RITUMS V.S. PLŪDUMS

Es taustos pa dzīves pirmdienām. Tie ir visiem zināmi nogriežņi. Kā Beta reizēm saka: "Es ienīstu pirmdienas!". Nez kāpēc cilvēks ienīst pirmdienas? Jo tas atkal ir kā jauns sākums, kurā jāmēģina viss no jauna? 

Vismaz man tā ir - katra pirmdiena ir kā tāda jauna dzīve, kur vecā nav nedz līdz galam izdzīvota, nedz pārdzīvota, nedz pilnībā pieredzēta. Bet varbūt tieši otrādi, visa iepriekšējā nedēļa ir kaut kādas stingri noteiktas beigas, pilnībā izdzīvotas un noraktas. Vismaz man tā tomēr šķiet, ka pagājušā nedēļa apglabāta un nākamajā atkal jāmeklē kaut kā jauna dzimšana. Katra nedēļa nes lielas pārmaiņas manī, pasaulē un dzīvē. Tāds neliels, bet svarīgs nogrieznis, kas liek kopā lielo bildi.

Dzīve ir jāpieraksta. Tad ir daudz interesantāk to pārlasīt pēc kāda laika - kā no malas rakstīta autora grāmatu. Ne reizi vien es esmu pārlasījusi savus pierakstus, savas klades, kurās izteiktas kaut kādas emocijas, notikumi, piedzīvojumi. Gan pirmdienās, gan otrdienās, gan citās visās dienās. Sajūtas it kā lasītu kaut ko ne savu. Kā skatītos filmu, kas vēsta par kāda cita dzīvi kādā citā laika nogrieznī. Interesantākais ir tas, ka emocijas atkārtojas. Tas nozīmē, ka ilgi cilvēks dzīvo ar kaut ko, ko nevar atrisināt. Katram savs laiks. Ja tādu klažu nebūtu, es nemaz nezinātu, ka es vispār esmu pati sev un, ka viss, ko piedzīvoju, ir svarīgs. Domāju, ka citu cilvēku klades ir arī  ļoti interesantas. Pat vislielākais vai vismazākais aprakstītais sīkums, ja tas pavēsta kaut ko par dzīvi. Pieraksti, kas māca novērot to, kas notiek manā ikdienā, kas notiek manā prātā, sirdī un dvēselē. Reizēm tur ir tik pamatīgs juceklis kā sapiņķerējies dzijas kamols. Nu, kā cilvēks spēj atpiņķerēt samezglojušos diegu, kurš krustu šķērsu sapinies kā tāds zirnekļu tīkls? Nē, zirnekļu tīklā ir sistēma, saveltā dzijas kamolā ir haoss. Tad vieglāk ir ņemt un nogriezt kādu gabalu, lai tas paliek, kur palikdams, nemēģināt atšķetināt. Iet vienkārši nākamajā pirmdienā tālāk uz nākamo otrdienu.

Kārtībai ir savi noteikumi un haosam tikpat. Neviens nav pareizs vai nepareizs. Nepareizs vai pareizs. Vienkārši ir un viss. Reizēm taču tieši no nekārtības var sanākt lietu kārtība un no kārtības nekārtība. Abām ir vieta. Visām pirmdienām ir vieta. Arī tiem brīžiem, kad briest nekārtība un, kad tā sāk kārtoties. Trakākais punkts ir, manuprāt, pa vidu. Kad ne šurp ne turp, bet arī tam ir nozīme. Jo tieši šajā punktā ne šurp, ne turp, iezīmējas ceļš. Tas tur rodas. Cilvēks šajā punktā apmulst, jo tieši šajā punktā ir jābūt pacietībai, mieram un paļaušanās momentam. Griezt vai negriezt. Abi lēmumi ir virziens. Piņķerēt vai nepiņķerēt. Varbūt atstāt vispār tā kā ir – ne piņķerēt, ne nepiņķerēt. Vienkārši atstāt, kur ir. Jo arī tas ir notikums. Tas jebkurā gadījumā kaut kur aizvedīs, tikai iespējams īsti ne tur, kur esi izdomājis.

Jānis piemin manā tekstā vārdus – ritējums un plūdums, kas man uzreiz liek apcerēt un ielikt tos šajā domā. Literāri līdzīgi vārdi, bet es izdomāju tā, ka ritējums ir tāds mierīgs Jāņa gājiens uz veikalu pēc maizes - bez Betas, aizgāji, atradi maizi, nopirki, nāc mājās. Tā katru vakaru. Plūdums būtu apmēram tā – tu ej uz veikalu pēc maizes bez Betas un tad pa ceļam satiec Daci ar Betu. Beta ienes normālu jampadraci – veikalā sākas jezga, action un visādi pigori. Tad Tu nopērc ne tikai maizi, bet arī šokolādi, saldējumu, uztaisi joku vēl ar pārdevēju, tad nāc gatavot visiem augšā vakariņas. Apmēram tā. Un šis ietilpst gan tajā piņķerī, gan tajā klusumā, kurš ir pa vidu.

Reizēm tieši šis scenārijs ir labākais, lai aizmirstu to kamolu, kurš visu laiku atgādina it kā par kaut kādu apmulsumu kārtējā pirmdienā. Ticiet man, tas kamols jau uz piektdienu būs satinies no jauna. Varbūt tieši tas ir dzīves interesantākais moments, ka visas nīstās pirmdienas ir galvenais nogrieznis, kurā jāsāk mērīt vai tieši otrādi, vispār nelikties ne zinis. Visi varianti labi. Kā jau pagājušajā nedēļā kaut kur rakstīju – visam vieta ir BŪT!

Lai interesanta šī foršā nedēļa:)

Kastē nav ko elpot

Cilvēki viens otram pieseko un atseko. Visādu iemeslu dēļ. Interesanti ir vērot tos brīžus, kurā cilvēki Tev pievienojas un kurā atvienojas. Kā tāda virtuālā spēle. Es atsekojos no tiem, kuri man kaut ko mēģina uzspiest. Vai negrib dzirdēt, ko saku, ja reiz tas skar mani. Primitīvākajā gadījumā, piemēram, uzspiežot tīkla mārketinga produktus. Man bija gadījums, kad savā lentā bez piekrišanas parādījās kaut kādi mistiski produkti, kuros es tiku ietagota. Bez piekrišanas. Vienu reizi es izdzēsu. Otrā reizē es nobloķēju šo cilvēku, lai neturpina to darīt. Laikam pareizi būtu pateikt, izskaidrot, bet man tiešām nebija ne vēlmes, ne laika to darīt. Tas paņemtu man ļoti daudz enerģijas, jo zinu, ka pretim noteikti nāktu komentāri, pārliecināšana utt. Jo es zinu, ka šādos gadījumos sākas pretreakcija ar tekstiem - ko Tu, tas taču ir tik labs produkts, Tu neko nesaproti, tas ir tik ļoti mainījis manu dzīvi un tā tālāk un joprojām. Un lieks informācijas blāķis ienāk tevī šā kā tā.

Agresija pārliecībās ir milzīga. Mūsos katrā tādas ir. Viens vegāns cīnīsies ar 100 gaļēdājiem un viens ģimenes vērtību sludinātājs cīnīsies ar tiem, kas mēdz aizdejoties ballītēs ilgāk kā pienāktos. Es tur arī esmu bijusi. Tā ir diezgan liela elle pašam sevī. Katrs velk deķi uz savu pusi, lai apstiprinātu to, kam pats mākslīgi noticējis vai sev licis noticēt kā vienīgajai patiesībai. Tas ir tas pats, ka tie, kas savu atkarību dēļ ir pārtraukuši dzert, sāk ar pirkstu rādīt, kāds otrs ir izlaidies, pārāk daudz dzer vīnu. Vai cilvēki, kuri joprojām dzīvo atkarīgās un līdzatkarīgās vai vardarbīgās attiecībās, jo nav spējuši iziet no tām ārā - kā likums nosodīs tos, kuri ir izlēmuši šķirties vai jau ir šķīrušies. Vai arī mēģinās atrunāt no tām iziet. Atceros, savas bijušās vīramātes agresīvo tekstu brīdī, kad pavadīju laiku kopā ar draudzeni, kura tikko bija šķīrusies no sava vīra. Dace. Ar tādām Tev nav jātiekas. Un jautājums kāpēc? Nav un viss. 

Tas pats ir arī ar mammām, kuras dzīvo bērnu dēļ un nekad sev nedod ne kripatas brīva laika, apsauks citas mātes par egoistiskām mātēm, kuras māk sev iedot. Vai tās, kuras pucēsies, vienmēr tiks nosodītas no tām, kuras par sevi neliksies ne zinis kaut kādu uzspiestu viedokļu vai pārliecību dēļ. Jo tās, kas nekrāsojas savas iekšējās brīvības vadītas, lieku roku uz sirds, simtu gadu nerunās par dāmītēm īsos svārkos vai uzkrāsotām sarkanām lūpām.

Es tajā redzu vienu - nebrīves krātiņā sevi ieliekot, mēs automātiski bāžam citus arī šajos krātiņos. It kā apliecinot sev, ka nebūs man, nebūs Tev arī. Jo brīvāks gars un brīvāki uzskati pašam sevī, jo patiešām vienalga, ko otrs vai citi dara. Grib dzer, lai dzer, grib sportot, lai sporto, negrib lasīt grāmatas, Dievs ar viņu. Un tā par jebko.

Es reiz rakstīju, ka esmu ievērojusi korelāciju starp to, ka tas, kurš sev pats nedod, nespēj pieņemt to, ka otrs sev dod un grib dot. Tas ir stāsts par rāmi, kurā cilvēks sevi ielicis un otra brīvība viņam ļoti liek protestēt. Viņi kā ienīst tavu brīvību, jo paši sev nedod. Jo brīvāks iekšēji cilvēks, jo viņam vienalga, ko tu un kā dari. Ja tas kaut kādā veidā sāk skart tevi, skaidri jāskatās, ko tas otrs ar savu rīcību man signalizē. Vai nu nav robežu jautājums sakārtots vai arī joprojām sēdi savā kartona kastē elpojot savu elpu un netiec ārā.

Tā kaut kā šoreiz:)

Dace

Redzēt sevi un citus

Daudz kas ir noticis pa šo visu laiku un skaidrs ir viens, izaugsmes apjomi Dievam ir neparedzami. Es arvien skaidrāk saprotu, cik svarīgi ir just emocijas un tās izreaģēt. 

