jautājumam bez - rīt vai parīt izdarīsim. Reizēm tas ievelkas, bet mēs viens otram neļaujam ilgi palikt rītdienā, lai dienas neiesēžas nepareizā enerģijā.

Rīt vai parīt - šis ir jautājums, ar kuru regulāri jātiek galā, jo patiesībā tas ir vienīgais, kas cilvēku attur no iešanas dzīvē uz priekšu. Jo ilgāk stiep kaut ko garumā, jo tālāk gribēšana un varēšana iet. Es ļoti bieži esmu tādā pozīcijā, kad darbus atlieku uz rītdienu, izņemot treniņus…Un tad sākas baigās auzas, ir tāda sajūta, ka iestiedz kaut kādā bedrē un tad nepietiek ne spēka, ne iedvesmas izkļūt ārā. Tad sāc meklēt apkārt visādus vainīgos, kuru dēļ it kā neiet – apstākļi, situācijas, cilvēki utt. Es pieļauju, ka daudzi nemaz no šī stāvokļa dzīvē vispār nemaz neizkāpj, jo neiedomājas, ka ar šo jāstrādā tikai pašam. Neviens nevar mūs izvilkt no dzīves būrīša ar nosaukumu “Man neiet.” Lai gan, bieži tas “man neiet” ir vienādības zīme ar “es negribu” vai "man slinkums”.

Esmu arī sapratusi, ka tad, kad esi stresā vai pārpūlējies, arī tad ļoti neko negribas darīt un man tas ir ļoti izteikti. Jo, kur gan lai ņem vēl enerģiju, lai uzradītu kaut ko jaunu, ja tā jau esi uz izsīkuma robežas? Gribās jau visu laiku kaut ko jaunu pamēģināt, kaut ko jaunu uzradīt, bet ikdienas darbi, bērni, savas lietas tā jau paņem enerģiju. Tad sanāk, ka esi tāds Žils Verns, kas tik raksta mērķus, ja vispār raksta un nekas no tā netiek realizēts. Dzīvē ir jāsaliek prioritātes, skaidri un gaiši zinu, kas man ir vajadzīgs, ko es vēlos un darīt, mazliem solīšiem, bet darīt, jo arī rabarberiem ir īsa sezona. Finālā saproti, ka viss reiz beidzas un labāk ir just dzīvi caur darīšanu tagad, kā skriet tai garām nepieskaroties.

Starp citu, no rabarberiem sanāca arī baigi labais sīrups, ko jaukt ar ūdeni, lai bērni varētu izmukt no veikala limonādēm. Caur to sīrupu es arī apjautu, ka patiesībā viss ir vienkārši, ir jāatrod laiks darīt to, kas ir vērtīgs, neskriet laikam pa priekšu un nekavēties nopakaļ. Viss, ko dari šeit un tagad, ir tieši tas, kas ir arī paredzēts. Jo tikai tas, ko esi padarījis, nes lielu gandarījumu ikdienā.

Rabarberu sukādes un sīrups tapa šādi:

1. Nomizo rabarberus, mums bija 6kg, sagriezām vienu daļu lielākos 1cm gabalos, pārējos vēl uz pusēm. 

2. Apber ar cukuru 3kg rabarberus ar 1 kg cukuru (ja sukādēm), ja sīrupam - tad 3 kg ar 2kg cukura.

3. Ar cukuru apbērtos rabarberus iztur 36 h un tad liek dehidratorā. Mums ir tāds, kuram ir 8 plauktiņi, ar regulējamu temperatūru, žāvējām arī 36 h uz 40C.

4. Sīrups, kas bija palicis no sukādēm, sanāca apmēram 4,5 l, ko uzsilda līdz 80-90C un atdzesētu lej pudelēs. 

Sīrupu var jaukt gan ar ūdeni, gan gāzētu ūdeni, pievienot klāt piparmētru, citronu vai laimu. Ko sidrs kāro un sanāk ļoti labs padzēriens:)

Divi soļi uz priekšu

Ļoti sen neko neesmu rakstījusi, pauze bija pamatīga. Līdz man vecākā meita palūdza palīdzēt palabot referātu par tēmu “Birmieši un viņu kultūra”. Kādā no ierakstiem noteikti varētu ielikt to informāciju, ko atradu, jo ceļojumi pasaulē ir mana liela sirdslieta.