Tāpat kā bērni vienā brīdī izreaģē savas emocijas, jo viņos nav vēl izveidojušies bloki, kuri slāpē to, kas viņu dvēselēm un personībai ir svarīgs. Ja paskatās plašāk, tad emocijas ir dzīva un veselīga cilvēka reakcijas, kuras vai nu transformējas kaut kādā savas dzīves virziena rezultātā vai arī vienkārši izārda apkārtējo vidi bez rezultāta.

Es ilgus gadus dzīvoju savas emocijas apslāpējot, uzskatot, ka ar mani kaut kas nav īsti kā vajag, ja reiz emocijas nāk. Un parasti tās nāk saistībā ar citiem cilvēkiem. Jo citi cilvēki vienmēr skaidri norāda, kas ir kas. Tie norāda – cik atbilstošā sev vidē un cik skaidrā savas dzīves apziņā tu dzīvo savu dzīvi. Cik tas, kas notiek ikdienā, ir saskaņā ar tevi. Nevar apmānīt dvēseli. Nevar.

Ja sevi ilgi māna ar sabiedrības pieklājības normām un citu uzskatu pareizību par labu konkrētai tēmai, tad agri vai vēlu nāk notikumi, kuri tik ļoti tevi satricina, ka nav iespējams saturēt visas skaistās klišejas vienā lielā klusēšanā. Ja maziem bērniem ir reakcijas gribu negribu, patīk nepatīk - ir uzreiz manāmas, tad pieaugušais visādu noteikumu vadīts tās iemācās apklusināt. Vismaz tik daudz, lai sabiedrība un apkārtējie neredz. Tā taču neviens neuzvedās. Toties cilvēka darbības vai viņa veselība vienmēr rādīs to, kur viņš atrodas emocionāli. Var jau klusēt, var neteikt neko, bet rīcība un darbības vienalga daudz ko skaidri parāda. Klusēšana arī ir milzīga emocija. Milzīga. Jo kompensē visskaļāko troksni, vienā vai otrā pusē. Ilga klusēšana vienmēr atradīs savu vietu ķermenī vai dzīves notikumos.

Emocionāli noslēgušies bērni ir milzīgs signāls tam, ka kaut kas galīgi nav labi. Tāpat kā tādi bērni, kuri visu laiku destruktīvi uzvedās. Dzīvi bērni vienmēr pauž emocijas un ļoti, ļoti skaļi pauž. To es atpazīstu pēc saviem bērniem, ja kaut kas nav labi, viņi momentā reaģē. Visam ir jābūt līdzsvarā. Mirklī, kad viņi reaģē, šķiet, ka tas ir netaisnīgi saņemt uz sevi dusmas, agresiju, ignorēšanu, bet bērns vienmēr pauž ar to, ka kaut kur kāds nav dzirdējis viņa saucienu pēc emocionālās uzmanības. Principā attiecībās jau viss ir par veselīgu emocionālo piesaisti un spēju otru sajust un sadzirdēt pa īstam neatkarīgi no fiziskās telpas, kurā atrodies. Jo kliedziens jau ir par to – dzirdi, ieklausies, saproti mani.

Jo tuvāks cilvēks, jo vairāk emocijas mēs spējam uz otra uzlikt. Parasti bērni visvairāk izreaģē tieši uz mammām. Jo drīkst. Jo tā ir droša vide. Visdrošākā. Jo tuvāks cilvēks un jo tālāk no mums viņš emocionāli ir, jo skaļāk mēs saucam. Reizēm nevar noformulēt vārdos - paklausies, man tagad vajag Tavu silto plecu vai vienkārši esi klāt. Reizēm tas notiek ar lielu emocionālu uzbrukumu, kliedzienu un tā tālāk un joprojām. Paradokss ir tāds - ja pats neesi resursā, to otra kliedzienu nevari paņemt vai arī maksimāli mēģini viņu nobloķēt, apklusināt, ignorēt - jo vietas kaltiņā nav. Abas puses ir totālā resursa trūkumā. Tad ir skaidrs, ka jādara viss, lai sevi atjaunotu un spētu būt iekšējā mierā un tad arī otru var ļoti labi dzirdēt un just.

Cilvēki saiet kopā vai šķiras nevis tāpēc, ka mums ir vai nav par ko runāt vai sekss ir labs vai nav. Bet tieši šī emocionālā spēja vienam otru transformēt, nepaiet garām, kad otrs sauc – tā ir līme, kas stipri tur cilvēkus kopā. Es zinu, ka mani dzird. Un zinu, ka, ja uz mani kliedz, tad tas nav tāpēc, ka tas otrs ir totāls stulbenis vai es esmu stulbenis, bet gan viņam Tu esi bezgalīgi svarīgs un tas skaidri arī rāda, ka viņam vajag palīdzēt atgriezties savā centrā, kur ir stabilitāte, spēks un enerģija. Protams, ka pašam sevī ir jāmeklē veids, kā iziet šajā stabilitātē, mierā un centrā, jo, ja pretim ir cilvēks bez šīs stabilitātes, miera un centra, tad rezultāts būs tikai viens – abi centri būs pavisam sliktā situācijā. Un emocionālais kautiņš ir garantēts.

Viss ir ļoti saistīts. Viens ar otru un otrs ar vienu. Mēs ļoti gaidām no otra palīdzību. Dīvainā kārtā tas vienmēr notiek tieši gaidās no tiem, kas to nemaz nevar iedot. Tas ir skaidrs signāls, ka neesam paši ieraudzījuši, kas mums ir jādara, lai mēs būtu emocionālajā mierā un vispār galu galā redzētu, vai tur, kur esi un ar ko esi, saskan ar visām tavām vērībām, dvēseles ceļu, personīgajām vēlmēm, idejām, cerībām, sapņiem, dvēseles un personības ceļu utt. Cilvēki ir kā spoguļi – rāda kaut ko greizu vai pilnīgāko skaistumu atspulgā. Varbūt tie rāda, ka vēl ir jāizķemmē mati. Vai jāuzkrāso sarkanas lūpas. Visu ko viņi rāda. Galvenais spēt redzēt tajā precīzi, nevis mest tam ar akmeni, jo nepatīk, ko rāda. Spogulis vienmēr rāda to, kur atrodies.

Mīliet sevi un viens otru. Tas ir mans aicinājums ik brīdi.

Viņas labās, viņi sliktie.

Baltie krekli

KATRAM PA SPOŽAM LUKTURIM

Šodien patiesi būs dziļā versija stāstam par personīgo izaugsmi. Joprojām eju cauri tam, ko sauc par krīzēm. Katram no mums tās ir ik dienas un ik uz soļa. Melo tas, kurš saka, ka viss ir perfekti. Izaugsme rodas tieši krīzē. 

Es par to nebeigšu un nebeigšu runāt, jo vienmēr sastopos ar cilvēkiem, kuri grib, lai viņu dzīvē nekad nav problēmu un tieši viņu dzīvē to ir tik daudz, ka atrisināt šķiet ir neiespējami. Mēs gribam, lai vienmēr zied rozes, mēs gribam, lai vienmēr spīd saule, mēs gribam, lai vienmēr virs debesīm un zemes ir miers. Bet, tādā gadījumā, kad būs ziema? Kad ziedošais augs izcietīs bargo salu, lai nākamajā gadā kļūtu lielāks, kuplāks un ziedošāks? Kad būs lietus, ja visu laiku spīdēs saule? Kad būs cīņa, ja visu laiku būs miers un tā klusums audzēs melus, kuri rezultātā tāpat radīs katastrofu? Vienā vai otrā virzienā, bet, ja nebūs šo lietu līdzsvara, būs katastrofa. Tad tās sekas savākt ir “mega” grūti, ļoti grūti. Un tad vispār liekas, ka dzīve pret mums ir nereāli netaisnīga. Krīzes var mazināt paša spēkiem – visu laiku skatoties sevī. Ļaut savam iekšējam “murgam un meliem par sevi” gaismoties.

Ja rodas sāpīgas krīzes, mēs nevis tajās ejam iekšā un skatāmies, kas mūsu pasaulītē kā lācītim vēderā, bet mēs noslēpjamies, aizmūkam, izliekamies, ka tas uz mums neattiecās, ka situācija, cilvēki, notikumi ir pilnīgie stulbeņi un neko nesaprot, ka viņi pie visa vainīgi. Tā var “tēlot” vispār diezgan ilgi. Visu dzīvi var tēlot, izliekoties, ka uz mani neattiecas tas, ka, piemēram, mani kāds ir sitis, ka esmu piedzīvojis destruktīvas attiecības ģimenē, ka mani nodevuši tuvākie, ka kāds nomiris nelaikā, ka nepateicis patiesību, ka visu atņēmis un tā tālāk un tā joprojām. Jo tā ir daudz vieglāk. Bet līdz noteiktam laikam.

Mēs vienkārši aizslēdzam savas sirds durvis un nevienam tur vairs neļaujam ienākt. Bet dzīvē tā NAV paredzēts. Visi meklē brīvību, iekšējo laimi, bet nevar to atrast virspusējā dzīvē, izklaidējoties, strādājot un nekad vairs nepiedzīvojot iekšējās personības krīzi. Jo tikai tajā procesā var rast laimi. Būt joprojām atvērtam tam, ka tevi sāpinās, ka tevi pievils, ka tevi apmelos, ka tevi to un tevi šito. Nav iespējams no tā izmukt. Jo agri vai vēlu kāds tevi piemānīs, ja tev būs vajadzīga izaugsme kādā no saviem neizstrādātajiem jautājumiem. Šeit ir jābūt pateicībai tam melim, kurš tev rāda - varbūt beidzot laiks būt drosmīgam un atklāt patiesību, neturēties pie savām bailēm, kas liek tev izlikties par to, kas tu neesi.

Jo tikai tad ir iespējams redzēt to, kā pats AUDZ! Skaties sevī caur citiem. Ko viņi tev rāda? Kā mana mīļā draudzene teica: “Cilvēki ar savām darbībām pilnīgi kā norāda tev, kurā virzienā doties, kuru vietu ārstēt, kuru vietu celt gaismā. Un tas taču tik nereāli grūti. Tas sāp. Jo šajā procesā notiek atdalīšanās no paša izdomātiem meliem par dzīvi, cilvēkiem un sevi.“

Ar varu nevar iemācīties būt laipnam vai empātiskam, ja neesi piedzīvojis 100% laipnību, empātiju no citu cilvēku un Dieva puses un totālo empātiju, kura Tevī rodas, kad kāds cits iekrīt bedrē vai vēl jaudīgāk – kad pats iekrīti bedrē. Šis ir pagrieziena punkts – mukt vai palikt. Šajā bedrē pie atvērtas sirds un nedusmojoties uz visu un uz visiem, spējot pieņemt to, kas ar tevi notiek, vari sasniegt to vēsti, kas tevi ved uz gaismu, sapratni, ka ne notikumos ir vaina, bet tajā, kā tu spēj viņos sevi atdot. Šeit parādās pilnīga sevis nolikšana, atdošana visam tam, kas ar tevi notiek.

Tu it kā iekrīti bedrē, un tev šķiet, ka tā ir totālākā netaisnība zemes virsū. Ka nav godīgi. Bet viss ir pareizi. Viss šajā pasaulē ir pareizi, jo “Ne mats nenokrīt bez Dieva ziņas”. Pilnīgi visam ir izskaidrojums un lietu secība, kārtība un pamatojums.

Tas ir iekšējais spēks, iekšējā ticība tam, ka tu ej uz mērķi, ka vari iziet cauri tai gaļasmašīnai, bet rezultātā būt dzīvāks par dzīvu tieši paša garā. Viss ir meli, kuri saka, ka bez krīzēm mēs dzīvosim mierīgi, paradīzē un, ka nekad nebūs problēmu. Tie ir saltākie meli, ko mums stāsta tie, kas grib tam ticēt. Tā nav paredzēts.

Nav paredzēts atcelt nāvi. Nav paredzēts atcelt atdalīšanos, nav paredzēts atcelt garīgo miršanu dzīvam esot. Jo tikai caur nāvi, dzimst kaut kas jauns. Lai kas tas nebūtu. Mums stāsta, ka nāve ir beigas. Nē, nāve ir jauns sākums. Izaugsme, dzimšana, atdzimšana. Fiziskā nāve ir visjaudīgākā izaugsme. Tā ir milzīga iespēja - īpaši tiem, kuri paliek. Un tā ir jāizsāp līdz aknām. Līdz aknām, mīļie! LAI CIK LAIKA TAS NEPRASĪTU. Tā, ka nevis sirds kļūst cieta un nejūtīga, bet tieši otrādi - ievainojama līdz katrai šūnai. Ikdienas mazās krīzes, kuras noved pie zaudējumiem, ir lielas iespējas augt. Tie ir kā lieli, spoži lukturi, kuri rāda, uz kuru pusi ir jāiet. Sanāk, ka jebkura problēma, kura radusies un ved sāpēs un izmisumā, ir visspožākais lukturis un ceļazīme, lai cilvēks augtu un sasniegtu to paradīzi, kuru mums sola. Tam ir vajadzīga liela iekšējā drosme. Jo tika tas, kurš pēc visiem pāridarījumiem joprojām spēj mīlēt, joprojām spēj uzticēties, joprojām var būt empātisks, joprojām ļauj sevi sāpināt, tas ir drosmīgs. Patiesi drosmīgais iet uz priekšu uz labo, neskatoties ne uz ko. Drosmīgais rok tur, kur citi grib paiet garām. Drosmīgais spēj skatīties problēmā un neapžilbt no tā, ko tā rāda. Viņš zina, ka visa sākums un visa beigas tāpat ir MĪLESTĪBA.

MĪLU JŪS UN LAI SKAISTA ŠĪ DIENA!

Atvērt sevi sarunai

Ir brīnīšķīgs laiks kosmosā, kur būtiski mainās cilvēku apziņa. Galvenokārt ne tikai pašam no saviem procesiem, bet arī no tā, kā redzi, kā cits izcīna savas uzvaras. Arī Latvijas Hokeja spēle pasaules čempionātā to būtiski parāda. Man personīgi ir bijuši momenti, kuros, redzot cita izcīnītu cīņu, aizdegas arī mana iekšējā mazā vai lielā uguns. Reizēm pietiek ar vienu teikumu, vienu vārdu, vienu notikumu, kurš Tevi pagriež virzienā pie augstākās domas. Augstākā doma rodas no katra cilvēka noietā dzīves ceļa, kurš var būt gana ērkškains, sāpīgs un visādi citādi paša spēkiem izcīnīts, bet ar kuru viņš spēj dalīties ar citiem.  

LĪDZCILVĒKU SARUNAS

Tikai patiesās sarunās cilvēks spēj sevi sākt dzirdēt, kad runā pats un klausās otrā – dalās savā dzīvē, savā pieredzē, sajūtās, vilšanās, sevī visā. Te ir tas mirklis, kad it kā noliec malā visus savus spožos Ego ordeņus, visas savas uzbūvētās idejas par to, kas Tu esi un ļauj vienkārši teikt to, kā jūties. Nevis gaidīt kādu, kas pareizi Tevi uzklausīs, bet runāt pašam. Ir reizes, kad savu stāstu uztici “kreisajam”. Tādi brīži it kā Tev liek nobīties un sev apsolīt, ka nevienam sevi vairs neatklāšu. Tādus es esmu redzējusi pat garīgos skolotājus, kas ir tik ļoti vīlušies cilvēkos, ka aizmirsuši, ka gadās arī tādi kāzusi, ka starp labajiem zirnekļiem vienmēr var uzrauties uz skorpioniem.

Ir brīži, kad liptin līp tādi “drauģeļi”, kuri nu tagad grib zināt visu tagad un tulīt. Arī tie ir skolotāji, jo tie skaidri rāda – mācies atšķirt īstu no neīsta. Un kamēr nebūsi to iemācījies, skorpioni būs gana daudz. Bet tas nenozīmē, ka jāaizslēdz sava sirds. Tieši otrādi, dzīve māca – ātrāk sāc klausīties sajūtās, intuīcijā, visā, kas Tev dots no Dieva, jo to nevar iemācīties nevienā skolā.

Manuprāt, kad patiešām sāk notikt dzīvē pārmaiņas, ir tad, kad sāc vērot, analizēt sevi, savas sajūtas, savus notikumus, savu dzīvi – tas ir – nevis skaties, kā citi dzīvo, jūt un domā, bet skaties un vēro sevi. Kas ar mani notiek, kāpēc tā reaģēju, kāpēc es tā jūtos, kā es līdz tam nonācu, ko man pasaule, apkārtējie saka? Ko viņi man rāda? Nevis - visi slikti, kā man viņi dara pāri. Jo sliktā piedzīvošana ir skaidrs signāls - dari kaut ko ar sevi, ieklausies sevī, novelc robežas, iemīli, sāc kustēties, pārstāj aprunāt, atveries, nebaidies vai dari šo vai to. Tur miljoniem iespēju tikt pamācītam.

Labākā un vislabākā versija ir tad, ja Tev kāds ar mīlestību parāda, pasaka, sliktākā un sāpīgākā ir tad, kad neredzi signālus, ignorē tos un turpini darīt pa savam. Kā mana Daina man teica – bet, Dace, Tev no konkrētā sūda bija iespējams iziet uzreiz. Bet Tu nedzirdēji, varbūt dzirdēji, bet pati jau šo ceļu apaudzēji ar ilūzijām un ļāvi sev ar to apaugt. Reizēm tik simboliskas ciešanas Tev rāda - draugs, skaties sevī. Tikai un vienīgi, ko tev tas māca, bet mēs taču negribam mācīties. Mēs gribam maukt un dzīvot pārlaimē. Visi mēs gribam. 

Jo mācību ceļš ir apmēram tāds kā zebras svīrtas – melna, balta vai balta, melna. Līdzsvars ir, ja spējam apzināti tās līnijas saredzēt, bet galīgs nelīdzsvars ir, ja melno svītru mēs uzskatām par ļaununu un mēģinām viņu pārkrāsot baltu. Nevar pastāvēt zebras jēdziens, ja aizkrāso melno, bet cilvēka dabā ir domāt, ka vajag tikai balto. Bet, kad tad Tu augsi? Pilī nemeklē Dievu, Dievu meklē tuksnesī. Cilvēks radīts, lai attīstītos. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi, jo garīgā attīstība ir tas, kas nomierina dvēseli, ved uz mīlestību, atver durvis kaut kam tādam, par ko visi sapņo dienu no dienas. Bet skrienot pa balto zebras līniju, mēģinot pārlēkt melnās, agri vai vēlu kritiens no zebras muguras ir garantēts.

Esmu ļoti daudz pieredzējusi brīnišķīgas sirds sarunas gan ar saviem cilvēkiem, gan tālākiem, gan reizēm pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Jo tad pieskaries dzīves tēmām, kas nav tikai ēst, dzert un gulēt, kas ir garšīga, apmierinoša un izklaidējoša nodarbe. Pēdējā laikā pieredzu tik skaistas iekšējās sarunas ar cilvēkiem, ka redzu kā atveras viņu sirds un galvenais manējā.

Jau no mazām dienām es baudu mirkļus, kur iespējams būt otram blakus un sarunāties – tas ir tik skaisti. Reizēm dzīvē pietiek ar vienu dziļāku sarunu, kura spēj pamodināt iekšējās lietas sevī un otrā. Parasti to spēj divi drosmīgi cilvēki, kam vairs nav bail sevi patiesi atklāt. Kuri saprot, ka viņu pieredze, viņu domas, idejas, viss, kas viņš ir, ir vērtība un var būt vērtība otram, lai arī otrs sadzirdētu sevi. Jo visi mēs esam MILZĪGA VĒRTĪBA.

Vēlreiz un vēlreiz es nebeigšu atgādināt, ka patiesībā dzimst mīlestība. Patiesība ir spēks, kas stāv pāri visam.

Neroc aku tuksnesī

Šodien par enerģijas līdzsvaru ikdienā. Izlietoto un atgūto. Tas ir tā pat kā ar uzņemtajām kalorijām – pārtērējot tās, kilogrami aug, uzturot vienā līmenī – svars ir vienmērīgs, dzīvojot deficītā – masa samazinās. Katrai lietai savs laiks, sava nozīme, savs apmierinājums.