"Ja kāds laiskojas, paļaudamies uz to, ka Dievs izdarīs visu viņa vietā, tad drīz aptvers, ka dzīve paslīd viņam garām, tapēc, ka dzīve ir darbība." - Joga Vāsištha

Tātad, es vairāk kā gadu nebiju neko rakstījusi un domāju, ka man vairs pat nav sapratnes, kā veidot sakarīgus teikumus un vēl atcerēties, kā normāli salikt pieturzīmes. Tā bija reāli mentālā pauze, kur man iekšējais “urbējs” ik pa laikam bakstīja - klausies, Dace, ir laiks atkal sākt rakstīt. Cik reizes neesmu apsēdusies pie PC un uzrakstu 1 teikumu, un uzredzēšanos. Laikam katram pienāk kaut kāds tukšuma periods, kad no sevis neko nevar “uzradīt”, ka esi tādā kā melnā caurumā iekritis un nevari nekādi izkāpt. It kā ej riņķī apkārt ap to savu enerģiju, bet nekas nekustās. Varbūt vajadzēja nonullēties, nezinu, varbūt vajadzēja pārslēgt domāšanu, varbūt vajadzēja iekrist bedrē, varbūt vajadzēja saprast, ka no saviem dzīves uzdevumiem tāpat nekur neaizmuksi.

Man ir daudzi cilvēki apkārt bijuši, kuriem ir liels talants kādā jomā, bet viņi iekrīt šajā melnajā caurumā gadiem un nespēj izkāpt ārā – it kā nenotic sev, ka tas, ko viņi dara un tas, kas viņi ir, ir pilnība, ka patiesībā nekas nav jānomet no sevis, kā vien apkārtējās pasaules uzliktie rāmji. Ka nekas nav jāanalizē, nekas nav jāsalīdzina, ka tas, ko dari, ir unikāli un nevajag to vienmēr pamest. No malas skatoties, liekas, kas tam cilvēkam ir, ko viņš ņemas, viss viņam dots, bet viņš nemāk paņemt. Bet tas nav tik vienkārši, ja esi sācis šaubīties, esi sācis sevi salīdzināt ar citiem, nespēj sevi novērtēt, visu laiku sevi labo, uzlabo, mēģini noslīpēt, reizēm var iekrist ļoti smagā stāvoklī, pat depresijā. Ne velti, rietumu pasaule sēž uz antidepresantiem vai dzer tonnām alkoholu un apreibinās ar vis kaut ko citu, lai tikai nebūtu jāredez šis melnais tukšums. Es tur esmu bijusi, tā ir totāli un vēlreiz totāli traģiska sajūta dvēselei.

Nevienam pa “lielām šaibām” nav svarīgi, ar ko tu nodarbojies, ja vien tas tev pašam nes labumu, prieku, piepildījumu. Šādu stāvokli var sasniegt, kad pateicies par to, kas tev iedots, nevis visu laiku skaties, kur par tevi apkārt ir kāds labāks, veiksmīgāks un tā tālāk un joprojām. Tad, kad šis šaubu mākonis tevī pamostās, gals radošumam un iekšējai laimei ir garantēts. Un dvēseles moku kambaris atveras. Domāju, ka lielākā daļa tur ir bijusi. Var izkāpt reizēm pats, bet, manuprāt, ļoti reti. Te ir viens viltīgs moments – it kā noslēdzies, meklē sevi, atkabinies no, tavuprāt, liekajiem cilvēkiem un vienā brīdī atskārsti, ka esi viens savā pasaulītē, tukšuma bedre paliek arvien dziļāka un nekas labāk nepaliek.

Mēs esam sociālas būtnes, mums vajag cilvēkus apkārt, pozitīvas emocijas, prieku, gandarījumu un to mums var sniegt mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Ja saproti, ka esi arvien vairāk noslēdzies, nometis visu nost, ko varējis vien nomest, bet dvēselei labāk nepaliek, tad tā ir liela zīme, ka ir wrong dirrection. Es baigi ceru, ka es, izejot cauri šiem dažādajiem vizrieniem, tomēr iešu divus soļus uz priekšu un iespējams tikai vienu atpakaļ, nevis divus atpakaļ un nevienu uz priekšu. 