Izlietotā enerģija vienmēr atspoguļo to, cik esi to uzņēmis. Tā ir elementāra matemātika. Tāpat kā ienākumu un izdevumu tabulu nav iespējams apmānīt ne ar kādiem postuļiem no kanceles. Tāpat ir ar ikdienas izlietoto garīgo enerģiju – cik izdevi, tik jāsaņem atpakaļ, lai nezaudētu garīgā ķermeņa svaru. Jo pretējā gadījumā tiek uzradīta agresija, kas transformējas dusmās, neapmierinātībā, atkarībās utt.

To var salīdzināt ar koku, kuram zeme dod augsni, sauli, mitrumu, barības vielas, lai šo iegūstošo enerģiju tas transformētu augšanā, plaukšanā un augļu nešanā. Tie koki un augi, kas aug ļoti vājās vidēs, reti nes labus augļus un zaļu kuplu lapotni. Daba to harmoniski pati regulē, bet cilvēks tam neļaujas. Viņš grib tam pretoties, iejaukties, sevi piemānīt ar visādiem neīstiem “grabuļiem”. Cilvēks taču ir 100% dabas sastāvdaļa – dzīvs organisms - tāpat kā jebkurš koks, zieds vai lapa.

Man, piemēram, ir kaut kāda enerģija, ko es ieguldu kaut kādā jautājumā – vai tās ir attiecības, vai darbs, vai dārzs, vai akas rakšana. Akas rakšanas mērķis ir ūdens ieguve. Vai tuksnesī ir vērts rakt aku? It kā nē, bet es mēdzu rakt aku tuksnesī. Cik tukšas akas aiz mums ir izraktas? Cik purvos mēs esam mēģinājuši iestādīt margrietas. Mēs katrs esam mēģinājuši no burkāniem izspiest apelsīnu sulu un pat sapratuši to, ka, nu “comon” nesanāk, joprojām mēdzam turpināt spiest. Tas viss prasa ļoti lielu enerģijas patēriņu un šajā visā var ļoti nomaldīties no patiesās darbības. Un iegūt diezgan lielu iekšējās neapmierinātības bilanci.

Nelīdzsvarota atdeve un ieguve ir rūgstošs process. Viegli to ir pamanīt veikalā, kad nopērkot kādu preci, vienmēr pirms tās ieguves jau parēķinām, vai šī prece ir tā vērta un nesīs man to prieku un gandarījumu, ko es vēlos sagaidīt. Te arī pieslēdzas iekšējā redze, jušana, ka nu šis man patīk un tas man der. Kāds saka, ka šīs kurpes ir baigi labās, otrs saka – pilnīgs sūds. Citam vispār vienalga, viņš tās kurpes nopērk, jo vajag ērtus apavus staigāšanai. Viss ir pareizi, šajos brīžos deficīta nav. Deficīts rodas,

• ja dārgās kurpes pēc 2 dienām saplīst un neviens neatgriež naudu vai atgriež ar lielu cīņu.
  
• deficīts rodas, ja ērtās kurpes tomēr nemaz nav tik ērtas un naudas citām nav.
  

Katram savas iespējas ieiet enerģijas agresijā.

Un tagad ir iespēja šo nabaga kurpju pāri ielikt cilvēciskajās attiecībās, kur katrs no dalībniekiem kaut ko gaida. Gaida parasti tad, kad jau saknē nav adekvāta enerģijas līdzsvara. To ar aci nevar pateikt, bet tas eksistē. To var reāli cilvēks pats sajust ar savu intuīciju, savu iekšējo redzi un, jo vairāk cilvēks ir saistīts ar dabu un visu, kas no tās nācis, jo skaidrāk ir iespējams sajust nelīdzsvarotību. Lai nonāktu līdz līdzsvaram, jau saknē sevi ir ļoti labi jāpazīst un nedrīkst maldīties “grabuļu” pasaulē. Viss ir iekšējās sajūtās, intuīcijā, Augstākajā. Ņemt un dod ir vienas medaļas abas puses. Tām ir vienāds svars. Vienāds.

Ja mēs katru dienu mācētu pareizi sajust, ļauties sirds valodai, šādu enerģijas “gapu” nebūtu, kā arī tukšu un bezjēdzīgi izraktu bedru tuksnešos būtu krietni mazāk. Viss ir tikai par to, lai katram izdodās skaidri saredzēt!

Baudiet sevi un dzīvi:)

Patiesībā dzimst mīlestība

Tās sajūtas par tēmu atnāk no dzīves notikumiem, kuri reizēm ir ļoti, ļoti sāpīgi, bet, kad noiet pirmā “migla”, daudz kas kļūst ļoti skaidri saprotams. Es kādu laiku cīnos ar meliem, nepatiesību un ar visu to pasauli, kas nav patiesa. Un šodien šo visu man pamudināja uzrakstīt Karīna Liepiņa, kura bija padalījusies ar Kristine Lemantoviča semināra ierakstu par bērniem un tehnoloģijām. Bet ne tas ir galvenais, uz ko es aizķēros, bet uz to vienu frāzi, ka mēs nevaram sabiedrībā izlikties vieni un mājās citādi savu bērnu priekšā. Jo viņi tāpat zina, kas mēs patiesībā esam.

Mani 3 bērni zina, kāda es esmu. Viņiem nav jālauza galva, kāpēc es kādreiz šādi vai citādi rīkojos, jo es skaidri viņiem pastāstu, kāpēc es tagad tā vai šādi rīkojos. Viņiem nav jādzīvo neizpratnē, ka es varētu pieņemt kādu lēmumu, nedomājot par to, kā tas ietekmēs viņus. Ja man jāraud, tad es raudu, ja es esmu izpūrusi, tad es esmu. Ja es smejos, tad es smejos pa īstam. Ja es veidoju ar kādu cilvēku attiecības, tad viņi redz, ka es tajās esmu īsta. Ja es eju kaut kur, viņi zina, ka es tur būšu tāda, kāda esmu. 

Man nav jāizliekas ne savā, ne viņu priekšā par to, kas es neesmu. Mani bērni ļoti labi atpazīst melus un nepatiesību, uzspēlētību, lišķību, samākslotību, jo es viņiem mācu tādiem nebūt gan ar savu piemēru, gan ar grāmatu mācībām. Patiešām visvairāk no melu pasaules gribas pasargāt tieši bērnus, jo tie ir visneaizsargātākie, uzņēmīgākie un nespēj atšķetināt paši līdzcilvēku intrigas. Jo galvenais mērķis visam tam patiesības mirklim ir izaudzināt tādus cilvēkus, kuriem pašiem dzīvē būs daudz vieglāk dzīvot, ja mācēs atsķirt melus no patiesības un nespēlēt līdzi tumšās pasaules vijolēm. Jo tās agri vai vēlu plīst.

Es vienmēr saucu lietas īstajos vārdos – ja es redzu netaisnību, es par to iestājos, ja es redzu lišķību, es nespēlēju līdzi, ja es redzu samākslotību, tad es to ar savu vienkāršo esību laužu vai aizeju garām, ja es redzu, ka kāds mēģina mani vai manus bērnus uzpirkt, es kā lauvene cīnos par to, lai šī maksa nesabojātu viņu spēju spriest par lietām pēc patiesās mērauklas. Ja es esmu audzinājusi savus bērnus dienu no dienas ar lielāko mīlestību, noliekot savu dzīvi, karjeru un profesionālo attīstību malā, tad es cīnos ar visu par to, lai cilvēki, kam nepatīk, ka es šķiros no vīra, neteiktu, ka es viņus esmu tikai piedzemdējusi un neesmu plika graša vērta, novērtējot dzīvi, ģimeni un bērnu audzināšanu tikai caur ieguldītās naudas daudzumu. Jo tā sakot, sanāk, ka mani bērni arī nav plika graša vērti! Te svarīgākais ir nevis saglabāt sevi, bet gan tieši bērnus. 

Bērni ir mūsu nākotne, ģimenē bērniem jābūt lielākajai prioritātei pāri visam. Lai vai kas nenotiek, bērns ir prioritāte visos līmeņos. No augstāka skata punkta skatoties, bērns savus vecākus mīl vienmēr, lai kādi tie nebūtu, bet vecākiem savi bērni ir jāiemīl pa īstam. Mīlestības pamatā ir cēlo vērtību audzināšana, nevis tikai fiziskā Maslova piramīdas aprūpe. Starp šīm divām lietām ir fundamentāla atšķirība, dziļums un nozīme. Manuprāt, šīs ir pašsaprotamas lietas, bet ļoti daudzi bērni piedzīvo savās ģimenēs pretējo. 

Tur arī ir cilvēka patiesība. Jo, ja cilvēks saprot īstās dzīves vērtības, viņš spēj skaidri atšķirt patiesību no meliem. Esiet vienmēr blakus saviem bērniem ne tikai fiziski, bet arī garīgi, jo tikai garīgā mīlestība spēj iedot lielāko mīlestības spēku cilvēkam.

Mīlestībā, lai katram ir šī diena

Negaidi neko

Klusums ne vienmēr nozīmē klusumu. Klusums reizēm nozīmē pamatīgu vētru vai mirkli pirms vētras. Tādus klusumus esmu izdzīvojusi gan pati, gan redzējusi, kā tos izdzīvo citi. Jo īstu klusumu, kad viss ir dieva mierā, piedzīvo tiešām pavisam nedaudzi. Vismaz es tādus esmu satikusi tikai uz pirkstiem skaitāmus cilvēkus un arī tie ir gājuši ļoti, ļoti garu ceļu līdz šim - izstrēbuši gana daudz, lai atlaistu katru stīgu, kura rada iekšējā pasaulē jelkādu skaņu. Tādi cilvēki ir ļoti pieņemoši un atbalstoši, ar tādiem viss ir saprotams, skaidrs un, goda vārds, no tādiem arī neko negaidi, jo viņš visu skaidri pasaka un parāda. Lai gan loģiski domājot, no šiem visvairāk ir iespējams sagaidīt…

Es pirms 10 gadiem sniedzu interviju avīzei kā riteņbraucēja, kur es pārlasīju savu teikto, ka meklēt iekšējo mieru, tas ir galvenais dzīves uzdevums, jo no šī iekšējā miera patiesībā izriet ļoti daudz brīvības, virzības, attīstības un tā tālāk. Esmu piedzīvojusi iekšējā miera stāvokļus ļoti bieži un galvenokārt tie ir bijuši tikai tad, kad es ne no viena neko negaidu. Jo tikko kā no kāda kaut ko gaidu, sākas lielas iekšējās problēmas. Tas ir totāls sastingums, jo gaidīšana pēc definīcijas ir stagnācija, sastingums, nevirzība, dusmas, vilšanās, aizvainojums, skumjas, bēdas utt. Gaidīšana nogalina garu, dzīvesprieku, radošumu, dvēseli. Tāpēc es vienmēr saku, kāpēc kaut kas ir jāgaida, kas pie tevis nāk caur mocībām vai nenāk vispār? Kapēc savu dzīves enerģiju jānospiež ar lietām, cilvēkiem, notikumiem, kas saknē tev nav derīgi un atņem spēkus? Ir jāiet pa plūsmu. Dzīves plūsmu. Nevis pa kurmju rakumiem, kur aplauzt potītes un sasmērēt zābakus.

Te nav stāsts, ka priekā gaidi kādu foršu notikumu vai ceļojumu, bet te ir stāsts, ka gaidi, kad kāds mainīsies, kad kādu satiksi, kad kādu aizmirsīsi, kad kāds piedos, kad tu kādam piedosi, kad kāds atvainosies, kad kāds atnāks, piezvanīs, uzaicinās, nepametīs, beidzot bildinās, paaugstinās, pazeminās, samaksās, atdos, runās, atklās, saņemsies, kad līs, kad spīdēs saule un tā tālāk un tā joprojām. To sarakstu var turpināt līdz pasaules malai. Katram tas ir savs saraksts. Protams, protams, mums ir jāmāk noformulēt savas vajadzības, bet tas notiek daudz vieglāk un vienkāršāk, kad cilvēki sarunājas un spēj pieņemt otra teikto, neuztverot personīgi. Vai tas ir mājās, darbā, draugos, pasākumos, jebkur.

Jo kā likums, tas kāds vienmēr tevi agri vai vēlu kaut kad pievils, ja saknē cilvēks nebūs atklāts. Jo, ja nav atklātības, sākas visas tās ieprieš uzskaitītās lietas, kuras pieviļ. Tā ir cilvēka daba. Cilvēki aizvainojas, dusmojas, nerunā, atriebjas, ilgi nes sevī aizvainojumus, jo mēs vai citi neesam kaut ko izdarījuši tā, kā otrs iedomājies, lai būtu. Vai arī nav tikuši galā ar mūsu izpratni, nav spējuši ieklausīties. Nav atklātu sarunu, ir tikai gaidas, par kurām otrs nespēj nojaust vai nenojaust. Vai arī nojauš un redz, ka otrs speciāli rīkojas tā un nekā citādāk. Es to redzu. Tā man ir Dieva dota dāvana, kas reizēm ir balva un reizēm īsts posts.

Parasti cilvēks otrā nespēj ieklausīties, jo tas ļoti daudz atklāj par sevi pašu. Izceļ visu, kas pašam sevī traucē, kaunina, sasprindzina. Tāpēc cilvēkiem ir paviršas attiecības, jo nav jau daudz drosmīgu cilvēku, kuri spēj caur otra acīm ieraudzīt savu “mēslu” un stāties tam pretim, lai pamanītu un izlabotu. Vieglāk ir palikt esošajā problēmu virpulī un kaut kā nebūt mēģināt izdzīvot. Te atklājas tas precīzais teiciens, ka otrā skaties kā spogulī. Jo tikai caur mijiedarbību ar otru, vispār spēj sevi ieraudzīt. Tāpēc es neticu tam, ka cilvēks sevi var izstrādāt vienatnē. Vajadzīgs vienmēr otrs cilvēks. Un tad, kad esot saskarsmē ar citiem, situācijām, jebko, ko piedzīvo, vari būt mierīgs un saglabāt “gaismu”, tad zini, ka tas ir katalizators tam, ka esi uz pareizā ceļa, ka esi labi sevi izstrādājis.

Piemēram,

• Ja Tevi neķer vairs tas, ka otrs Tev aizņemoties naudu, to neatdod, tad esi ticis galā ar savu mazo zaudējumu.
  
• Ja kāds tev neatbild, tu nesatraucies, tu meklē atbildes citur.
  
• Ja kāds tev nozog, tu saproti, ka tas nav stāsts par tevi, bet to otru. Arī jauna lieta ienāks tavā dzīvē.
  
• Ja kāds no tevis izvairās, tad esi priecīgs, ka tev būs vieta citiem cilvēkiem tavā dzīvē.
  
• Ja kāds tev iesit, tu saproti, ka šis ir cilvēks, ko tev blakus nevajag un ej tur, kur tev nesit.
  
• Ja kāds tevi piekrāpj, tu zini, ka tā nav tava vaina, bet otra problēma, kuru viņš projecē uz tevi.
  
• Ja kāds tevi neaicina kaut kur, zini, ka tev laiks tikties ar tiem, kas tevi aicina un tādi vienmēr ir.
  
• Ja kāds tev neļauj runāt, ej tur, kur tev ļauj runāt un klausās atplestām mutēm.
  
• Ja tevī neklausās, zini, ka tas, kam to stāsti, vienkārši nav spējīgs dzirdēt un ej runā, tur, kur tevi dzird un saprot.
• Ja kāds par tevi nerūpējas, apsveicu, ir laiks parūpēties pašam par sevi vai atrast citu, kas par tevi rūpējas.
• Ja kāds uz tevi dusmojas, tas nozīmē, ka tu viņam, iespējams, esi svarīgs un vari palīdzēt. Ja nē, tad ļauj viņam pašam tikt galā ar savām dusmām un iet.

Aiz spējas runāt atklājas liela drosme un spēja skatīties savām bailēm, nedrošībai, nepārliecinātībai tieši acīs. Esmu bijusi abās pusēs. Man patīk analizēt lietas. Jo tikai tā var tikt pie sevis un labākas dzīves, attiecībām un vispār visa, kas pieejams. Neejiet garām sev un citiem. Tā jūs paejat garām dzīvei.

Katram savā taisnībā

Lietas nevar būt pašsaprotamas, jo tad, kad mēs tas sākam tā uztvert, pazūd attiecību skaistums, pieklājība un smalkums.

Pieprasīt no otra - tas ir veids, kā mēs mēģinām izsist vairāk mīlestības pret sevi, jo pamatā šķiet, ka tās būtiski pietrūkst. Tad mēs mēģinām to kaut kā kompensēt ar citu rūpēm par sevi. Mazi bērni ļoti izteikti tā uzvedās, jo viņi vienmēr grib mammas vai kāda cita mīļā cilvēka uzmanību. Ar pieaugušajiem ir citādāk - te atklājas tāda kā vēlme teikt: “Tūlīt pat dari tā vai šādi”, jo gribam saņemt apliecinājumu, ka mūs mīl un par mums rūpējas. Gūt sevī apliecinājumu, ka mēs spējam ietekmēt lietas un cilvēkus. Katram savā tēmā savs pieprasījums - viens pieprasa naudu, cits pieprasa rīcību, cits seksu, cits uzmanību, cits pakļāvību, cits darbību utt. un tā joprojām. Atteikumi netiek akceptēti, jo tajā brīdī, kad tiek iedots "kurvītis" , parasti seko pa virsu kaut soda sistēma, lai mēs it kā nākot pie prāta - vai nu tā ir klusēšana, vai aizmukšana, atrunāšanās, aizvainošanās, dusmas vai kāda cita uz mums vērsta negatīva rīcība.

Tā ir tāda kā ar otru cilvēku nerēķināšanās, kur bez ierunām gaidi, kad otrs izdarīs kā vajag, jo tu taču esi mans cilvēks. No savējiem mēs pieprasām visu bez izņēmuma un, jo tuvāks cilvēks, jo lielāka iespēja no viņa pieprasīt vairāk. Sanāk, ka netiek ievērotas un vērā ņemtas otra cilvēka dzīves robežas, vēlmes, laiks, iespējas, jebkas, kas varētu likt viņam pateikt nē. Ja cilvēks nekad nesaka nē, tad zini, ka uz Tevi vienmēr brauks pa pilnu programmu. 

Esmu bijusi gan viena pusē, gan otrā. Gan tajā, kur nemāku pateikt nē, ja no manis prasa, gan tajā, kur nemāk otrs pateikt nē, kad es prasu. Tas ir kā spēlēt tādu spēlīti pāri savām robežām, kad regulāri dari to, ko patiesībā nemaz negribi, bet pieklājības vai nezin kādu nosacījumu vārdā, vienmēr visam piekrīti. Tas noved pie ļoti lielas iekšējās frustrācijas, kad saproti, ka otrs tevi reāli izmanto savu nepiepildīto vajadzību apmierināšanai. To vislabāk saprast var tieši brīžos, kā otrs reaģē uz tavu nē. Un cilvēka nē nenozīmē otru nolikt, bet gan izvērtēt sevi, savas vajadzības, savas prioritātes. Cilvēki no malas reti redz un saprot otra prioritātes un spēj iedziļinaties otra ādā, jo primāri viņiem nepieciešams ar otra palīdzību atrisināt savas vajadzības. Tieši tā – ar otra palīdzību atrisināt savas problēmas.

Man ir bijis tā, ka brīdī, kad cilvēks slims vai vesels, nekad neatsaka, brīžiem pašam uznāk uz to otru dusma, kad tas beidzot izaugs un spēs pateikt nē. Jo, es pilnīgi kā no malas skatoties redzu, cik viņam ir grūti pateikt nē, bet tāpat ar sevi cīnās. Tas ir, piemēram, kā uzkrist vīramātei regulāri pieskatīt mazbērnus un redzēt, kā viņa mokās nespējot atteikt. Vai arī otrādi, Tu redzi, ka tas cilvēks nekad neizrāda iniciatīvu, bet ceri, ka ar savu “uzbāzību” reiz vedīsi viņu pie prāta. Tagad es saprotu, ka tas ir ļoti slikts piemērs, bet no dzīves paņemts. Iniciatīvai jānāk no abām pusēm. Ja nevaru, pasaku, ja varu, pasaku. Un viss. Tikai veselīgs cilvēks spēj būt patiess un atklāts, teikt lietas īstajos vārdos, neapvainoties par atteikumu, par atklātu sarunu, patiesi empātiski izprotot otru. Patiesībā, empātija ir atkal ir visa pamatā un, ja tās nav, tad grūti ir veidot savstarpēji adekvātas attiecības. Man ir bijis tā, ka cilvēks pazūd no manas dzīves brīdī, kad es pasaku lietas tādas, kādas es redzu. Un es mēdzu saukt lietas īstajos vārdos. Jo man patīk skaidrība. Bet skaidrība nevar būt melos, izlikšanās, aizmālēšanā, klusēšanā, ignorēšanā, apvainošanās, dusmās utt.