Man ir daudz ideju, kuras stāv noslēptas dziļi skapī, bet saprotu, ka tās nevar turēt tur mūžību. Ja esi kādreiz sajutis vai šobrīd jūti, ka esi šādā bezsvara mentālajā stāvoklī, tad noteikti iesaku meklēt kādu informāciju, grupu, cilvēkus, kas Tevi var nedaudz novirzīt citā domāšanā. Reizēm pat nav vajadzīgs kāds ļoti gudrs vārds vai terapeits, reizēm vajag tikai nomainīt vidi, kurā ikdienā atrodies, vairāk sākt sportot, tikties ar cilvēkiem, kad dzīve pati visu saliek smuki pa plauktiņiem. Un virzībai jābūt pašā cilvēkā, jo neviens mūs ar varu nekur nevar aizvest, mums mazliet pūles tomēr jāpieliek pašiem. 

Lai šodien Tev izdodās kaut mirkli sajust sevī prieku pašam par sevi un radīt kādu brīnumu:)!

Nākamais Dublis

Jau kādu laiku pasaule ir izkritusi no ierastā ritma un pašam jāizdomā, kā tagad tajā darboties. Laikam jau te sanāk kā ar pašnodarbinātajiem vai jaunajiem uzņēmējiem, kuriem sava jaunā ideja ir jāliek darbā  - pašam jāizdomā darbības plāns, pašam jānosaka savs darba dienas ritms, pašam vien viss jādara.

Lasīt tālāk »

Nesēdi aiz restēm

Lasīt tālāk »

Kā to darbu padarīt?

Visi grib būt līmenī, darīt patīkamus darbus, izvairīties no tā, kas nepatīk vai nesanāk. Bet kaut kā realitātē nesanāk. Šoreiz par to, kā pēc atpūtas neiekrist vēl lielākā atpūtā un ko nozīmē atrast vidusceļu darba darīšanā. Man negribas baigi pareizi rakstīt, bet gan pateikt to, kā man šķiet, kā es izaugsmi redzu caur savu prizmu un savu pieredzi. 

Lasīt tālāk »

Vienreiz arī tukša plinte var izšaut.

Šodien vēlos rakstu iesākt tādu teicienu: “Vienreiz arī tukša plinte var izšaut”. Šoreiz par to, kā mērķējot savos mērķos, mēs lielākoties šaujam tik pa tukšo.

Par to, kā darboties un sasniegt mērķus un kļūt veiksmīgam, mums stāsta miljoniem rakstu internetā un ļoti liels grāmatu skaits, kouči un kas tik vēl nē. Arī es šai tēmai regulāri pieskaros, bet vienmēr man rodas jauni rakursi, no kuriem paskatīties uz šo darīšanas un nedarīšanas tēmu. 

Lasīt tālāk »

Gāju, gāju garu ceļu

Tu vari darīt visu, lai piepildītu savus sapņus. Un tu vari nobīties un nedarīt. 

Ja tevī ir ticība un neatlaidība, tad tas jau ir patiešām daudz. Varētu teikt, ka tev rokās ir visi instrumenti, lai tu sasniegtu to, ko vēlies. Arī es esmu saskārusies ar savu neticību, nepārliecinātību un šaubām, kuras reizēm šķiet indē dvēseli visos iespējamajos veidos. Reizēm izsapņotie sapņi šķiet tik reāli un īstenojami, bet mūsu iekšējā nepārliecinātības balss to priekšā regulāri aizver tumšus aizkarus. 

Lasīt tālāk »

Skaidrība par to, ko vēlies.

Dzīvojot ikdienā, mēs bieži vien aizdomājamies, ka tā īsti nav tāda, kādu vēlamies. Ka tajā notiek vis kaut kas tāds vai gluži pretēji nenotiek nekas tāds, kas mūs darītu laimīgus, motivētu vairāk rīkoties, iedvesmotu pārmaiņām. Man bieži nācies apsēsties un padomāt, kāpēc esmu tur un nekur citur, daru to, ko daru, tiekos ar tādiem cilvēkiem, ar kādiem tiekos, ēdu to, ko ēdu utt. Un atskārtu, ka tie notikumi, uz kuriem apzināti eju, ir lielākoties tādi, kādus esmu pati esmu noteikusi - apzināti vai neapzināti, bet pati.  Principā, ja gribam kaut kur virzīties, ir jābūt skaidrībai – ko es vēlos, uz kurieni eju un kāpēc?

Lasīt tālāk »