Ja mēs teiktu vienmēr uz visu jā, mēs dzīvotu visādas dzīves, tikai ne savējās. Dzīvot savu dzīvi - tas ir galvenais, kas cilvēkam ir jāiemācās. Tas nav te Brūss Visu Varošais, kas Šodien visam saka jā. Tā ir tikai filma ar milzīgu humora devu, kas nestrādā reālajā dzīvē. Kādam vienmēr vajag palīdzību, kādam vienmēr vajag atbalstu, bet nedrīkst būt tā, ka otram lūdzot, neizvērtē, kāda būs reakcija, ja otrs atteiks. Atteikums nav noliegums, atteikums veselīgā versijā ir objektīvs. Pat, ja tas tā nav, sliktāka pozīcijā noteikti paliek tas, kurš galu galā ir apvainojies, sadusmojies un visādu citādu emociju dēļ, iestrēdzis negatīvās sajūtās attiecībā pret to cilvēku, kurš pateicis nē.

Es bieži sevi pieķeru pie emocijām, kuras man rodas, ja man pasaka nē un visvairāk jāmācās saprast, ka tas nedrīkst ietekmēt manu iekšējo vērtību, domas par sevi, vēl jo vairāk ieslēgt sevī domas - mani nemīl. Tā ir galējā versija. Palīdzēt otram vajag, noteikti vajag, bet tikai tad, ja tas nāk no sirds un bez uzspiesta pieprasījuma. Tikko kā redzi, ka Tev kāds kaut ko sāk uzspiest, zini, ka te ir brīdis, kurā stāties pretim savam vājumam un zināmā mērā izcīnīt savu stāju. Viegli nav, to dzīve māca. Man tam vajadzēja ļoti daudzus gadus. Gan iemācīties neapvainoties, kad man pasaka - šoreiz nē vai arī iemācīties pamanīt, kad tev kaut ko brutāli uzspiež. Nav jādara mīļā miera labad. Jo mīļais miers labad agri vai vēlu kļūst par emocionāli eksplozīvu nemieru nelabad. Un šis stāvoklis vēlāk varbūt būt grūti ārstējams. Abām pusēm. Vislabāk, ja divi cilvēki spēj viens otru pieņemt, saprast, respektēt un cienīt, tad šis raksts vispār nav ne jāraksta, ne jālasa.

Lai forša šī skaistā diena katram no mums!

Velna uzvalks

Kādā Instagram postā ieraudzīju foršu bildīti par to, kā mēs varam ietekmēt to, ko mēs varam ietekmēt un to, ko mēs nevaram ietekmēt. Šo shēmu skatoties, saslēdzās domas, ka lai mums ārējie apstākļi mainītos, ir jāmaina savi iekšējie mentālie stāvokļi. Ja tavā dzīvē nāk viens un tas pats, it kā esot mazliet citā vidē, pie citiem apstākļiem, tad ir jāsaprot, ka kaut kas tomēr ar tevi pašu nav, nevis ar to ārējo vidi.

Tātad ietekmēt mēs varam:

• To, ko mēs paši ar sevi runājam un ko paši par sevi domājam
  
• Savu enerģiju
  
• Savus vārdus, ko sakām
  
• Kam es sekoju sociālajā vidē
  
• Kā par sevi rūpējos
  
• Savas robežas
  
• Manas reakcijas uz notikumiem un cilvēkiem
  
• Ko es patērēju un cik daudz
  
• Manu attieksmi
  
• Manu izaugsmi

Ko mēs nevaram ietekmēt:

• Pagātni
  
• Nākotni
  
• Algoritmus (īsti nezinu, kas ar to tiek domāts, bet nu labi, piemēram, matemātiskos vienādojumus;)
  
• Citu cilvēku vērtības / uzvedību
• Citu cilvēku viedokli par sevi

Kad paskatos tā dziļāk, saprotu, ka ārējos apstākļus tikai un vienīgi var mainīt, ja izmaini iekšējos, jo ārējais vienmēr atspoguļo to, kas ir iekšā, nevis otrādi. Ja iemācos uz kādu notikumu reaģēt mierīgi, nevis kā parasti, ārējais notikums arī iegūst vienā brīdī citu nozīmi, citu rakursu, uz kuru pēc tam skatoties nemaz tā agresīvā reakcija vairs nenāk. Ja cilvēks visu mūžu reaģē vienādi un nekad neieklausās tajā, ka viņā pašā ir kaut kas jāmaina, primāri - jāapzinās, ka neadekvāti reaģē, tad skaidrs, ka nekāda emocionālā inteliģence tur nav un nebūs. Arī ārējie notikumi nemainīsies. 

Principā skatoties tādā vienkāršā versijā, pagātne nav ietekmējama, bet ar šodienas attieksmi mēs varam mainīt nākotni. Un nākotnē esot, mēs jau varam teikt, ka pagātne konkrētā periodā, kad sākām apzināti mainīt savu attieksmi pret lietām un notikumiem, iegūst pilnīgi citādu skatījumu. Tikai no paša ir atkarīgs, vai gribi kaut ko mainīt, jo vecie ieradumi patiesībā ņem virsroku nereāli bieži, it īpaši, ja baigi pašam nesāp un, ja vari mierīgi izturēt tos emociju viļņus, kas nāk un iet, atnāk un atkal aiziet.

                                                      Bilde no filmas "Rocketman"    

Ja tev liekas, ka tev ir kaut kāds nolemts liktenis, tad zini, ne liktenis ir nolemts, bet tu neko negribi saprast sevī un negribi neko sevī mainīt. Ja sevi maini, mainās tavs liktenis, mainās notikumi, mainās viss, kas ir tava dzīve. Tāds ļoti spilgts piemērs ir Eltona Džona dzīve, nezinu, kāpēc tieši šis piemērs, bet filmā Rocketman spilgta ir tā aina, kad viņš savā Devils suit tērpā pa taisno no ballītes ierodas anonīmo alkoholiķu biedrības sanāksmē un saka apmēram tā: “Es esmu alkoholiķis, narkomāns un seksuāli atkarīgais – palīdziet man, es tā vairs negribu dzīvot.” Tie nav tikai vārdi un lūgums kādam palīdzēt, viņa apziņā patiešām kaut kas notika, jo viņš saprata, ka dzīvojot pilnīgā bohēmā, viņš aizies postā. Un postā tā aizgājuši ļoti, ļoti daudzi – gan parasti, gan neparasti cilvēki. 

Lai mainītos ārējās dekorācijas no devils suit uz ko mierīgāku, ir jāpzinās, ka konkrētais tērps vairs neder, ka tie spārni vēzē nost apkārtējos un ka ir problēma. Kā man viens dziednieks reiz teica: “Dace, ja Tu gribi, lai tavā dzīvē ienāk citādi cilvēki, vispirms tev jābeidz reaģēt uz esošajiem un jāmaina esošā apziņa. Citā versijā viņi nekad neparādīsies pat tuvumā.” Es vienmēr skatos, kādi cilvēki ienāk manā dzīvē, jo pēc tā es skatos, kas notiek manī. No otras puses, ja pats neko negribi mainīt vai neapzinies, ka pašā ir problēma, neviens nekad nav spējīgs tev vispār palīdzēt. Tāpēc ir kaudze līdzatkarīgo cilvēku, kas beigās paši noņēmušies ar tiem, kuriem ir problēmas, kuri viņas nerisina un maļās pa to visu netikdami ārā. Skarbi, bet reāli.

Kad sāc skatīties iekšā nevis tikai ārā, tad pēkšņi pazūd vainīgie, pēkšņi saproti, ka neviens nav vainīgs, ka tevi apvaino, neciena un pārkāpj robežas. Pats to esi pieļāvis pret sevi, iespējams neesi mācējis pateikt skaidri, ko vēlies, kas tevi neapmierina vai tieši otrādi, paklusējis, kad labāk būtu bijis jāpaklusē. Es to saprotu arvien vairāk un vairāk tieši caur tām attiecībām, kas man ir svarīgas, ka tieši te negribas “braukt” pa vecajām sliedēm. Un es saprotu, ka es jau biju izdarījusi lielu darbu sevī, ja reiz es šodien vispār apzinos, ka nu šitā es patiešām vairs negribu reaģēt. Tas maina manu šodienu, tas maina manu rītdienu, tas maina to, kam es sekoju, kas man seko, tas maina, ko citi domā par mani, tas maina to, kā citi izturas pret mani, tas kā es izturos pret citiem. Tas maina visu, mīļie. VISU!

Mīlestībā!

Mežone un Pirmatnīgais

Šodien es paturpināšu rakstu par aiziešanu vienam pasaulē. Tā ir tēma, kuru es pati esmu izdzīvojusi, skatījusies no malas, kā citi aiziet. Viens aiziet un atgriežas jau citā enerģijā, cits vairs neatnāk vai tomēr grib atnākt, bet nāve viņu tajā tukšumā un vientulībā noķer pirms laika. 

Ir tāda filma un grāmata par meiteni ASV, kas viena pati nogāja 1500 km pa Klusā okeāna piekrastes kalnu taku - “Mežone”. Man ļoti, ļoti patika šī grāmata, daudz labāka par uzņemto filmu. Es lasīju to tieši tad, kad manī bija liels tukšums pēc riteņbraukšanas karjeras beigām un es nekādi nevarēju “savākties” ar to, ko darīt tālāk. Manī uzjundīja doma, ka es arī varētu kaut kur tā doties un pat ar draudzeni nolēmām braukt uz Korsiku un iziet GR 20 kalnu taku, tomēr es tad nobijos. Es nebiju tam gatava. Tomēr es noteikti tuvojos tam, ka es to maršrutu kādreiz iziešu, droši tik, ka kopā ar kādu.

Tātad, atgriežoties pie mežones - viņai bija izvēle palikt savā depresijā, bez īsta darba un naudas, kas bija viņas nelabvēlīgo dzīves izvēļu sekas vai tomēr kaut ko sevī mainīt. Caur ļoti lielām grūtībām, viņa nogāja šo garo ceļu un iznāca cits cilvēks pasaulei. Tas arī ir tas, kas ir jāizdara – jāiznāk citam, daudz labākam, noderīgākam pasaulei un sabiedrībai. 

Cilvēkam vajag kaut ko darīt ar sevi, lai izkāptu no “meslu bedres”, lai cik lielā viņš nesēdētu. Viņam sev ir jāpalīdz. Jo tas ir viņa ceļš - būt tajā bezdibenī, lai no tā iznāktu.

Es vienmēr saku to - ja esi ļoti sūdīgā situācijā, tad zini, te ir tas punkts, no kura sākas tava izaugsme. Nevis sūdzies, cik te viss slikti un kāds es nelaimīgais, bet gan ieraugi to melno punktiņu, no kura sāc zīmēt vajadzīgās līnijas. Ir ar visām maņām jāsajūt tas savs iekšējais aicinājums, kas konkrētā brīdī ir jādara, bet bez kaut kādas ilūzijas un spītības, kura aizved cilvēku nebūtībā. Jo ir tādi, kas sajūt pirmo impulsu pārmaiņām, bet aiziet kaut kādā spītīgā vājprātā, aizsūtot prom ikvienu, kas ceļā pagadās un noslēdzoties vēl vairāk. Tā patiesībā ir ieiešana vēl lielākā bedrē nekā iepriekš sēdēji.

Tāds ir otrs mana šī ieraksta varonis stāstā “Pirmatnībā”, kur puisis, kurš nācis no arī destruktīvas ģimenes, devās viens uz Aļasku. Šeit atšķirībā no mežones, viņam nebija plāna noiet kādu maršrutu ar domu atjēgties, viņš gāja tajā virzienā, no kura atpakaļ ceļa vairs nebija. Diemžēl nāve viņa domas un dzīvi apsteidza ātrāk kā pats bija cerējis. Finālā viņš bija kaut kādā meža vidū vecā pamestā busiņā ar augu grāmatu rokās, izmisumā lasot, ka tulīt viņš Mirs, jo ir apēdis indīgas ogas. Sajauca nosaukumus. Skatītājs jau sen redzēja un paredzēja, ka tas viss labi nebeigsies, tomēr akls cilvēks ir akls. 

Viņš it kā iet tajā savā retrītā, bet ļoti akli skatās uz to savu bedri, kūļājot ar rokām ūdeni un tādejādi vēl vairāk grimstot. Tā ir mana alegorija par tēmu, kur es redzu, ka šāda tipa cilvēkiem ar tādām problēmām, nedrīkst būt iešana tikai vienā nezināmā virzienā. Izej savu ceļu, izej savu atkāpšanos vai vienalga, kā tas nenosauktos, bet nāc atpakaļ. Jo tas ir ceļš, kurš ir jānoiet. Šoreiz tāds galējais variants tika aprakstīts, tomēr gribu teikt, ka uz šo var skatīties visos dzīves plānos - vienkārši esi drosmīgs iziet cauri grūtībām, nemūkot no dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem.

Mīlestībā, 

Dace.

Sabrukusī dvēseles māja

Esmu satikusi daudz gudrus un labus cilvēkus dzīvē, kuri sirdī nav tikuši pāri aizvainojumiem, sāpēm, neuzticas citiem, veidojot savu tāda kā troņa statusu, kur neviens, izņemot dažus izredzētos, nemaz netiek klāt. Man pašai ir bijuši patiesi daudz notikumu dzīvē, kuri mani mežonīgi sāpinājuši un finālā nocietinājuši, jo patiešām ir nenormālas bailes tikt atkal sāpinātam. Katram no mums tādi ir bijuši. Tad vairs pat nepamani, kad tev pietuvojas labs cilvēks vai laba dzīves situācija, kura tev var palīdzēt atkal ieiet gaismā. Jo esi kā tāds aklais, kas vicinās ar savu nūju sev pa perimetru un nelaiž tuvumā nevienu. Turklāt, pats vēl sāpini pamatīgi arī citus. Tas ir ļoti grūts stāvoklis - iziet no savām bēdām un ļaut pasaulei, cilvēkiem un notikumiem atkal tev pieskarties, jo bailes mūsu prātā un sirdī ir bieži vien stiprākas par mīlestību.

Cilvēks māca cilvēku, katrs cilvēks mūsu ceļā ir skolotājs. Mēs nevaram aizmukt no visiem, ja gribam augt. Mēs nevaram iesēsties istabā pie grāmatām un cerēt, ka šeit es “izmācīšu” sevi neskaust, nenīst, nemelot, nekrāpt, nemīlēt, nekliegt, nedusmoties utt. Atliek tikai iziet “ielās” un satikt pirmo garāmgājēju, kad viņš ar vienu teikumu vai pat acu skatienu var izšaut no tevis visu grāmatu salasīto gudrību pa visām vīlēm ārā.

Katrs cilvēks pieskaras mūsu dvēselei kā tāds zīmogs, kas uzspiež savu nospiedumu. Jautājums ir tikai, kā mēs to nospiedumu mazgājam? Vai to atstājam un visu laiku skatāmies uz to, kā tādu atgādinājumu tam, cik ļoti otrs mūs aizvainojis vai sāpinājis un neļaujam atvērt nākamās iespēju durvis. Jo reiz jau rakstīju, ka visu laiku domājot par to, kā mūs kāds sāpinājis vai arī iespējams sāpinās, nav iespējams ieraudzīt tagadnes mirkļa burvību. Man ir notikumi, kuros arī es joprojām peldos un katru reizi, kad tajos ieeju, es sajūtu pilnīgi kā tādu izmisumu un bezizeju, no kura šķiet nav izejas.

Kā rīkoties? Kā panākt to, ka tu par sāpīgo domā labu? Kā nogalināt sevī šo skumju un naida pūķi? Jo nav jēgas no kāda novērsties, ja tavā sirdī palicis ir naids, aizvainojums un sāpes. Tā ir dzīvā iekšējā elle, kas ļoti atņem esošo enerģiju. Jo, kur ir cilvēka domas, tur ir viņa enerģija. Es šādos brīžos ļoti izteikti jūtu, kā man samazinās dzīvesprieks un enerģijas apjoms. Protams, ka es to nevēlos, atdot savu dzīves enerģiju situācijai, kura sen ir pagājusi vai vispār vēl nav notikusi. Tā mēs regulāri pašrocīgi aizsūtam no sevis prom spēku, lai tā vietā to izmantotu tagadnes notikumu radīšanai. Te arī skaidri parādās tā piedošanas tēma, jo patiesībā tieši tam, kurš tics sāpināts, tā ir vissvarīgākā, lai iegūtu iekšējo mieru. Nē, tas nenozīmē, ka ļauj atkal sevi iznīcināt, bet tieši otrādi, tu neiznīcini pats sevi.

Ar laiku es iemācījos koncentrēties tieši šim mirklim, saskaitīt kaudzi pateicības par to, kur esmu šodien, kas ar mani notiek, kādi cilvēki man ir apkārt un konkrētais pagātnes sāpīgais notikums uz mirkli izšķīst. Nevis paslaucīt to kā nebijušu, bet pieņemt kā tādu svarīgu notikumu, kas bijuši vitāli nepieciešami manai izaugsmei. Tā es šķīdinu tos katru reizi, kamēr tie paliek arvien blāvāki un blāvāki un sirdī iestājas tāds kā miers attiecībā gan uz konkrēto cilvēku, gan notikumu. Tad arī parādās skaidra bilde, kāpēc tas notikums vispār notika. Jo kamēr esam naidā un sāpēs, skaidra bilde nav un nebūs. Tāda ir dzīve, bez tā nevar. Tāds ir Visums, visur ir jāiet cauri ar mīlestību.

Mīlestībā, Dace

Likteņa taciņas

Vai esi domājis par to, cik mēs pasaulē viens ar otru esam saistīti? Mums tikai liekas, ka tam svešajam nav nekāda sakara ar mani, bet dzīve rāda, ka tomēr ir. Vajag tikai kādam notikumam notikt, lai kāda cilvēka dvēseli un dienas ritmu mainītu vai apgrieztu kājām gaisā līdz nepazīšanai. Sākumā tas šķiet “bardaks”, bet ja skatāmies no plašāka skata punkta, visam ir sava kārtība un nozīme. Reizēm vajag tikai redzēt vai dzirdēt kādu notikumu it kā no mūsu prāta noteiktās tālienes, lai tas ietekmētu  un mainītu dzīves pagriezienus. 

Mans nu jau kādus vairākus gadus mirušais vectēvs man dzīves noslēgumā rakstīja daudz vēstules. Viņš man sūtīja savus zinātniskos memuārus ar domu, ka es kā žurnālistiku studējošs cilvēks kādreiz tos publicēšu savos rakstos. Godīgo sakot, iespējams, tikai Pēteris Kļava izprastu viņa domu zinātniskā perspektīvā, bet viņa dzīves pārdomas es šeit noteikti varu ierakstīt.

“Ja mana likteņa taciņa nebūtu savedusi mani kopā ar Levuku un es Levuku nebūtu atvedis uz Brodiem – Juris nebūtu saticis Dzintru, Edgars Natāliju.. Varēja pastāvēt kāda likteņa ironija, ka tikai viens no viņiem satiktos. Bet tas būtu viens procents no varbūtības. Jurim būtu Annīte, Dzintrai Pēterītis, Edgaram Ieviņa un Natālijai Jānītis. Būtu dzimuši Ieviņa, Jānītis, bet ne, Dacīt, Tu, ne Marita, Mārītis – vai Tu saproti, ko tas nozīmē? Dažu no Jums šajā pasaulē nemaz nebūtu. Vai tas nav sižets īstai žurnālistei, lai atvērtu sirdis ne tikai kādam, kurš nesaprot lietu kārtību, bet visai sabiedrībai? Tādu likteņa taciņu, posmiņu mūsu sabiedrībā ir tik daudz, cik šajā pasaulītē pašu cilvēku. Ir kam šādas tiešas patiesības nevar tieši teikt, jo tie var no sirds gudrības atrauties vēl tālāk.” 

Kad padomāju, cik katra cilvēka dzīve ir liela vērtība šajā visumā, tad gribās pateikties katram, kurš manā dzīvē ir pieskāries mana dzīves ceļa takai, lai vai kāds tas pieskāriens konkrētajā brīdī nebūtu. Es esmu tā, kas esmu, pateicoties visam, kas ar mani ir noticis un caur cilvēku darbībām mēs tādā veidā arī veidojamies. Nejaušību nav. Ir gudrs visums ar visām visgudrākajām darbībām. Nebaidies savā dzīvē redzēt cilvēkus, kas tevi mīl, kas tevi sāpina, kas tevi iepriecina, kas iet garām ignorējot, kas pagaida, kas neapstājas, kas mūk, kas pie tevis tiecās, kas aprunā, kas atbalsta, kas pamet, kas iemīlas, kas palīdz, kas izmanto, kas pakļaujas, kas uzdodas par galveno, kas dievina… – un tā tālāk un joprojām…Tas viss veido tevi labākajā versijā, kas tu vari būt. Un tam visam ir milzīga nozīme dvēselei. Tikai vēro un ļaujies, jo gan tas, kas tevi iepriecina, gan tas kas tevi sāpina – tas viss ir tieši tik daudz vajadzīgs, cik ir paredzēts.

Lai Tev mīestības pilna šī diena!

Par skaisto sevī

Es bieži aizdomājos par to, kā es esmu nonākusi līdz tam, ka man patīk skaistais un labais... Saprotu, ka tas ir veids, kā es izgaismoju neglīto gan sevī, gan apkārt. Tas ir veids, kā pats pagriez savu domāšanu un skatījumu uz lietām caur pozitīvo, skaisto un mīlošo prizmu. Nē, tas nav ideālais perfekcionisms, bet gan tāda kā tiekšanās pie tā, kas dvēselei patiesi dara piepildījumu.

Cilvēka dabā ir orientēties uz pašu nelabo, tāpēc nav jau īsti vietas pamanīt pat mazāko gaišumiņu, kas ir apkārt. Es kādreiz nemācēju tā skatīties uz dzīvi, jo man likās, ka skaistums vai nu ir, vai nu nav. Viss. Tas nav viegls darbs, goda vārds! Vismaz man tas nenācās viegli, jo prāts ir tāda kā mistkaste, kurš visu laiku atgādina par to, ka ar tevi un pasauli kaut kas īsti nav kārtībā.

Sākums visā pagrieziena punktā ir tas, ka sāc dzirdēt savas domas, kas nebūt nevairo skaistumu tev apkārt un tad apzināti sāc meklēt un skatīties, domāt par to, kas tevi iedvesmo, kas nomierina, kas iepriecina, kas dara laimīgu. Tāda ceļa izvēle visu laiku prasa nemitīgu iekšējo darbu, kamēr tā kļūst par ikdienu. Jo arī tajā visā pa vidu ir daudz negatīvu emociju, kuras ir jāmāk pamanīt un izlaist cauri savam domu filtram, lai pārvērstu labajā.

Redzot priecīgus, laimīgus un labestīgus cilvēkus, kas tādi ir ne tikai sociālo tīklu bildēs, bet arī realitātē, es zinu, ka viņi ir izdarījuši lielu iekšējo darbu.

Pagājušajā gadā es Gruzijas retrīta braucienā iepazinos ar ļoti jauku sievieti Nelliju. Viņa ir viena no Gruzijas viedajiem cilvēkiem, kura patiesi nes gaismu katra cilvēka dzīvē, kuru satiek savā ceļā. Es nevarētu teikt, ka es šajā brīdī biju dzīves labākajā punktā, tomēr viņas stāsts man daudz ko ļoti lika pārdomāt. 

Dzīvē viņa traģiski zaudēja savu dēlu un sērojot viņa sev teica apmēram tā – es varu kļūt dusmīga uz visu pasauli un kļūt par mūžīgi sērojošo māti baznīcā melnā apmetnī vai arī atrast šajā notikumā kaut ko gaišu un nest gaismu tālāk pasaulē. Viņa izvēlējās otro variantu un ticiet man, tas ir miljons reižu labāk cilvēkam un pasaulei kā tā pirmā versija. Esmu patiesi priecīga, ka viņu satiku, jo arī man viņa parādīja, ka brīžos, kad ir slitki, tā ir liela zīme no Debesīm, ka Tev jāpieņem kaut kāds nozīmīgs lēmums savā dzīvē. Šis ir tas pagrieziena punkts, kad vari un kad vajag rīkoties. 

Katram sevī ir jāatrod tā atslēga sevī, kur ņemt to iekšējo gaismu, jo tā deg katrā no mums. Tā ir tāpat kā sportā, kad to izaugsmes robežu ieraugi tikai pats sevī darot. Tāpēc arī ir tāds teiciens, ka visas uzvaras sākas galvā, tikai tad fiziskajā realitātē. Tici tam, ka tevī ir ļoti daudz pozitīvā un tikai pats vari to sevī atvērt, audzēt un dalīties. Lai kur tu šodien nebūtu, atrodi sevī kaut mazumiņa skaistā un parādi to citiem. 

Lai Tev skaisti svētki!

Redzēt sev apkārt

Ir jāļaujas dzīves mirklim. Esmu bieži par to runājusi gan ar sevi, gan citiem, ka ir jāķer dzīves mirklis šeit un tagad, ka ir jādzīvo apzinātībā par to, kas notiek tagad. Vakar kursējot ar motorolleri pa Maljorku, mums nebija konkrēta plāna, kā vien aptuvena vieta, kur varam aizbraukt, jo diezgan vēlu sanāca izbraukt no viesnīcas. Bet tas izbrauciens nekurienē bija tieši tas, kas man lika šodien padalīties ar šo rakstu.

Ceļojums tāpat kā visa dzīve, nes mums visādus pārsteigumus, tikai ceļojumā mēs tos spējam noķert, izbaudīt un ļauties esošajam mirklim daudz vairāk. Jau sen sapratu, ka man ceļojums ļauj pieslēgties sev un dzīvei daudz koncentrētākā veidā. Es vēl mācos ikdienas skrējienā noķert līdzīgas sajūtas, bet nu jau sanāk daudz labāk. Ir tādi brīži, kad saslēdzies ar esošo mirkli un reāli skaties kā filmu, kas apkārt notiek, ko mirklis tev piedāvā, kādi cilvēki nāk pretim, kādas situācijas rodas. Un saskatīt jau var daudz un arī nesaskatīt var daudz. Tas viss ir atkarīgs no tā kā paši gribam šo dienu nodzīvot.

Mana friziere tādā apzinātībā ķer dzīves mazos mirkļus, saskatot dažādas formas sirsniņas visur, piemēram, nejauši uzputotā kafijas pienā, akmeņos, mākoņos, kokos utt. Redzot kaut kur šādas Dieva radītas sirsniņas, vienmēr atceros par viņu un par to, ka visumā taču ir tik daudz brīnumu. Vakar staigājot pa Maljorkas kalnu takām, man bija vairākas šādas sirsniņas. Aizsūtīju Ivetai un viņa man atbildēja: “Dace, nu Tev šodien Diena!”

Man šādi dzīvot ir palīdzējis tas, ka katru dienu mēģinu apkopot pateicības par to, kas šodien labs noticis. Iesākumā ir grūti mācēt dzīvei pateikties par, piemēram, skaistu mēness atspulgu ezerā vai to, ka nepaklupi aiz ceļa apmales vai arī par to, ka guli uz mīksta un laba spilvena, vai arī to, ka Tev uzsmaidīja kāds, kas nāca pretim, vai arī skaistiem arbūziem tirgū. It kā šķiet sīkumi, bet kopējo dzīves bildi ļoti uzlabo. Uzskaņoties, pamanīt, priecāties par to, kas tev dots, ne tikai no tā, ko tev spējis dot kāds cilvēks, bet viss, kas tev apkārt, ko devis Visums. Sākot šādi saskatīt brīnumus, ko dzīve piedāvā, iespējams ļoti radikāli mainīt savu iekšējo esību. Viss ir mūsu pašu rokās. 

Pamēģini Šodien dzīvot un izdzīvot katru mirkli un vakarā saskaitīt vismaz 10 lietas, par kurām esi pateicīgs. Tev noteikti izdosies atrast pat daudz vairāk. Neskriet dzīvei pāri kā tādam trakam zirgam, kurš neredz ne rīta, ne vakara...jo mēs esam domāti kam citam. 

Lai skaista un mīļa šī diena.

Ko Tu šeit dari?

Es arvien vairāk saprotu, ka cilvēks šeit nav nejaušības dēļ. Es nedomāju, ka mūsu piedzimšana šeit ir kaut kas nenoteikts, randomā izvēlēta programma bez mērķa un satura. Jo vairāk par to domā un interesējies, jo vairāk paliek neatbildētu jautājumu.  

Ko mēs šajā pasaulē darām? Uz ko tiecamies? Pie kā turamies? No kā mūkam? Ko mīlam? Ko ienīstam? Kapēc to daram? Vai tas notiek neatkarīgi no mums pašiem? Kas ir tas, kas mūs regulē domāt konkrētas domas, kas riņķo mūsu galvā kā ziemassvētku karuselis? Vai ir iespējams to apstādināt? Kas to lai vispār patiesībā zina? Šie ir tikai daži no eksistences jautājumiem, ko cilvēks sev var uzdot.

Lasīt tālāk »

No kā jāatsakās?

Ir mirklis šeit un tagad. Nav citu brīžu. Tu pacelies pāri visam, negribot sev piekarināt nedz birkas, nedz kādus sasniegumus, dvēsele ir dvēsele bez tā visa. Tās ir ego programmas, kas mūs it kā dzen uz priekšu, bet reti, kad aizved pie mums pašiem. Tās ved pa dzīves ceļu, pa panākumiem, ordeņiem, skaistiem uzvalkiem un aizved mūs prom no paša dvēseles. 

Lasīt tālāk »

Saknes sevī

Šodien mans ieraksts pieskaries ļoti dziļai tēmai - Mīlestībai, bet nedaudz citādākā veidā, kā pierasts to redzēt un saprast. Mīlestību mēs varam piedzīvot visapkārt - sākot no zieda, līdz mīļotā cilvēka ieelpai. Mēs piedzīvojam mīlestību vispirms sevī. Ieraugot mīlestību sevī, mēs ieraugam to arī otrā, bet ne otrādi.  

Lasīt tālāk »